Secinājumi par pašvaldību vēlēšanām


Vakar tika aizvadītas Latvijas pašvaldību vēlēšanas, kur mēs redzējām rekord zemu apmeklētību un varas faktisko “nenomaiņu” visās lielākajās pašvaldībās, kas pēc reģionālās reformas kļuva vēl lielākas. Nedaudz pārdomas par šo notikumu.

Pēc Centrālās vēlēšanu komisijas datiem vēlēšanās savas balsis ir atdevuši 34.01% no balsot tiesīgajiem. Kādus secinājumus var izdarīt no šī skaitļa? Viens acīmredzams iemesls ir tas, ka liela daļa iedzīvotāju dzīvo Rīgā vai Rīgas aglomerācijā, savukārt bērnības nostalģisku jūtu vadīti nemaina deklarēšanās vietu. Šis ir vērtējams negatīvi, jo viņi tādējādi izslēdz sevi no politiskās dzīves vietā, kur viņi faktiski dzīvo, kā arī samazina politisko konkurenci dzimtajā pilsētā vai mazākā apdzīvotajā vietā. Otrs iemesls tik mazai apmeklētībai ir politiskās konkurences faktiskā neesamība. Šeit no vienas puses ir Saeimā iekļuvušo partiju nevēlēšanās nopietni iesaistīties, no otras puses milzīgais administratīvais aparāts no esošās pašvaldības varas, kas viegli nodrošina uzvaru. Standarta triks, domes priekšsēdētājs vietējā avīzē vai televīzijā varonīgi stāsta, cik viņš ir labs, ka par nodokļu maksātāju naudu uzbūvēja viņiem tiltu pār nelielu vietējās nozīmes upi, savukārt citi kandidāti to izdarīt nevar, jo viņiem nav vietas kur stāstīt savas idejas un domas, lai tās pienācīgi tiktu sadzirdētas.

Rezultātā mums sanāk tāds rezultāts, kādu redzam šodien, kad vara faktiski nekur netika nomainīta. Šī formula strādā kā pulkstenis. Mums ir jaunieši, kuri ir deklarējuši savu dzīves vietu noteiktā pašvaldībā, bet faktiski tur nedzīvo un nepiedalās politiskajā dzīvē, mums ir strauji novecojoša sabiedrība, kas paliek pašvaldībās un kā informācijas avotu izmanto televīziju, vietējās avīzes un baumas, mums ir esošā pašvaldības vara, par kuru visi zina, kuriem ir iespēja ietekmēt veco laužu pasaules uztveri caur kontrolētajiem informācijas resursiem. Pie šādiem apstākļiem neuzvarēt esošajai varai faktiski ir neiespējami, ko mēs kā rezultātu arī redzam.

Sekas politiskās konkurences neesamībai ir ļoti nopietnas. Tā ir milzīga korupcija, kad vietējā vara, kas atrodas tur gadu desmitiem, ap sevi ir izveidojusi plašu korupcijas tīklu ar radiniekiem un draugiem piederošiem komersantiem, kuri regulāri uzvar publiskos iepirkumos, ar draugiem vietējā policijā un prokuratūrā, kas ļauj netraucēti darboties un administratīvi atkarīgiem cilvēkiem kā skolotājiem, veikalniekiem, mediķiem utt. Paskatoties presē, viegli var secināt, ka grūti būs atrast tādu pašvaldības priekšsēdētāju, kuram nebija krimināllietas, vai par kuru nebūtu izteiktas aizdomas par ļoti nopietniem likuma pārkāpumiem.

Ko valsts varai vajadzētu darīt, lai nodrošinātu reālu politisko cīņu un konkurenci vietējās pašvaldībās. Pirmkārt, vajadzētu beidzot pieņemt Lobēšanas likumu, ko nevar izdarīt vairāk par 10 gadiem, jo tas tiešām samazinātu iespēju slepus veikt pārrunas un virzīt noteiktu personu intereses bez publiska apspriešanas. Otrkārt, jāsakārto un jāreformē KNAB un prokuratūra, jo pašlaik šis mehānisms nestrādā pietiekoši efektīvi, ko mēs redzam ar ļoti zemu korupcijas uztveres reitingu, ko apkopo Transparency International. Treškārt, nepieciešams palielināt Konkurences padomes un Iepirkumu uzraudzības biroja kapacitāti, palielinot finansējumu un ierēdņu skaitu, lai paplašinātu izmeklēšanas un uzraudzības funkcijas pār publiskajiem iepirkumiem pašvaldībās.

