Reālā situācija valstī 2019. gadā (demogrāfija, ekonomika)


Pagājušajā gadā es uzrakstīju samērā nozīmīgu rakstu par demogrāfija un ekonomikas reālo situāciju mūsu valstī, jo lasīt medijos ekonomistu komentārus, kuri nodarbojas ar progandu vai ir vienkārši nekompetenti, man apnika. Kaut arī ekonomika nav mana ikdienas nodarbošanās, atšķirībā no daudziem ekonomistiem, es pats tirgoju ar finanšu instrumentiem un par ekonomiku interesējos jau no vidusskolas. Līdz ar to manis pieņemtie lēmumi vienkārši samazina vai palielina manu ieguldīto kapitālu noteiktā darījumā, tāpēc reizēm nākas iespringt pētot dažāda veida statistiku. Protams, par jebko var strīdēties un diskutēt, tāpēc vienmēr cenšos atbildēt uz visiem komentāriem. Diemžēl lielākā no tiem ir vairāk emocionāli nevis argumentēti ar faktiem, tāpēc droši nekautrējaties rakstīt arī savus novērojumus un pētījumus. Šajā rakstā es pacentīšos apskatīt tos pašus rādītājus, kas tika apskatīti pagājušajā gadā vai mainīt tos ar tik pat interesantiem saturiskā ziņā. Šo rakstu veidoju procesa gaidā, tāpēc domas var izstrādes laikā mainīties un var tikt pievienota papildus informācija.

Demogrāfija

Daudzi politiķi izmanto demogrāfiju, lai spēlētu ar cilvēku jūtām, tomēr nepiedāvā reālus problēmas risinājumus, ko var izdarīt jau šodien, piemēram, cīnīties pret alkoholismu valstī, par ko rakstīju iepriekš. Lai paskatītos, kāda situācija ar demogrāfiju ir šodien, atveram mūsu miļo Centrālās statistikas pārvaldes lapu (saiet: https://www.csb.gov.lv/lv/sakums) un sākam meklēt.

Redzam, ka iedzīvotāju skaits bez būtiskām izmaiņām turpina samazināties. Tabulā ir parādi dati par pēdējiem diviem gadiem. Diemžēl šogad ir reģistrēta ļoti augsta mirstība gada sākumā, salīdzinājumā ar to pašu periodu iepriekšējos gados. Līdz ar to redzams, ka Latvijas iedzīvotāju skaits pa pēdējiem diviem gadiem ir samazinājies par 29 tūkstošiem. Pašlaik nekas neliecina, ka šī tendence mainīsies, pie tam jāņem vērā, ka dati ir ļoti optimistiski, jo netiek ņemta vērā reālā migrācija. Šeit arī atbilde uz jautājumu, vai mums vajag iebraucējus no Azijas un Āfrikas. Konceptuāli jā, bet tomēr es ieteiktu skatīties Ukrainas virzienā, kur dzīvo cilvēki ar mums daudz saprotāmāku mentalitāti un arī valodas ziņā, viņi runā krievu valodā, kas ekonomiski ir izdevīgi, jo viņus var ātrāk iesaistīt darba tirgū un sākt iekasēt nodokļus no viņu darba. Polija un Čehija to jau aktīvi dara un labprāt uzņem Ukraiņu jauniešus un integrē tos darba tirgū. Mēs diemžēl atpakliekam, jo cīnamies par tukšu bez cilvēkiem latvisku Latviju, kura, kā rāda migrācijas dati, reti kuram ir patiešām vajadzīga, jo labklājība un nauda iztikai spēlē dominējošu lomu šajā jautājumā un daudzi patrioti strādā Lielbritānijas, Īrijas un Norvēģijas rūpnīcās, patriotiski apmaksājot to valstu iedzīvotāju pensijas. Bet šeit palikušie patrioti politikā, ar vislielāko mīlestību apzog savu dzimteni, iesaistoties koruptīvos darījumos, mums izdomājot un pārdodot pasaciņu par krieviem un latviešiem, bet tikai gan latviešu, gan krievu pie mums ar katru dienu paliek mazāk.
Diemžēl neesmu atradis jaunāku demogrāfisko egli oficiālajos avotos, bet aizņemties to no citiem autoriem netaisos. Tāpēc ievietoju citu statistiku, saistībā ar iedzīvotājiem, tabula par migrāciju.

