Secinājumi par pašvaldību vēlēšanām


Vakar tika aizvadītas Latvijas pašvaldību vēlēšanas, kur mēs redzējām rekord zemu apmeklētību un varas faktisko “nenomaiņu” visās lielākajās pašvaldībās, kas pēc reģionālās reformas kļuva vēl lielākas. Nedaudz pārdomas par šo notikumu.

Pēc Centrālās vēlēšanu komisijas datiem vēlēšanās savas balsis ir atdevuši 34.01% no balsot tiesīgajiem. Kādus secinājumus var izdarīt no šī skaitļa? Viens acīmredzams iemesls ir tas, ka liela daļa iedzīvotāju dzīvo Rīgā vai Rīgas aglomerācijā, savukārt bērnības nostalģisku jūtu vadīti nemaina deklarēšanās vietu. Šis ir vērtējams negatīvi, jo viņi tādējādi izslēdz sevi no politiskās dzīves vietā, kur viņi faktiski dzīvo, kā arī samazina politisko konkurenci dzimtajā pilsētā vai mazākā apdzīvotajā vietā. Otrs iemesls tik mazai apmeklētībai ir politiskās konkurences faktiskā neesamība. Šeit no vienas puses ir Saeimā iekļuvušo partiju nevēlēšanās nopietni iesaistīties, no otras puses milzīgais administratīvais aparāts no esošās pašvaldības varas, kas viegli nodrošina uzvaru. Standarta triks, domes priekšsēdētājs vietējā avīzē vai televīzijā varonīgi stāsta, cik viņš ir labs, ka par nodokļu maksātāju naudu uzbūvēja viņiem tiltu pār nelielu vietējās nozīmes upi, savukārt citi kandidāti to izdarīt nevar, jo viņiem nav vietas kur stāstīt savas idejas un domas, lai tās pienācīgi tiktu sadzirdētas.

Rezultātā mums sanāk tāds rezultāts, kādu redzam šodien, kad vara faktiski nekur netika nomainīta. Šī formula strādā kā pulkstenis. Mums ir jaunieši, kuri ir deklarējuši savu dzīves vietu noteiktā pašvaldībā, bet faktiski tur nedzīvo un nepiedalās politiskajā dzīvē, mums ir strauji novecojoša sabiedrība, kas paliek pašvaldībās un kā informācijas avotu izmanto televīziju, vietējās avīzes un baumas, mums ir esošā pašvaldības vara, par kuru visi zina, kuriem ir iespēja ietekmēt veco laužu pasaules uztveri caur kontrolētajiem informācijas resursiem. Pie šādiem apstākļiem neuzvarēt esošajai varai faktiski ir neiespējami, ko mēs kā rezultātu arī redzam.

Sekas politiskās konkurences neesamībai ir ļoti nopietnas. Tā ir milzīga korupcija, kad vietējā vara, kas atrodas tur gadu desmitiem, ap sevi ir izveidojusi plašu korupcijas tīklu ar radiniekiem un draugiem piederošiem komersantiem, kuri regulāri uzvar publiskos iepirkumos, ar draugiem vietējā policijā un prokuratūrā, kas ļauj netraucēti darboties un administratīvi atkarīgiem cilvēkiem kā skolotājiem, veikalniekiem, mediķiem utt. Paskatoties presē, viegli var secināt, ka grūti būs atrast tādu pašvaldības priekšsēdētāju, kuram nebija krimināllietas, vai par kuru nebūtu izteiktas aizdomas par ļoti nopietniem likuma pārkāpumiem.

Ko valsts varai vajadzētu darīt, lai nodrošinātu reālu politisko cīņu un konkurenci vietējās pašvaldībās. Pirmkārt, vajadzētu beidzot pieņemt Lobēšanas likumu, ko nevar izdarīt vairāk par 10 gadiem, jo tas tiešām samazinātu iespēju slepus veikt pārrunas un virzīt noteiktu personu intereses bez publiska apspriešanas. Otrkārt, jāsakārto un jāreformē KNAB un prokuratūra, jo pašlaik šis mehānisms nestrādā pietiekoši efektīvi, ko mēs redzam ar ļoti zemu korupcijas uztveres reitingu, ko apkopo Transparency International. Treškārt, nepieciešams palielināt Konkurences padomes un Iepirkumu uzraudzības biroja kapacitāti, palielinot finansējumu un ierēdņu skaitu, lai paplašinātu izmeklēšanas un uzraudzības funkcijas pār publiskajiem iepirkumiem pašvaldībās.

Savukārt nobeigumā aicinu katru iesaistīties politikā vai vismaz atbalstīt un finansēt biedrības, kas uzrauga un pēta politiskos procesus. Tāpat arī nepieciešams balsot vēlēšanās, bez kā vietējā vara arī turpmāk jutīsies komfortabli un varēs turpināt realizēt korupcijas darbības. Un atceraties, nevar būt labs tāds politiķis, kurš vienā un tajā pašā amatā atrodas vairāk par astoņiem gadiem.