Savukārt nobeigumā aicinu katru iesaistīties politikā vai vismaz atbalstīt un finansēt biedrības, kas uzrauga un pēta politiskos procesus. Tāpat arī nepieciešams balsot vēlēšanās, bez kā vietējā vara arī turpmāk jutīsies komfortabli un varēs turpināt realizēt korupcijas darbības. Un atceraties, nevar būt labs tāds politiķis, kurš vienā un tajā pašā amatā atrodas vairāk par astoņiem gadiem.

Par ko balsot vēlēšanās?


Sākās Rīgas pašvaldības vēlēšanas, kas nozīmē, ka pavisam drīz mēs redzēsim jaunu Rīgas domes un izpildinstitūcijas sastāvu. Kaut arī pašvaldība ir zemākā publiskās varas pārvaldes forma, tā reizēm priekš politiķiem ir gana ienesīga un interesanta politiskās karjeras veidošanai. Arī vēlētājiem ir svarīgi, lai būtu nodrošināta siltumapgāde, automašīnas nebruktu iekšā zem ielas (konkrēti Ģertrūdes ielas) un sabiedriskais transports kursētu pareizā laikā. Gadījumā, ja kāds nezina, kādas ir patiesās pašvaldības funkcijas, jo politiskās reklāmās reizēm sola to, ko lemj Saeimas līmenī, tad noteikti iesaku paskatīties likumu “Par pašvaldībām”, kur 15. pantā ir uzskatītas pašvaldības pamata funkcijas. Jāatzīst, ka funkciju ir daudz un tās tiešām ir svarīgas, kaut arī ikdienā nemanāmas un pašsaprotamas. Tāpēc pašvaldību vēlēšanas ir ļoti svarīgas un šeit es piedāvāšu vienu no loģiskām pieejām šim jautājumam.

Es noteikti nerakstīšu, par kuru partiju balsot, jo tam nav jēgas. Svarīgākais ir sistēma, jo tieši tā sniedz rezultātu. Ņemot vērā, ka varas dalīšanas princips ir ar visaugstāko prioritāti, tad pirmais, kam jāpievērš uzmanība ir tas, lai pašvaldībā būtu citādāki politiskie spēki nekā Saeimā. Līdz ar to ļoti laba lieta ir balsot par tiem, kuri nav koalīcijā, jo tādā gadījumā policija, prokuratūra, tiesa, valsts kontrole un citas iestādes daudz labāk uzraudzīs noteiktu pašvaldību, jo pēdējai būs mazāk neformālu sakaru ar valsts pārvaldi un tādējādi nebūs iespējams veidot korupcijas shēmas. Padomājiet, vai būtu iespējama Rīgas satiksmes krimināllieta, ja domē tajā laikā būtu pie varas tā pati partija, kas bija valdībā.

Nākamā svarīgā lieta, ko var izmantot par kritēriju, ir regulāra varas maiņa. Ja politiķis vienu amatu ieņem ļoti ilgi, viņam iestājas iekšējs nogurums, rodas sajūta, ka amats viņam pienākas, rodas pārliecība, ka viņš ir vienīgais un neaizstājamais, kā arī rodas korupcijas saites. Līdz ar to noteikti jābalso par partijām, kas nebija pie varas iepriekšējā Rīgas domes sasaukumā.

Šis varētu būt nedaudz sarežģītāks kritērijs, bet to jāņem vērā. Pēc būtības visa politika ir vienkārša naudas pārdale. Savācam ar nodokļiem un nodevām kopējā katlā kaudzi naudas un tad dalām visiem, kuriem tā ir nepieciešama un, kas spēj apmierināt sabiedrības vajadzības. Līdz ar to jāizvēlas nevis skaistākie kandidāti, nevis gudrākie vai izcilākie, bet jāizvēlas tie, kuriem jūs uzticaties, ka viņi spēs nodrošināt taisnīgi un efektīvu naudas sadali. Noteikti jāpievērš uzmanība kandidāta iepriekšējā laikā iegūtai reputācijai.