Kaut arī nav precīzas informācijas par migrāciju, redzam, ka kopējā tendence pēdējos divos gados samazinās. Pie tam tendencei turpinoties, mēs tuvākajos gados varētu redzēt arī pozitīvu migrācijas saldo, kad iedzīvotāju skaits palielināsies nevis dēļ jaundzimušo skaita pieauguma, bet iebraukušo cilvēku skaita. Ja organizēt pārdomātu migrācijas politiku, nevis kāda tā ir tagad, tad varētu iegūt labi kvalificētus cilvēkus no Āzijas, Ukrainas un Moldāvas. Savukārt, ja turpināt baidīties un noliegt acīm redzamo, neizvirzot nekāda veida kritērijus, tad redzēsim ļoti daudz jaunas kebabnīcas Rīgas centrā, bet ne biznesu ar augstu pievienoto vērtību. Kopumā migrācijas saldo samazinājums šajā gadījumā liecina par ekonomisko stabilitāti, kas ir pozitīvi.

Ekonomika

Kopumā skatoties uz IKP, var pateikt tendenci, uz kurieni virzās Latvijas ekonomika. Lielāks IKP ir labi, mazāks IKP ir sliktāk. Bet tas viss priekš iesācējiem, patiesībā ir svarīga ekonomikas struktūra un līdzekļu sadalījums, jo arī Ziemēlkorejā ir 6% pieaugums, bet lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo uz bada robežas. Tas ir līdzīgi, ja uz ļoti nabadzīgu valsti, kur cilvēki mirst no bada, pārceltos miljardieris. Protams, IKP uzlidotu gaisā, ja miljardiera ienākumi tiktu deklarēti tajā valstī, tikai bada problēma no tā atrisināta netiktu. Zemāk Latvijas IKP pieaugums reālos skaitļos.


Kā redzam, tad mūsu IKP tiešām aug un par to raksta presē un runā politiķi. Tikai dzimstība paliek tajā pašā līmenī kā iepriekš un cilvēki aiz lielās labklājibas neskrien taisīt bērnus, bet turpina mirt nedaudz lielākos apmēros.

(patēriņa cenas EUR)

Skatoties uz patēriņa cenām, tās turpina augt un attiecībā pret 2010. gadu, 2018. gadā tās pieauga par 13.7%, kas nozīmē, ka krāt naudu Latvijā nav izdevīgi, ja tā netiek ieguldīta ar ienesīgumu, vismaz 1.6% gadā. Ja paskatamies uz 2017. gadu un 2018. gadu, tad patēriņa cenas būtiski sāka kāpt uz augšu. Pie tam jāatzīmē, ka pārtikas cenas pieauga ļoti strauji, salīdzinājumā par nepārtikas precēm. Šeit ir gan nodokļi, gan tarifi uz gāzi un elektroenerģiju, kas būtiski ietekmē tieši pārtikas ražošanu, nevis nepārtikas preču importu.

