Gobzema popularitātes iemesli


Visu laiku centos, rakstot par politiku, neskart noteiktas partijas un politiķus, rakstot vispārīgi par mehānismiem un skatu punktu, no kura var vērot politiskos procesus. Tomēr viena parādība Latvijas politikā ir īpaši interesanta, par ko ir vērts uzrakstīt, jo patiesībā tas nav par politiķi, bet par mūsu politisko sistēmu. Manā ieskatā Aldis Gobzems ir simptoms, ka mūsu politiskajā sistēmā nekas nav kārtībā un sabiedrība caur protestu cenšas atrast atbildes uz ilgajiem jautājumiem, kurus valdošās partijas nevēlas risināt. Tāpēc šoreiz uzrakstīšu savas pārdomas par Alda Gobzema popularitātes iemesliem, kuri patiesībā ir citādāki, nekā var šķist no pirmā acu uzmetiena.

Ja mēs paskatāmies citās valstīs, tad arī tur varam atrast populistus, kuriem nav skaidras politiskās programmas, ir tikai lozungi, solījumi un vienkārši sarežģītu jautājumu risinājumi, bez nepieciešamajām detaļām. Diemžēl tas nav par Aldis Gobzemu, bet par visiem mūsu politiķiem. Ja paskatāmies priekšvēlēšanu debates vai partiju programmas, tur nav nekā, vispār nekā. Visiem galvenais ir par jebkuru cenu tikt Saeimā un valdībā, pie tam nav svarīgi ar ko un uz kādiem principiem. Nacionālajai apvienībai un Jaunajai konservatīvai partijai nekādu problēmu nav darboties ar Attīstību/ Par. KPL.LV, kamēr tā eksistēja, nebija nekādu problēmu veidot koalīciju ar Jauno Vienotību. Savukārt iepriekšējās Saeimas laikā Jaunajai Vienotībai nebija nekādu problēmu veidot koalīciju ar Zaļo Zemnieku Savienību, kaut arī Jaunās Vienotības ideoloģija ir cīņa pret korupciju un oligarhiem. Pie tam paskatāmies uz partijām un to vadību, parasti tā ir šaura cilvēku grupa, kas veido partijas valdi, bet ierindas partijas biedriem lielākoties ir statistu loma. Rezultātā mums ir cilvēku apvienības, kuras juridiski skaitās partijas, bet patiesībā tos cilvēkus nevieno ideoloģija, bet draugu un radu saites, tādējādi tām kļūstot par slēgtām cilvēku grupām priekš savējiem.

Nākamais, ko nepieciešams apskatīties ir sabiedrības uzticība partijām. Tur viss ir ļoti bēdīgi. 2021. gada 17. februārī tika publicēts sabiedrības uzticības reitings valdībai, kur tikai 34% no iedzīvotājiem valdības lēmumus vērtēja pozitīvi, bet 66% negatīvi. (saite: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/premjers-valdibas-rekordzemo-reitingu-skaidro-ar-nogurumu-no-covid-19.a393310/). Tad bija publicēti Eirobarometra dati par uzticību partijām, kur tikai 7% procenti Latvijas iedzīvotāju uzticējās partijām, bet 93% no iedzīvotājiem neuzticējās. Tajā pētījumā valdībai uzticējās tikai 23%, savukārt valsts pārvaldei tikai 27% un parlamentam 21%. (saite: https://lvportals.lv/skaidrojumi/328626-uzticibas-limenis-medijiem-un-institucijam-baltija-20202021-2021). Tas nozīmē, ka 73% no iedzīvotājiem neuzticas valsts pārvaldei un 79% Saeimai. Rezultātā viss saliekas kopā. Partijas nepārstāv cilvēkus un cilvēki savukārt neuzticas cilvēku grupām, kuras nepārstāv viņu intereses. Veidojas milzīga plaisa starp valdošo koalīciju no vienas puses un sabiedrību no otras. Pie tam, cilvēkiem nejūtot piederības sajūtu un iesaisti valsts politikā, ieslēdzās instinkts savējie un ienaidnieki. Par savējiem kļūst visi, kuri nav aktīvi iesaistīti politisko lēmumu pieņemšanā un par ienaidniekiem visi, kuri atrodas politiskos amatos un Saeimā. Brīdī, kad ir izveidojies tāds vakuums, kur no vienas puses ir sabiedrība, bet no otras koalīcija, kas lobē būvnieku karteļa intereses, Latvijas Universitātes intereses, medicīnas sistēmu, kurā ir milzīgi korupcijas riski, novecojošo izglītības sistēmu utt. Praksē sanāk ļoti vienkārši, mums ir, piemēram, medicīnas sistēmas problēmas, vajag ieviest obligāto veselības apdrošināšanu, lai tas nenotiktu, lielo slimnīcu un poliklīniku vadītāji, izmantojot asociāciju un privātos kontaktus pārliecina politiķus to nedarīt. Rezultātā neefektīvā nozare uzvar, vēlētāji, kuriem ir interese lētā un efektīvā medicīnas sistēmā, zaudē. Un tā ir katrā jomā. Kāpēc? Jo partijas nebalstās uz reālo vēlētāju atbalstu, bet gan uz politiskās sistēmas izolēšanu, kad vēlēšanās piedalās tikai tās partijas un cilvēki, kas garantē esošo spēku palikšanu pie varas. Visuzskatāmāk to parādīja pašvaldību vēlēšanas, kur praktiski visur palika iepriekšējie domes priekšsēdētāji.