Protams, ir ļoti daudz citu kritēriju, kuri maniem regulārajiem lasītājiem ir zināmi, bet kurus ierobežota apjoma dēļ neminēšu, jo, manā ieskatā, augstāk minētais ir pietiekams, lai izdarītu kvalitatīvu un efektīvu izvēli, pat ja jūs ikdienā nesekojiet visai priekšvēlēšanu cīņai, jo tādējādi jūs veidosiet pareizu sistēmu, kas dos vislabāko rezultātu, kas pretējā gadījumā radīs negatīvas sekas.

Un svarīgākais, noteikti ejiet uz vēlēšanām.

Pašvaldības atlaišana ir politiskā cīņa – nekas vairāk


Pēdējā laikā, pēc korupcijas skandāla ar Rīgas pašvaldībai piederošo SIA “Rīgas satiksme”, aktualizējās jautājums par LR Saeimas tiesību izmantošanu atlaist Rīgas domi, tādējādi rosinot jaunas pašvaldības vēlēšanas. Zinu, ka par šo tēmu sabiedrība sadalās divās nometnēs, vieni ir par to, ka nepieciešams atlaist Rīgas domi, otri par to, ka to darīt nevajag. Es, kā vienmēr, pacentīšos distancēties no politiskām cīņām, jo tas ir mazsvarīgi, tāpēc, ka problēmu ir jārisina pēc būtības, nevis jāpārdala vietas un jānodoršina sev piekļuvi koruptīvajam tīklam, ar mērķi gūt personīgus labumus.

Neviens no tiem, kas bļauj par Rīgas domes atlaišanu, nesaka, ka vajadzētu mainīt sistēmu, nevis cīnīties ar sekām. Līdzīgi kā ar bada cietējiem Āfrikā, var bezgalīgi sūtīt viņiem humāno palīdzību vai vienu reizi izveidot normālu ekonomisko sistēmu, lai cilvēki paši sev varētu palīdzēt. Ar pašvadībām ir tāpat. Ja es pateikšu, ka Rīgas pašvaldībai piederošos uzņēmumos nav korupcijas, visi pasmiesies un teiks ka tā nav. Šeit parādās viens no korupcijas fenomeniem, ka visi visu zina, bet nekas nenotiek uz labo pusi.

Problēma pēc būtības ir tā, ka pašvaldībai nav jānodarbojās ar pakalpojumu sniegšanu, ko var veikt privātais sektors. Piemēram, SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” būtu sadalāms un pārdodams privātam biznesam, jo cilvēki paši var risināt saimnieciskās dabas jautājumus, ko pierāda neskaitāmas biedrības, kas pašas apsaimnieko daudzstāvu mājas un ir efektīvākas, par ko var pārliecināties, parunājot ar kādu no šādas mājas iemītniekiem. Grūti iedomāties, bet šādu pašu ceļu vajadzētu iet ar SIA “Rīgas satiksme”, to sadalot un pārdodot. Labs piemērs ir Lielbritānija, kur pilsētās kursē piecu privātu uzņēmumu autobusi. Konkurence nodrošina to, ka cenas ir zemas salīdzinoši ar ienākumiem, Londonā tikai 1.50 pounds par vienu braucienu autobusā (ņemot vērā ka Britiem minimālā darba samaksas stundu likme ir 7.83 poundi).

Konkurences padome vairākkārt ir rakstījusi, kā arī neskaitāmos zinātniskos rakstos ir atrodamas atziņas, ka publiskai varai piederošie uzņēmumi ir ar lielākiem konkurences ierobežojošiem un koruptīviem riskiem, jo tieši šādos uzņēmumos ir samērā viegli veikt saimnieciski neefektīvu darbību, ar mērķi gūt personisku labumu tāpēc, ka uzņēmums patiesībā nevienam nepieder un nevienu neinteresē uzņēmuma zaudējumi un peļņa. Šādos uzņēmumos ērti ir sasēdināt radus, draugus, paziņas utt. Šo pierāda ierosinātā krimināllieta un vairāki aresti pēdējās dienās. Jebkurā ekonomikas grāmatā var atrast atziņu, ka privāts uzņēmums ir efektīvs un publisks nē, jo privātam uzņēmumam ir jākonkurē brīvā tirgū, bet publiskam uzņēmumam tiek radīta labvēlīga tiesiskā vide, lai nodrošinātu tā monopolstāvokli.

