Vakara pārdomas par rāmjiem un izaicinājumiem


Jānoslēdz šis trīs dienu ierakstu maratons ar kaut ko vairāk filosofisku, kas saistīts ar personību un cilvēka attistīšanos. Kā jau parasti, rakstot par ekstenciālām tēmām, blakus ir karsta, tvaikojoša tēja, visapkārt miers un pilnīgs klusums, ko pārtrauc tikai melnas klaviatūras taustiņu klabēšana.

Svarīgs noteikums, ko es vienmēr ievēroju, neliec darīt citam to, ko pats neesi darījis. Šī attiecas uz uzdevumiem, lai izietu ārpus saviem rāmjiem. Lai to veiksmīgi darītu, ar pazītamiem vai mazāk pazīstamiem cilvēkiem reizēm apmainos ar dažādiem uzdevumiem. Esmu lūdzis, lai man iesaka kādu priekš manis neierastu filmu, par ko rakstīju iepriekš, vai esmu ar kādu sarunājis, ka nopērkam viens otram teatra biļetes pēc brīvas izvēles, ar domu, ka katrs nopirks to, kas ir viņa gaumē un otram būs pilnīgi jauna pieredze. Esmu pieņēmis un izteicis dažādus izaicinājumus, kaut vai uztaisīt foto vai uzņemt video par kaut ko neparastu un ekstrēmu. Pamēģiniet ierakstīt video priekš pazīstama cilvēka ar pašsacerēta dzejoļa deklanēšanu, ja pirms tam nekad neko līdzīgu neesiet darījis.

Man dzīve sastāv no daudzām lietām, ko daru pār spīti tam, ka no tā ir bail vai tas ir neērti no sabiedrības skatu punkta, kapēc, lai paplašinātu savus rāmjus un mestu sevi ārā no komforta zonas. Gan dzīve kļūst interesantāka, gan visu laiku jūtama attīstība. Tāda veida uzdevumi palīdz uzturēt plašu skatījumu uz pasauli un attiekties mierīgi pret visu nezināmo un jauno. Tādējādi nepārtraukti tiek trenētas smadzenes un psiholoģiskā noturība. Jo neērtāks un grūtāks uzdevums, jo labāk.

Kad rāmji visu laiku bīdās plašumā, sāc pamanīt citu cilvēku noslēgtību, bailes, nedrošības sajūtu un šauro pasaules redzējumu. Tikai tad dzīvē notiek izmaiņas un pat paziņu un draugu loks sāk pamazām mainīties, jo uzrodās cilvēki ar plašāku dzīves skatījumu, bet pazūd tie, kas stāv uz vietas.

Novēlu visiem nesēdēt sevis izveidotajos būros, bet regulāri un mērķtiecīgi virzīt visas apkārt esošās sienas plašumā. Svarīgākais šeit ir darīt, darīt bez jebkādām atrunām, jo tikai darbība izrauj mūs no sapņu un ilūziju pasaules, izrauj realitātē, kur ir daudz interesantu lietu.

Advertisements

Iziešana ārpus rāmjiem – filma Perfekts svešinieks (Perfect Stranger)


Tie, kas manu blogu lasa regulāri, noteikti būs izbrīnīti, kāpēc es rakstu par kaut kādu 2007. gada filmu. Papildus tam, filma noteikti nav tajā kategorijā, no kuras izvēlos brīvā laika kavēkli. Tomēr es to noskatījos, kaut arī divos piegājienos pa stundai. Par saviem motīviem un secinājumiem vēlāk, bet sākumā par pašu filmu.

Perfektais svešinieks ir stabili B kategorijas filma ar Hale Beriju (Halle Berry) galvenajās lomās. Viņu mēs varam pazīt pēc filmām James Bond: Die Another Day un Gothika.

Īsumā par filmu. Viduvēja aktieru spēle, vienkārš sižets ar samērā sagaidāmu atrisinājumu priekš tiem, kuri iepriekš bija skatījušies Gotiku. Galvenā varone ir valdonīga, egoistiska psihopāte, kas manipulē ar cilvēkiem un dara visu, lai novērstu no sevis jebkāda veida aizdomas par slepkavību. Diemžēl filma tika izveidota tā, ka jau no paša sākuma neradās nekāda vēlēšanās just līdzi galvenajai varonei, kas bija žurnāliste, kuru atstādināja no darba, par labi paveiktu darbu, kas neatbilda avīzes politiskajām interesēm. Visas filmas garumā atspoguļojās viņas nicinājums pret citiem cilvēkiem, manipulēšana, neadekvāta uzvedība un aukstasinība. Filma izrādījās neveiksmīga tāpēc, ka spriežot pēc sākotnējās režisora ieceres, mums vajadzētu just līdzi galvenajai varonei un gribēt sevi asociēt ar viņas kaut kādām itkā labajām īpašībām un šādai līdzi jušanai vajadzēja būt līdz pašām beigām, kad mēs uzzinām, ka patiesībā slepkava ir viņa. Tomēr tēls tika jau no pašas filmas sākuma pasniegts nekvalitatīvi, kas radīja no pirmās minūtes negatīvu atieksmi. Papildus tam, filmā bija daudz klišeju, piemēram, ja cilvēks ir hakeris, viņš var uzlauzt pilnīgi visu. Šo filmu no mūsdienu perspektīves ir vērts skatīties tikai, ja esat Hale Berijas fans, jo neko citu tur atrast īsti nevar.

Tagad par rāmjiem. Kā es nonācu līdz šai filmai? Ļoti vienkārši, palūdzu vienai pazīstamai meitenei ieteikt man jebkuru filmu pēc viņas ieskata, kuras skatīšana man nebūtu raksturīga. Patiesību sakot, biju gaidījis romantisku komēdiju, vai raudulīgu drāmu, bet biju patīkami pārsteigts, ka viņas gaume ir daudz nedradicionālāka kā varētu iztēloties priekš jaukām un foršām meitenēm. Rezultātā, kaut arī pati filma no manas puses izpelnījās samērā skarbu kritiku, tomēr pati filmas noskatīšanās manī radīja daudz pozitīvu emociju, jo tā lieliski izmete ārā no rāmjiem, jo pats brīvprātīgi to skatījies nebūtu. Jauna pieredze, jaunas izjūtas un labs iemesls veikt ierakstu blogā. Noteikti piekopšu šādu praksi arī turpmāk, tikai citās jomās. Prasīšu cilvēkiem kaut ko man ieteikt no kulturas jomas, un centīšos iegūt jaunus iespaidus, tādējādi ieskatoties pavisam citā pasaulē, kura paiet garām man nemanot.