Būt skaļam un teikt patiesību


Reizēm gribas uzrakstīt par mūžīgām dzīves patiesībām, kuras ir vērts atcerēties un atkārtot. Frāzi par to, ka klusēšana ir zelts, izdomāja tie, kas baidījās no esošās sistēmas un nevēlējās stāties pretīm netaisībai un spēkiem, kas apspieda citus. Tieši tāpēc vēsture atceras un cilvēki runā par tiem dažiem, kuri nebaidījās teikt un rakstīt, par ko bieži zaudēja savas dzīvības pretīm saņemot mūžību. Kāpēc pie varas esošie tomēr baidās no patiesības?

Skatoties no malas, var likties nesaprotama diktatora vai autoritāra līdera rīcība, kad valstī tiek ieviesta cenzūra un cilvēki tiek sodīti par patiesības vai vismaz sava nesaskaņotā viedokļa paušanu. Pats diktators vai autoritārs līderis rada ilūziju, ka viņa vara ir absolūta, ka nav uz pasaules tāda spēka, kas varētu apdraudēt viņa dominēšanu un viņa atbalsts no apkārtējiem cilvēkiem ir tik milzīgs, ka katrs ir gatavs dēļ diktatora mirt. Šeit ir vieta retoriskam jautājumam, ja tā patiesībā būtu, vai dikators vai autoritārs līderis baidītos no tā, ko par viņu runā un kritizē. Noteikti nē, līdz ar to secinājums ir tāds, ka viņš ļoti labi jūt, ka pie varas atrodas nelikumīgi un patiesībā cilvēki viņu neatbalsta, bet tikai baidās no viņa un jebkurā ērtā brīdī izdarīs visu, lai dikatatoru vai autoritāro līderi gāztu no varas.

Patiesībai ir ļoti interesanta īpašība, tā agri vai vēlu uzvar jebkurus melus. Diktators vai autoritārs līderis zina, ka viņa vara ir tikai un vienīgi meli, kuriem izgaistot, paliks pliks, nevarīgs cilvēks. Iedomājaties vislielāko un spēcīgāko diktatoru, kurš ir virtuozs manipulators, kuram tic visi, kurš spēj savaldzināt miljonus. Nākamajā dienā tie paši miljoni pieņem lēmumu, ka diktators vai autoritārs līderis nav nekas. Viņš zaudē jebkādu statusu. Apkalpe viņu neapkalpo, ierēdņi vairs nepilda pavēlēs, armija neklausa un policija izliekas, ka viņa nav. Diktators vai autoritārs līderis klīst pa milzīgām rezidences telpām, kuras ir tukšas, jo visi ir aizgājuši. Viņš saņem pavēsti, ka viņam vairs nav tiesību atrasties rezidencē un viņš nokļūst uz ielas bez graša kabatā. Tieši tā izskatās cilvēks, kurš ir zaudējis varu un jebkādas spējas būt tas, kas viņš bija dienu iepriekš. Teorētiski, tas var notikt jebkurā brīdī ar jebkuru un tieši tāpēc diktatori vai autoritāri līderi histēriski slēpj patiesību, lai vienā dienā nepamostos pilnīgi vieni bez jebkāda statusa.

No augstāk minētā secinājums ir viens, ja vēlaties cīnīties pret autoritāriem vai totalitāriem režīmiem, ir jārunā. Pat tad, kad šķiet, ka visa pasaule ir pret jums un režīms ir neuzvarams, tik un tā jāturpina teikt patiesību un cīnīties par taisnību, jo vara ir parāk vāja, ja jau baidās tik vienkāršu un pareizu lietu, kā patiesību. Svarīgi atcerēties, ka patiesība vienmēr agri vai vēlu uzvar, jo nekā spēcīgāka par patiesību mūsu pasaulē nav.