Pārsteigums – mūsu pasaules robežas


Katru dienu, pieceļoties no gultas, mēs cenšamies atrasties savā tik drošā un patīkamā komforta zonā. Mēs darām tās lietas, ko esam pieraduši veikt katru dienu. Vingrošana, zobu tīrīšana, brokastu gatavošana, ziņu skatīšanās, tas viss mūsos rada ikdienas sajūtu un pasauli, kurā nekas mums negaidīts un neparast nevar notikt. Jautājums, kā izkļūt ārā no apburtā loka, kas nelaiž vaļā un ar katru dienu tikai savelkas un savelkas ciešāk? Ko darīt, ja nevaram vairs atšķirt vienu dienu no otras un pat nedēļas priekš mums sāk lidot kā stundas? Ļoti vienkārši, jākāpj ārā no savas komforta zonas, kas patiesībā mums liedz attīstīties.

Viena man pazīstama meitene, ļoti gudra un spējīga, mācēja ar varonīgu apņemšanos izmest sevi jau otro reizi no savas tik interesentās, kaut arī smagās komforta zonas, kurā jau vairākus gadus viņa bija radusi atrasties dienu no dienas. Viņa devās pretīm nezināmajam, būdama gatava uz visu. Man ļoti interesanti bija vērot, kā jauni izaicinājumi viņai tikai deva klāt papildus adrenalīnu un endorfīnu, un varēja manīt, kā viņa ar katru dienu aizvien vairāk atplaukst kā baltā tuksnesī pēc lietus sarkanais zieds. Lūk, kas notiek ar cilvēku, kad viņš tiek ārā no savas komforta zonas. Viņš jūtas it kā piedzimis no jauna, pasaule kļūst tik jauka un draudzīga, spēcīgas emocijas un pacilāts garstāvoklis ar vēja spārniem ceļ viņu debesīs un šķiet, ka viss šajā pasaulē ir iespējams.

Manis iepriekš aprakstītais piemērs parāda, cik svarīgi ir būt tur, ārā, nevis sēdēt mazā un šaurā pasaulē, ko esam paši sev uzbūruši. Pēc manām domām, labākais veids, kā tikt ārā no komforta zonas, ir pārsteigums. Mums ir jāmacās pārsteig ar sevi citus cilvēkus, kuri atrodas mums apkārt.

Pirmkārt, ja mēs vēlamies kādu pārsteigt, tad mums jādara kaut kas tāds, ko ikdienā mēs nekad nebūtu darījuši, piemēram, varam nokrāsot matus zaļā krāsā (tas ir ļoti ekstrēms piemērs). Otrkārt, mēs dodam iespēju citiem izjust emocijas, ko ikdienā lielākā daļa no cilvēkiem neizjūt, jo vienkārši ir aizmirsuši kā tas ir, dēļ darba un ikdienas rūpēm. Treškārt, pārsteigums rada neordināras situācijas, kas maina pasauli mums apkārt, tādējādi visus apkārtējos, viņiem nemanot, arī grūžot ārā no komforta zonas, jo pasaule, kurā viņi agrāk jutās tik aizsargāti, sāk pamazām pazust. Tāpēc aicinu visus pārsteigt viens otru un mainīt pasauli mums apkārt, lai nevienam nebūtu iespējams aizsnausties savā iekšējā pasaulē, jo plašie realitātes lauki ir daudzas reizes interesantāki.

Advertisements

Pasaule kuras nav


Kaut arī intuitīvā līmenī mēs visi jūtam, ka dzīvojam mazā noslēgtā pasaulē, un kaut kur tur ārā ir istā, atvērtā un nebeidzamā platība. Noslēgtā pasaule ir mūsu dzīves uztvere, iepriekšējā pieredze, pieņēmumi, sabiedrības normas, mūsu barjeras un sienas. Viss iepriekšminētais saliekas kopā vienā lielā cietoksnī, kurš ar katru gadu paliek aizvien augstāks un augstāks, kamēr nesabrūk un neiespiež mūs zemē, kad viss arī beidzas.

Par katru lietu mums ir domu ķēde, kura izskaidro kādā veidā lieta šeit ir nonākusi un kāpēc atrodas. Līdzīgi ir par notikumiem. Piemēram, gājējam saplīst maiss, pilns ar pārtiku. Mums prātā veidojās uzskats, ka cilvēks nesen iepirkās, visdrīzāk lietoja vecu maisu un to piekrāva ar smagām lietām. Ļoti sadzīviski, bet svarīgākais, ka smadzenēs mums rodas vesela pasaule ar stāsta sākumu un izdomātām beigām, piemēram, kāds garāmgājiejs noteikti palīdzēs un pados nesenajam pārtikas pircējam jaunu, nesaplēstu maisu.

Līdzīgi kā stāstā ar maisu, mūsu smadzenes katru mirkli veido apkārt mums pasauli, kuru mēs saprotam, kura ir vienkārša, sakārtota un skaidra. Katras izmaiņas tiek pakārtotas mūsu pasaules kārtībai, piemēram, sākas lietus, tad mūsu pasaulē līst lietus. Tā tieši ir saistīta ar mūsu emocijām un izjūtām, līdz ar to var noteikti apgalvot, ka mūsu emocijas un izjūtas ir tikai un vienīgi mūsu iekšējā pasaule. Nekur citur to nav, nekur ārpus mūsu pasaules emocijas un jūtas attiecībā pret mums neeksistē.

Izlasot augstāk minēto, rodas pavisam vienkāršs jautājums, vai ar emocijām un izjūtām mēs varam radīt pasauli? Atbilde ir tik pat acīmredzama, jā. Cilvēki mēdz teikt, ka viņiem ir tik labi, ka visa pasaule apkārt zeļ vai staro. Pozitīvas emocijas un jūtas pakārto mūsu pasauli, padarot daudzas lietas mazāk svarīgas un mazinot negatīvas emocijas. Svarīgi ir atcerēties, ka neskatoties uz to, vai mēs ar pasauli veidojam jūtas un emocijas, vai arī otrādi, ar emocijām un jūtām pasauli, tā ir tikai un vienīgi mūsu galvā un patiesībā nemaz neeksistē.