Beidzot nonākam līdz Aldim Gobzemam. Viņš ir tas elements, kurš aizpilda šo vakuumu starp sabiedrību un valdošo koalīciju. No sabiedrības ir ļoti liels pieprasījums pēc reformām un cīņu ar korupciju. Viņš kā saprātīgs cilvēks, ļoti labi jūt šo pieprasījumu, jo nepaslinkoja palasīt komentārus sociālajos tīklos un parunāt ar vēlētājiem priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Cilvēki vēlas taisnību un taisnīgumu, ko arī iepriekšminētais politiķis sola. Pie tam viņš nesaka, kādā veidā viņš to plāno sasniegt, jo visdrīzāk pats nemaz nezina, bet vienkārši pasaka apgalvojumu, kad es nākšu pie varas, mums būs moderna izglītības un medicīnas sistēma, kāpēc, jo es nākšu pie varas. Un šeit pat nav svarīga viņa partijas intelektuālā kapacitāte, kas ir zema, jo tā pati Karinā Sprūde atreferē Krievijas oficiālās propagandas klišejas, piemēram, raidījumā Kārtības rullis teica, “Nu tad prasiet savam Baidenam!”. (saite: https://xtv.lv/rigatv24/video/3AGXRxoDNJ5-13_12_2021_kartibas_rullis_1_dala). Tomēr, neskatoties uz to, ka, pēc manām domām, Alda Gobzema partija ir margināli, cilvēki viņus atbalsta un tam ir savi iemesli. Pirmkārt, atšķirībā no koalīcijas politiķiem, viņš reāli runā ar cilvēkiem un nebaidās no komunikācijas ar tiem, neskatoties uz cilvēku pozitīvo un negatīvo attieksmi. Otrkārt, viņš rada tēlu, kuram daudzi vēlas līdzināties, nedzer, nesmēķē, sporto, sakarīgi spēj runāt. Tas arī izskaidro, kāpēc daudzām sievietēm viņš izraisa simpātijas, bet tas ir vissvarīgākais Latvijas politiskajā realitātē. Ja jūs parunāsiet ar cilvēkiem, kuri piedalās vēlēšanās kā vēlētāji, tad redzēsiet to, ka daudzi izvēlas politiķus pēc principa, vai viņš man fizioloģiski patīk vai nepatīk. Treškārt, Aldis Gobzems kaut ko dara. Šeit nav tik svarīgi ko darīt, bet cilvēkiem vienmēr patīk rīcība, kaut arī tā ir bezjēdzīga, bet rīcība ir labāk nekā bezdarbība, lai iegūtu cilvēku simpātijas. Kāpēc esošai valdībai un parlamentam ir tik zemi reitingi un praktiski visi iedzīvotāji viņiem neuzticas? Atbilde ir vienkārša, viņi nedara to, ko cilvēki no viņiem gaida, tas ir, nerisina medicīnas, izglītības un citas problēmas, bet, pakļaujoties lobijam, labākajā gadījumā atstāj visu kā ir, bet sliktākajā, pieņem lēmumus, kas visu pasliktina, piemēram, organizējot neefektīvus publiskos iepirkumus. Personīgi es visu laiku gaidu, kas Veselības ministrs nāks klajā ar medicīnas reformas piedāvājumu, bet diemžēl tas nenotiek, atšķirībā no miglā tītiem iepirkumiem.

Rezultātā, ko mēs redzēsim nākošajā rudenī, ja nekas nemainīsies? Politisko vakuumu daļēji aizpildīs Alda Gobzema partija, kas var droši cerēt uz 15-20% vēlēšanās, jo sabiedrībā ir noskaņas uz protestu un daudzi nav gatavi iet ielās, bet gatavi klusām aiziet līdz vēlēšanu iecirknim. Tāpat pie varas esošās partijas nerisinās problēmas, bet turpinās cīņu pret opozīciju, vēl vairāk viņu leģitimējot, jo pašlaik ir situācija, ka koalīcija ar tik zemiem reitingiem ar cīņu pret oponentiem pati parāda par ko jābalso, ja esošā vara ir apnikusi. Tāpēc arī vēršanās pret Aldi Gobzemu viņa turnejas laikā tika negatīvi uztverta praktiski no visiem gan viņa atbalstītājiem, gan pretiniekiem, jo esošā vara nepatīk vēl vairāk.

