Žurnālistiem jābūt izglītotiem (preses konference ar Lembergu)


Šodien ir ļoti interesanta diena, kad tika publicēta informācija par Aivara Lemberga vārda un uzvārda iekļaušanu Office of Foreign Assets Control (OFAC) sankciju sarakstā. Rezultātā šim faktam tika veltīta Aivara Lemberga iknedēļas preses konference, kas pieejama arī Youtube kanālā “Ventspils”. Neiedziļinoties jautājuma būtībā, kāds man radās iespaids no iepriekšminētās preses konference.

Pirmais iespaids par Aivaru Lembergu. Cilvēks mierīgi sēž, ironizē, joko un izskatās samērā pārliecināts par sevi. Tā arī visas intervijas laikā nevienu reizi žurnalistiem neizdevās izsist viņu no līdzsvara, kā arī uzdot kaut cik necik asu un atmaskojošu jautājumu. Visas intervijas laikā Aivaram Lembergam bija stabila, iepriekš atstrādāta pozīcija, vesels pasaules skatījums un skaidri ģenerālie argumenti, pret kuriem ļoti sarežģīti iebilst, piemēram, neesmu vainīgs, jo neesmu notiesāts, uz ko, nez kāpēc, nevienam nebija pretarguments, ka vaina var būt reputācijas nevis juridiskā fakta jautājums.

Otrais iespaids par pašu situāciju. Šeit noteikti ir pamats vērsties LR Satversmes tiesā, jo šāda juridiskā konstrukcija, kad Finanšu un kapitāla tirgus komisija var pieņemt noteikumus, kuros nosaka par saistošiem Latvijas tiesību subjektiem ASV noteiktās sankcijas attiecībā pret Latvijas pilsoņiem, ir nepareiza, jo Latvija nav šo sarakstu īpašniece un Latvijas pilsoņi nav tiesīgi šo ASV lēmumu pārsūdzēt atbilstoši Latvijas procesuālajām normām. Līdz ar to sanāk, ka Latvijas valsts nevis aizsargā savus pilsoņus, kas ir Latvijas vienīgā funkcija, pēc būtības, bet tieši otrādi, piedalās savu pilsoņu tiesību būtiskā ierobežošanā. Cita lieta ir ar ANO vai ES sankcijām, jo tur ir legāli un vienkārši mehānismi, kā jebkurš no mums var pārsūdzēt esamību sankciju sarakstā. Jo pēc analoģijas var uzdot retorisku jautājumu, kāpēc mēs neakceptējam Krievijas, Japānas un Ķīnas sankciju sarakstus, tie juridiski ne ar ko neatšķiras no ASV.

Trešais iespaids par žurnalistiem. Skaidra lieta, ka iepretīm Latvijas valsts televīzijas žurnalistu saukļiem, ka tas nav valsts bet sabiedriskais medijs, vajag to arī pierādīt ar darbiem, piemēram, gatavoties preses konferencēm, lai aizstāvētu sabiedrības intereses. Aivars Lembers uz LTV žurnalistu fona izskatījās labi. Viņa intelektuālā un erudīcijas kapacitāte ir reizes augstāka nekā, piemēram, Ivo Leitānam, kurš atgādināja vidusskolas audzēkni, kuram ļoti gribas uzdot skolotājam kādu viltīgu, negaidītu jautājumu, bet nepietiek ne zināšanu, ne prasmju. Žurnālists nebija iztulkojis oficiālā paziņojuma tekstu, ļaujot Lembergam aizvērt viņam muti ar standarta frāzi, ka visi dzīvojam Latvijā un jāuzdot jautājumi tikai latviešu valodā. Otra žurnaliste iebrauca auzās ar informāciju no komercreģistra, nespēdama atrast nevienu paņēmienu, kaut tādi bija, kā iziet no šīs situācijas, bet sāka strīdēties par to vai LTV ir valsts vai sabiedrisks medijs, kam šajā preses konferencē vispār nav nozīmēs, pareizi būtu piekrist kaut vai, ja žurnaliste tiktu dēvēta par vistu, jo bija jākoncentrējas uz citiem jautājumiem, bet Lembergam izdevās izsist viņu no līdzsvara. Pēc tam abi žurnalisti bija vienkārši nesagatavojušies, jo braucot uz preses konferenci pie tāda līmeņa cilvēka, kurš ir izdzīvojis un kļuvis bagāts deviņdesmitajos, visu laiku veiksmīgi karo ar tiesību aizsardzības iestādēm, koncentrē ap sevi milzīgu resursu apjomu, sēžot preses konferencē, nespēt nosaukt kaut kādas konkrētas lietas, naudas plūsmas, liecības, aizdomīgus īpašumu iegūšanas faktus utt. no kā sastāv korupcija, kas iedzītu Lembergu stūrī, ir vienkārši nekompetence.

