Slepkavība Purvciemā


Pagājušajā nedēļā daudzus Latvijas iedzīvotājus satricināja futbola spēlētāju menedžera slepkavība. Sekoja policijas bravūrīgi izteicieni, ka lieta drīz tiks atrisināta, tad nākamajās dienās presē par to nedaudz vēl uzrakstīja, lai radītu lasītājiem kopskatu un stāsts noklusa. Pēc nedēļas Iekšlietu ministrs izvirzīja tuvu sazvērestības teorijai esošu pieņēmumu, ka plašākai sabiedrībai nepazīstama cilvēka slepkavība tika veikta, jo mistiskie organizētās noziedzības grupējumi nespēj noskatīties, cik policija Latvijā efektīvi cīnās pret noziedzību. Šeit kā vienmēr uzrakstīšu savas pārdomas par situāciju kopumā.

Latvijā regulāri notiek slepkavības, par kurām neviens neko nezina, jo klusām tiek atvērta krimināllieta, izmeklētājs veic savu darbu un rezultātā tiesa pieņem notiesājošu spriedumu. Tādas ļoti skaļas lietas notiek aptuveni reizi vai divas reizes gadā. Problēma ir tāda, ka skaļās lietas ļoti bieži netiek atklātas un sabiedrībā veidojas viedoklis, ka policija neko nedara. Tā nav, piemēram, 2019. gadā par slepkavību ar iepriekšēju nodomu tika notiesātas 39 personas un 2018. gadā 45 personas. Pagājušajā gadā tika reģistrētas 78 slepkavības ar iepriekšēju nodomu, kas lielākā daļā visdrīzāk kļūs par notiesājošiem spriedumiem.

Skaļām un neatklātām lietām ir vairākas negatīvas sekas. Pirmkārt, cilvēkiem veidojas sajūta, ka drīkst visu un par to nebūs atbildības. Ja jau kāds braukā nesodīts ar auto un šauj gaiša rīta vidū, kāpēc gan es tā nevarētu darīt. Otrkārt, cilvēkiem veidojas bailes, ja kāds tā var darīt un palikt nesodīts, tad jau arī es varu būt nošautā vadītāja vietā. Rezultātā turīgāki un spējīgāki cilvēki vairāk būs nosvērti braukt dzīvot un strādāt uz kādu drošāku vietu. Arī bizness vai nu paaugstinās cenu par risku vai meklēs citu dislokācijas vietu. Piemēram, ja kāds vēlas veidot futbola spēlētāju menedžera karjeru, tad drošāk to ir darīt Zviedrijā vai Dānijā nekā pie mums. Arī cita veida bizness paklausoties Iekšlietu ministra murgus par grupējumiem un to atriebību policijai, izdomās vērt rūpnīcu vai biroju kādā citā valstī, kur ir vai nu zemāks noziedzības līmenis, vai vismaz valdībā sēž sakarīgāki cilvēki.

Beigās, kas mums paliek? Kārtējā skaļā lieta, ar miglainām cerībām, ka tā tiks atklāta. Policijas tukšie vārdi, ka ir būtiska virzība lietā, tikai, diemžēl, tiek aizmirsts pateikt, ka virzība ir pa apli. Neefektīva policijas sistēma, kur trūkst darbinieku, darbiniekiem ir pārslodze un apšaubāms administratīvais aparāts. Šoreiz palikšu uz bēdīgas nots, jo nekas jautrs šajā tēmā nav.

Valstij nav jāvada cilvēku dzīve


Šodien pavīdēja ziņa, ka no Saeimas deputāts izvirzīja iniciatīvu par kriminālatbildības ieviešanu, lai noteiktu sodu par aicināšanu neievērot ierobežojumus, kādus valsts ir ieviesusi saistībā ar koronavīrusu. Tāpat šis deputāts vēlējās ievest armiju pilsētu ielās, lai nodrošinātu iepriekšminēto ierobežojumu ievērošanu, jo policija netiek galā ar saviem pienākumiem. Interesanti, ka šis deputāts pats bija pabeidzis policijas koledžu un nāk no policijas struktūras. Ņemot vērā, ka labāk par Latvijas ārstu biedrības vēstulē uzrakstīto, grūti būs kaut kā izcelties, jo tā patiešām bija laba, tad uzrakstīšu savas domas no cita skatu punkta.