Nobeigumā varam apkopot visu vienā teikumā, cilvēku zemas uzticēšanās dēļ rodas politiskais vakuums, ko aizpilda populisti, jo esošā vara maksimāli distancējās no sabiedrības. Kādi varētu būt risinājumi? Vienkārši, politiskajām partijām jāskrien pakaļ katram cilvēkam un būtiski, vismaz līdz 100 tūkstošiem jāpalielina biedru skaits, kā arī jānodrošina reālas politiskās kāpnes savas struktūras ietvaros. Vēlētājiem savukārt ir pašiem vairāk jāiesaistās politikā, lai Aldis Gobzems nebūtu vienīgā protesta alternatīva, bet veidotos konkurence, kurā augtu un attīstītos idejas, kā uzlabot mūsu valsti. Līdz nākamajām vēlēšanām ir palicis maz laika, bet daudzas lietas var paspēt izdarīt. Man noteikti interesē nākamā gada vēlēšanas, jo priekšvēlēšanu cīņa reāli sākās jau labu laiku atpakaļ un viss interesantais vēl tikai priekšā.

Valsts vara tautai – mīts


Labdien!

Pasaulē juridiski pastāv vairāk nekā 200 valstis. Daļa no tām ir labklājīgas un pārtikušas, bet lielākā daļa eksistē uz postimperialistiskiem principiem, tas ir, tiek kontrolētas no ārzemēm ģeopolitikas jautājumos un kalpo par varas mehānismu esošai cilvēku grupai, kas veido varas eliti. Vēlos apskatīties, kāda situācija ir Latvijā.

Latvijas Republikas Setversmē noteikts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. No šīs normas izriet, ka Latvija ir tiesiska valsts, kurā visu nosaka likums, kurš pieņemts likumdošanas procesā. Demokrātija izpaužās, kā normatīvos aktu pieņem vēlētāju pārstāvi, kuriem tādas tiesības deliģē tauta, kurai vienīgai Latvijā ir suverena vara, tas pilnīga un negroza vara, kuru neviens nedrīkst nedz ierobežot, nedz atņemt, jo nevienai iestādei vai institūcijai nav tādas pilnvars, jo visas pilnvaras izriet no tautas gribas, ko pauž Latvijas Republikas Saeimā sēdoši pārstāvji. Šāda teorija darbojās un uz doto mirkli nekas labāks par demokrātiju nav izdomāts, kaut arī demokrātiskās iekārtas ir atšķirīgas un pēc manām domām, Latvijā nav tas veiksmīgākais modelis, bet tā ir atsevišķa tēma.

Atskatoties uz iepriekšminēto, var ieslīgt idealistiskā pasaulē, kurā viss notiek, tā kā rakstīts. Bet atgriežoties realitātē, secinājums viens: Latvijā vara nepieder tautai.

Pirmkārt, politiskās partijas tiek finansētas ar ziedojumu palīdzību, kas uzliek partijām pienākumu attaisnot ieguldītos līdzekļus, lai saņemtu ziedojumus nākotnē. Pret šādu sistēmu paredzēts cīnīties ar valsts politisko partiju finansēšanu. Paskatoties tēriņus partijām priekšvēlēšanu laikā, kas, piemēram vienai partijai sastādīja ap 400 000 LVL, tad kļūst skaidrs, ka tikai 86 000 LVL, ko tā pati partija saņems no budžeta, ir nepietiekama summa. Jautājums, kur tiks ņemta pārēja nauda viennozīmīgi ir lieks. Šajā skarā rodās vēl viena problēma, daudzi ietekmīgi un agāti cilvēki veic ziedojumus vairākās perspektīvās partijās, kas nozīmē, ka to cilvēku interese tiks ievērotas un aizsargātas jebkurā gadījumā. Tādā gadījumā neredzu, kur te parādās demokrātiskas republikas pazīmes, jo vara pieder faktiski cilvēkiem ar lielu naudu. Šādi cilvēki bieži ir banku īpašnieki. Rezultāts šadai sistēmai, piemēram, Civillikuma grozījumi, kas noteiktu, ka personas saistības, kas nodibinātas ņemot hipotēku, tiesīgas izbeigt atdodot bankai nekustamo īpašumu, un bankai nebūtu tiesības piedzīt starpību starp personas parādu un nekustamā īpašuma faktisko vērtību. Grozījumi, protams, netika pieņemti un mēs redzam, ka šādu normu neesamība bremzē ekonomisko attīstību, jo cilvēki patērē spēkus un resursus, cenšoties atdot parādu kreditoram. Šāda sistēma bremzē ekonomisko attīstību un noteikti nav valsts interesē, jo privātās intereses vienmēr būs pretnostatītas attīstīvai un izaugsmei. Sekas vienkāršas, otrs lielākais bezdarba līmenis Eiropas Savienībā un iekšējā tirgus samazināšanās līdz kritiskai robežai un liels emigrācijas vilnis. Ievērot mazu grupu interese politikā ir bīstami arī no tāda viedokļa, ka pašas bankas šādu normu neesamības dēl nenopelna potenciālo peļņu, kuru varētu iegūt, ja valsts ekonomika funkcionētu efektīvāk un efektīvi norisinātos civiltiesiskais apgrozijums.