Secinājumā var uzrakstīt, ka pašlaik notiek cīņa par varu un piekļuvi naudas plūsmām, bet patiesībā nevienu neinteresē un neviens nevēlas cīnīties ar problēmas iemesliem, kuri radās, veidojot nepareizu konstrukciju, kad transporta pakalpojumus sniedz publiski uzņēmumi, nevis privāti. Un kamēr netiks mainīta šī pieeja, mēs atkal un atkal lasīsim un dzirdēsim par līdzīga veida skandāliem citos publiskai varai piederošos uzņēmumos.

Pašvaldību vēlēšanas diemžēl joprojām nozīmīgas


harta_01

Pēdējā laikā aizvien biežāk parādās dāžada veida pasūtījuma raksti ziņu portālos un pa televīziju saistībā ar pavasara beigās plānotajām pašvaldību vēlēšanām. Vēlos izteikt savas domas par notiekošo un kam būtu vairāk jāpievērš uzmanība.

Jau kādus 6 gadus nesekoju nedz priekšvēlēšanu kampaņai nedz solijumiem, ko izsaka politiķi, jo tā ir bezjēdzīga laika kavēšana, pie tam, šāda veida informācija nav pielietojama praktiski. Lai saprastu uz kurieni mums ir jāvirzās un, kā būtu pareizi skatīties uz pašvaldību un tajā noteikošajiem procesiem, svarīgi ir iepazīties ar Eiropas Padomes pieņemto Eiropas vietējo pašvaldību hartu, kurā noteikti galvenie principi, kurus ievērojoet var nodrošināt pēc iespējas lielāku demokrātiju valstī. Iepriekšminētajā hartā noteiktie principi ir ļoti vienkārši:

1. lēmuma pieņemšana pēc iespējas zemākā līmenī;

2. visiem iedzīvotājiem ir tiesības piedalīties lēmuma pieņemšanā;

3. vietējā pašvaldība ir viens no demokrātijas pamatiem.

Pēc būtības harta nosaka galveno principu pēc kura būtu jābūvē valsts – varas decentralizācija. Labs piemērs ir Beļģija, kura nodzīvoja aptuveni veselu gadu bez valdības, tomēr ņemot vērā spēcīgas pašvaldības, neizjuta nekādas būtiskas sekas, jo daudzus jautājumus varēja risināt pašvaldību līmenī.

Ar iepriekšminēto gribēju pateikt, ka Latvijai pēc iespējas ātrāk būtu jāievieš hartā minētie principi dzīvē, jo tad pašvaldību vēlēšanas atstātu mazāku iespaidu uz pilsētas attīstību. Piemēram, ja ieviest referendumu sistēmu pašvaldību līmenī, iedzīvotāji varētu bloķēt vai ierosināt pašvaldību saistošajos noteikumos esošo normu izmaiņas, tādējādi, papildus kontrolējot un ietekmējot pašvaldības pārvaldi, kas palīdzētu izbēgt no bezjēdzīgu lēmumu pieņemšanas. Tas palīdzētu mazināt viena cilvēka lomu pašvaldībā un stimulētu koleģiālu lēmuma pieņemšanu, kas savukārt stimulētu mērenāku, prognozējamāku attīstību un vairotu ilgtermiņa investīcijas.

Nobeigumam varu pateikt, ka svarīgi ir mainīt pašvaldību pārvaldes principus un virzīt lēmumu pieņemšanu pēc iespēas zemākā līmenī, lai neskatoties uz vēlēšanu rezultātiem, mēs vienmēr būtu pārliecināti, ka nozīmīgus lēmumus mēs pienēmam paši, atstājot mūsu ievēlētajiem pārstāvjiem pildīt tehniskas funkcijas uz kuru pildīšanu pašiem nav laika.