Ronaldam Reiganam ir labs citāts, ka “Valsts varas pirmais pienākums ir aizsargāt cilvēkus, nevis vadīt viņu dzīvi“.(Government’s first duty is to protect the people, not run their lives.)

Šis citāts lieliski saskan ar visu utopisko domu, kādu sodīt, nosakot kriminālatbildību par aicināšanu kaut ko nedarīt veselības nodrošināšanas jomā. Valsts cenšas vadīt cilvēka dzīvi, jo higiēna un attieksme pret apkārtējiem ir katra cilvēka privāta lieta. Savukārt valstij ir pienākums pilnībā nodrošināt iespēju cilvēkam sevi aizsargāt, piemēram, vēršoties un saņemot kvalitatīvu medicīnisko palīdzību.

Kāpēc tā ir utopiska doma, kādu par kaut ko sodīt sakarā ar koronavīrusa ierobežojumiem? Ļoti vienkārši, sociālos tīklos un sabiedrībā kopumā ir ļoti daudz cilvēku, kuri iestājās pret masku vilkšanu un citiem ierobežojumiem. Ja Krimināllikumā tiks noteikts tāds tiesiskais sastāvs, tad būs nepieciešams sodīt katru, kurš no normas stāšanās spēkā brīža ir izteicis aizliegto aicinājumu. Ņemot vērā, ka policijai jau pašlaik nepietiek resursu, lai kontrolētu ar koronavīrusa izplatību saistīto ierobežojumu ievērošanu, uzliekot policijai papildus pienākumus, gan kontrole, gan jaunās normas piemērošana netiks realizēta un arī esošo funkciju izpilde pasliktināsies. Rezultātā, kas notiek, ja cilvēks zina, ka viņam nebūs atbildība par tiesību normas pārkāpšanu, pareizi, viņš to pārkāpj, ja uzskata, ka tas viņam nesīs kaut kādu labumu. Katrs vismaz reizi dzīvē ir pārsniedzis ātrumu braucot pa nakts pilsētu un zinot, ka tuvumā noteikti nav ceļu policijas un atbildība par ātruma pārsniegšanu neiestāsies. Līdz ar to, sanāks, ka valsts pieņems aizliedzošu normu, nespēs nodrošināt tās izpildi un zaudēs autoritāti cilvēku acīs, ko lietderīgāk ir izmantot diskusijā ar cilvēkiem.

Sabiedrībā ir ļoti daudz spēka struktūru pārstāvju, kuriem uz visu ir vienkāršs risinājums aizliegt un sodīt. Tikai problēma ir tāda, ka politiķiem atšķirībā no iepriekšminētajiem pārstāvjiem, ir jāspēj īstenot cilvēku intereses un vadīt lielas cilvēku masas, ko var tikai un vienīgi, esot nepārtrauktā dialogā ar tiem un nepārtraukti panākot kopēju izpratni un vienošanos par kādām lietām, jo tikai cilvēku labprātīga un masveidīga tiesību normu izpilde, garantē, ka tā tiešām strādās. Pretējā gadījumā rodas situācija, kāda ir Krievijā un Baltkrievijā, kad tiesību normas ir bargas, bet to izpilde nav obligāta, jo valsts vara nespēj realizēt kontroli pār to izpildi, kā rezultātā rodas tikai fragmentāri sabojātas cilvēku dzīves, kad kāds demonstratīvi tiek sodīts statistikas uzlabošanai un atskaitei, bet lielā cilvēku masa turpina tās nepildīt.