Otrkārt, demokrātiskā valstī nepieciešams iesaistīt pēc iespējas lielāku iedzīvotāju skaitu lēmuma pieņemšanā, jo tas palielina cilvēku līdzdalību un izpratni par valstī notiekošiem procesiem. Svarīgi sākt cilveku iesaisti pašvaldību līmenī un turpināt praksi valsts līmenī. Attīstība šajā jautājumā noteikti virzās uz priekšu, tomēr problēma, ka līdzdalība notiek maznozīmīgos jautājumos, bet valsts politika un būtiski jautājumi tiek izlemti ļoti šaurā cilveku lokā. Minēšu piemēru bez papildus materiāliem un izpētes. Partijas sastāv no valdes un biedriem. Pēc būtības partija ir biedrība, kurā visi maksā dalības maksu un virzās uz kopīgu mērķi, tomēr Latvijas prakse rāda, ka visus būtiskos jautājumus izlemj valde. Ja valde jūt, ka jautājums varētu partijā tikt izlemts citādāk, nekā tas nepieciešams, tiek pasūtīti raksti mēdijos un jautājums tiek maksimāli sarežģīts, lai cilvēks, bez iedziļināšanās jautājumā nespētu izveidot savu patstāvīgu viedokli, bet pakļautos argumentiem, kurus izteiktu eksperts. Līdz ar to, partijas vada un kontrolē tajā notiekošos procesu pilnībā valde. Kas ir valde: neliels cilvēku skaits. Ap šiem cilvēkiem parasti uzrodās uzņēmēji un menedžeri, kuri lobē privātas intereses. Ja mums koolīcijā pašlaik ir 3 partijas, tad reālā vara ir aptuveni cilvēkiem 15, kuri nosaka visu valsts politiku, jo bez viņiem nav iespējama neviena liela projekta realizēšana Latvijā.

Treškārt, demokrātiskas valsts priekšnoteikums ir spēcīgi mēdiji, bet neiedziļinoties  šajā jautājumā, spēcīgi mēdiji var būt tikai tad, kad ir spēcīga opozīcija un reāla cīņa par varu, bet mums diemžel opozīcijas nav, jo pat atrodoties opzicijā, partijām tiek iedots pietiekams projektu skaits un naudas caur valsts iepirkumiem, lai to kontrolētie mēdīji darbotos noteiktā virzienā un gultnē. Reizēm lasot Latvijas mēdijus, sajūta, ka visi tiek kontrolēti no viena centra un kaut vai mums nav cenzūras, tomēr informācija tiek filtrēta un pasniegta ļoti vienveidīgi. Mēdīji atgādina mehānismu ar kura palīdzību tiek sagatavota sabiedriskā doma, pirms kāda projekta realizācijas, labs piemērs Latvijas Krājbanka. Uzskatu, ka viss notiekošais tika iepriekš izplānots un realizācija notiek ideāli, jo konkrēta cilvēku grupa iegūs ļoti lielus līdzekļus no šā projekta.

Līdz ar to, secinājums, ka reālā vara pieder aptuveni 15 cilvēkiem Latvijā un tiem pietuvinātiem draugiem un radiem. Domāt, ka Latvija ir demokrātiska un neatkarīga republika ir pāragri, jo mums jāpaveic daudz darba, lai kādreiz Latvijas Republikas Satversmē noteiktās tiesību norma pirmajā pantā būtu patiesa.

Lai veicās!

Minējums kāda būs nākamā valdība!!!


Vēlēšanu naktī bez liekas analīze un vārdiem vēlos izteikt savu minējumu kāda būs nākamā valdība:

ZZS+SC+Vienotība

Kaut arī klausoties debates un politiķu intervijas, liekās šis variants, kā samērā nereāls, tomēr:

1. Tāda koolīcija ļaus iegūt samērā lielu atbalstu no Saeimas

2. Pašlaik jau darbojās valdība ZZS+Vienotība, līdz ar to nevajadzēt izjaukt iestrādātās lietas un projektus

3. ZZS ir pārāk pieredzējusi partija ar daudziem specialistiem, bez kuriem varētu rasties grūtības ikdienas darbā