Divu pasauļu aktieris


Mēs katrs dzīvojam daudzās pasaulēs vienlaicīgi. Katrā pasaulē ir savi likumi un noteikumi, kurus dzīves laikā mēs apgūstam, lai pēc iespējas labvēlīgāk priekš mums organizētu vidi eksistencei. Kādas ir šīs pasaule.

Pirmā pasaule, kuru mēs apgūstam jau no bērnības, ir apkārtējā pasaule, kurā dzīvo cilvēki un atrodās priekšmeti. Fiziski priekšmeti, kurus var pataustīt un dažus pat iegūt. Šī pasaule ir lineāra un sakartota. Pat nejauši izraisītā nekārtība nespēj mūs ietekmēt, bet vienīgi stimulēt izmaiņas pārējās mūsu pasaulēs. Šajā pasaulē mēs spēlējam daudzu aktieru lomas. Darbā, skolā, ģimenē un draugu lokā. Esam vienmēr atbilstošākai situācijai labākie aktieri. Smejamies, kad ir jāsmejās, raudam, kad citi raud, pārdzīvojam, kad…. un te diemžel ir tā smalkā robeža starp liekulību un uzspēlētību. Vārdu sakot, mēs darām to, ko dara citi, lai iekļautos speciāli vai nejauši izstrādātā sistēmā.

Otrā pasaule rodās bērnībā un ir svarīgākā pasaule cilvēka dzīvē. Tā ir viņa iekšējā pasaule, kas sastāv no lietu uztveres, iespaidiem, domām un velmēm. Pa ķieģeļiem katru dienu tā tiek būvēta kā droša pils, kurā neviens nekad netiek ielaists, jo ielaižot kādu, riskējam sagraut sev vissvarīgako. Atšķirība no pirmās pasaules, otrās sabrukšana nozīmē cilvēka, kā personības, nāvi. Cilvēks pārstāj eksistēt un lai atdzimtu nepieciešamas milzīgas pūles. Šajā pasaulē aktieru nav. Tie rodās un pazūd, bet vienmēr centrā esi tu pats, jo nav iespējams ilgstoši sev melot. Te nav noteikumu un likumu, jo visu veido vienīgi tu pats.

Naktī atverot logu un paskatoties ugunīm pilnajā pilsētas siluetā, tu saproti, ka esi viens pats, tava iekšējā un ārējā pasaule saplūst, jo tu vari būt tikai un vienīgi tu pats, bez izlikšanas, spēles un piepūles izdarīt visu pareizi. Brīži, kas apvieno neapvienojamo spēj palikt atmiņa uz mūžu un mainīt mūsu dzīvi, jo tieši šādos brīžos mēs patiesi saprotam, ko vēlamies un kas mēs esam, kaut arī kā gribētos melot, bet sev tak ilgstoši melot nav iespējams.

Advertisements