Būtiski ir apskatīt ne tikai IKP pieaugumu, bet arī pirktspēju, jo to ietekmē patēriņa cenas un cilvēku ienākumi kopumā. Sākumā strādājošo pirktspēja. Šeit izmantošu aprēķinus, lai parādītu kopējo tendenci. (Informācija ņemta no tabulas PPG010, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Kā redzam, tad salīdzinājuma ar 2010. gadu un arī 2017. gadu (ja lasa manu iepriekšējo rakstu par šo tēmu), vidēja strādājošo pirktspēja ir būtiski palielinājusies un tagad vidējais strādājošais var atļauties nopirkt vairāk, nekā tas bija 2010. gadā. Līdz ar to kopumā mūsu labklājība aug. Lai būtu pavisam precīzi saistībā ar pirktspēju, jāapskata, kas notiek ar pensionāriem. Zemāk ir atainota tabula ar tādu pašu aprēķinu, tikai ņemot vērā datus par pensionāru pirktspēju (tabula PPG020, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Redzam, ka kopš 2010. gada pensionāru pirktspēja pieauga tikai par 4% un ja izņemt ārā cukuru, tad tā nepieauga vispār. Pie tam statistikā veikli tika izņemta ārā degviela, kas šo ainu padarītu tiešām dramatisku. Līdz ar to mēs esam atraduši vienu no iemesliem, kur slēpjās Latvijas nabadzība, jo arī absolūtos skaitļos 2018. gadā strājošais var atļauties 11 366 vienības, kamēr pensionārs tikai 4 274, kas ir gandrīz 3 reizes mazāk. Tas nozīmē, ka pensionāri ēd trīs reizes sliktāk un viņiem ir pieejami trīs reizes mazāk pakalpojumu. Ja jūs strādājat un pērkat kilogramu gaļas, tad pensionārs pirks tikai 330 gramus. Protams, politiski ir vieglāk runāt par izaugsmi, un nekad nepieminēt dramatisko situāciju ar pensionāriem. Savukārt pensionāri, regulāri balsojot par vieniem un tiem pašiem politiskajiem spēkiem, cer, ka kādu dienu politiķis, kurš desmit gadus neko nav darījis, piecelsies un teiks, ka šodien beidzot sāks ne no kā cīnīties par pensionāru tiesībām. Starp citu pensionāru zemā pirktspēja ir būtisks ekonomikas bremzējošs faktors, kur var iegūt izaugsmi pat pie krītošas pasaules ekonomikas.

Paskatāmies vēl vienu lielumu, kas ietekmē labklājību un nosaka, cik daudz atļauties varam tagad un varēsim nākotnē. Zemāk tabula ar aprēķinu par nodarbinātību, nevis kopumā, ar ko visi lepojās, bet pa vecuma grupām un tur ir redzama ļoti bīstama tendence un atbilde uz to, vai tuvākajā laikā tiks ievests darba spēks no ārzemēm (tabula NBG070, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Kā redzams, tad negatīvais faktors ir nodarbinātības samazināšanās jaunākajās vecuma grupās un pieaugums vecuma grupās no 55-64 un 65-74 gadiem. Tas nozīmē, ka pirmspensijas vecuma cilvēkiem ir jāstrādā vairāk un tie arī uztur ekonomiku, savukārt pieaugošais pensionāru nodarbinātības procents parāda to, ka pensionāru pirktspēja nepalielinās un, lai izdzīvotu, pensionāriem ir jāstrādā. Kopumā šī ir ļoti neveselīga ekonomikas struktūra, kas balstās uz veciem cilvēkiem, kamēr jaunie strādā aizvien mazāk, konsekventi zaudējot kvalifikāciju un spēju vēlāk iekārtoties amatā ar augstu pievienoto vērtību.

Nobeigums

Kopsavilkumā varu uzrakstīt, ka Latvijā ir būtiskas ekonomiskās problēmas, kas ir atrodamas pie rīta tējas pasēžot Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā. Viennozīmīgi, ka problēmu ir daudz vairāk un tikai apzinoties tās, mēs varam sākt kaut ko risināt un uzlabot. Medijos mums propogandas labad stāsta, cik viss ir labi un rožaini, IKP aug, bezdarbs samazinās un ar nevienlīdzību notiek intensīva cīņa. Diemžēl velns slēpjās niansēs un mēs joprojām dzīvojam dažādās Latvijās un pensionāri pavisam nekā no medijos stāstītā ne redz, ne jūt. Aicinu visus regulāri sekot statistikai, jo Latvija ir mūsu valsts un tieši statistika parāda to, cik politiskā vadība ir efektīva un laba un tikai zinot reālos skaitļus, ir iespējams piedalīties pašam un izdarīt izvēli.