Pašvaldību vēlēšanas


Beidzot ir pienācis tas laiks, kad man būs iespēja vairāk pievērsties patīkamai nodarbei – rakstīt blogu. Platiem vēja spārniem mums tuvojās 3. jūnījs, kad varēsim atdot savu balsi kādam no deputātiem, tādējādi deliģējot savas suverenās tiesības īstenot kādam pašvaldības deputātam. Kad man uzdod jautājumu, par ko es balsošu, vienmēr ar smīnu atbildu, ka personīgi neredzu atšķirību par ko balsot, jo reālā vara tiek koncentrēta citā dimensijā. Šeit es vēlos padalīties ar savām pārdomām un izteikt savu viedokli, kā patiesībā viss darbojās. Ņemot vērā, ka šeit tiks izteikts tikai un vienīgi mans subjektīvais viedoklis, tad laika taupīšanas nolūkos, lai nemeklētu nekādus piemērus, rakstīšu visu maksimāli tendenciozi.

1. Kurš parasti finansē partijas?

Mēs noteikti visi esam dzirdējuši frāzi, kurš maksā, tas pasūta mūziku. Tā arī notiek dzīvē. Lai kāds deputāts vai kāda partija varētu piedalīties vēlēšanās un priekšvēlēšanu kampaņā, tai ir vajadzīga nauda, savukārt tie, kas ziedo kādai no partijām, sagaida zināmu atdevi no ziedotās (“ieguldītās”, “investētās” utt.) naudas. Līdz ar to jebkurš ievēlētais deputāts zina, ja netiks veiktas atbilstošas darbības, uz nākamajām vēlēšanām ziedojumus saņems kāds cits. Parasti ziedojumus partijām veic cilvēki, kuriem ir samērā lieli naudas līdzekļi, kas nozīmē, ka visdrīzāk šie cilvēki ir saistīti ar kādu no biznesa veidiem, kas darbojās noteiktā pašvaldībā.

2. Kurām partijām tiek ziedots?

Ziņās varam atrast informāciju, ka viens un tas pats ziedotājs var ziedot uzreiz vairākām partijām un tas praksē bieži arī notiek. Piemēram, kāds būvniecības komersants ziedo visām partijām, kuras viņa prāt var tikt pie varas. Tādējādi nav svarīgi, kurš uzvar vēlēšanās, tik un tā noteiktā ziedotāja intereses tiks pārstāvētas. To varam redzēt praksē, kad publiskus pasūtījumus saņem vieni un tie paši komersanti, neskatoties uz partijām, kas ir pie varas.

3. Lobijs.

Tie, kas ikdienā nesaskaras ar likumdošanas procesu, nenojauš, cik liela ietekme ir dažādām lobešānas grupām uz pašvaldību darbu, šeit es vairāk domāju lielās pašvaldības. Svarīgākais, ka neskatoties uz vēlēšanu rezultātiem, cilvēki, kas lobē kaut kādas intereses, paliks tie paši, tikai mainīsies pašvaldības deputāti, ar kuriem nāksies strādāt un lielā mērā mazus un niansētus jautājumus varēs “izdabūt” cauri tik un tā, jo neviens tos tāpat nesapratīs, piemēram, kādas ielu tirdzniecības noteikumu īpatnības utt.

4. Budžets.

Pašvaldībām ir noteikta apmēra budžets un vēlēšanu mērķis pamatā ir tikt pie budžeta dalīšanas procesa. Bet šeit svarīgi atcerēties, ka jebkura pašvaldības vara, kas tiks ievēlēta, darbosies limitēta budžeta ietvaros, kas nozīmē, ka tās rīcības brīvība ir samērā ierobežota.

Lūk arī nelieli argumenti, kāpēc es nepiešķiru lielu nozīmi vēlēšanu rezultātiem. Protams, pašas par sevi vēlēšanas ir ļoti labs mehānisms, kā nodrošināt politiķu saikni ar sabiedrību un vēlēšanām noteikt jābūt, bet ar savām pārdomām es vienkārši aicinu visus nolaisties uz zemi un saprast, ka iespējamās pozitīvās pārmaiņas, uz ko visi cer piedaloties vēlēšanas, ja pat notiks, tad ļoti ļoti lēni un pavisam citā kvalitātem, nekā sākotnēji tiek cerēts.

Un nobeigumam nedaudz morāles, ja kāds patiešām vēlas kaut ko mainīt, tad noteikti vajag iesaistīties nevalstiskās organizācijās vai jāiet politikā, jo ar vienkāršu balsošanu ir stipri par maz, lai notiktu pozitīvas pārmaiņas, kaut vai manis aprakstīto ietekmes mehānismu dēļ.