Tikai labi izglītots, zinošs un apveltīts ar lielu erudīciju un asu prātu cilvēks, var būt par labu žurnālistu un tieši tādiem cilvēkiem ir jāveido visveiksmīgākās karjeras žurnālistikā. Diemžēl mums realitātē bieži ir negatīva selekcija, kad par žurnalistiem tiek ņemti lojāli nevis labi žurnālisti. Labs žurnālists, atšķirībā no propagandista, iedziļinās tēmā, spēj ar jautājumiem demonstrēt atbildētāja attieksmi, personību, pasaules uzskatu un dabūt arā tās atbildes, kuras ataino realitāti, nevis iepriekš sagatavoto pasaku. Tiešām, visiem iesaku noskatīties šajā rakstā minēto preses konferenci, jo tā ļoti labi parāda, kāpēc mums ir problēmas ar presi, problēmas ar personu saukšanu pie atbildības (jo tās ir galvas tiesu gudrākas par sistēmā strādājošajiem) un problēmas ar tiesību piemērošanu kopumā.

Profesijai nav cilvēcīguma


aps_psd

Ar ko atšķiras profesionāls cilvēks kādā jomā, no vienkārša darba izpildītāja. Viena no galvenajām atšķirībām ir spēja savas emocijas un jūtas novirzīt otrā vai pat trešā plānā un vēsi ar lielu mērķtiecību veikt uzdoto uzdevumu. Piemēram, zvērināts tiesu izpildītājs izliek izsolē cilvēka īpašumu, zinot, ka cilvēkam vairs nebūs kur dzīvot, vai ārsts, kurš pieņem lēmumu pārtraukt ārstēšanu, jo pacientam ir beigusies nauda vai arī miesnieks, kurš ar garu durkli nogalina cūku, lai to pārdotu. Visus iepriekšminētos cilvēkus mēs varam saukt par profesionāļiem, jā, viņi tādi ir, jo savā darba izpildē tajos nav ne jūtu, ne emociju, ne līdzcietības, bet tikai un vienīgi vēlme izpildīt savu darbu, nemitīga dziņa uz amata izpildes ideālu. Šajā gadījumā cilvēks pārvēršas par liela mehānisma elementu, skrūvi, kas kā auksta dzelzs darbojās cieti, izturīgi un bez dvēseles. Profesionāļus sabiedrībā ļoti cienā un tiem nosaka augstāku atalgojumu, lai pasūtītājs būtu drošs, ka uzdotais darbs tiks izpildīts auksti un ar lielu precizitāti. Cilvēkiem, kas zaudē savu cilvēcīgumu un atmet visas jūtas, kas tiek plaši aprakstītas grāmatās un apdziedātas poēmās, pieaug sistēmas vērtība, sistēmas, kas radīta, ar vienu vienīgu mērķi, samalt un iznīcināt visus tos, kas kaut kādu iemeslu dēļ nespēj piedalīties bezgalīgajās sacīkstēs, par ko ir pārvērtusies mūsdienu pasaule, kuru darbina ekonomika, kas nepiedod kļūdas un vājumu un vēl jo vairāk, tā nepiedod cilvēcīgumu. Tāpēc, ja gribat dzīvot pārticīgi un labi, kļūstiet par profesionāļiem un atmetiet visu, kas padara jūs par cilvēkiem.