Kas ir valsts? Resursu pārdale


Mēs piedzimstam un nomirstam kādā noteiktā valstī. Mēs mostamies valstī un aizmiegam valstī, visi notikumi lielā vai mazā mērā ir saistīti ar valsti, bet rodas jautājums, kas patiesībā ir valsts un kāpēc tā ir tik svarīga mūsu visu dzīvē. Neapšaubāmi, ka ir tūkstošiem zinātnisku rakstu un pētīju par tēmu, kas ir valsts, sākot no Senās Grieķijas laikiem, turpinot ar Maksu Vēberu un beidzot ar mūsdienu tiesību zinātnieku un filozofu atziņām. Šajā rakstā es izklāstīšu savu redzējumu, kas ir valsts, izejot no praktiskās pieredzes un novērojumiem.

Klasiskā definīcijā noteikts, ka valsts ir teritorija, iedzīvotāji un organizēta pārvalde pār teritoriju. Pie tam iedzīvotāji visi kopā sevi identificē kā vienotu cilvēku grupu, kas apvieno resursus noteiktu mērķu sasniegšanai un nosaka noteikumus, kā visi dzīvo un mijiedarbojas dažādās situācijās. Papildus tam, valstij kā personai ir monopols uz vardarbību, kas nozīmē, ka armija un policija var atrasties tikai valsts kontrolē. Tiktāl viss ir saprotami un skaiti, problēmas rodas, kad sāk skatīties detaļas. Piemēram, vai teritorija ir noteicoša, lai pastāvētu valsts. Vēsturē ļoti bieži kāda valsts zaudēja daļu savas teritorijas, bet turpināja eksistēt. Tāpat iedzīvotāji, kara vai mēra laikos valsts varēja zaudēt līdz pat divām trešdaļu savu iedzīvotāju, bet tik un tā turpināt pastāvēt. Organizēta pārvalde arī nav noteicoša pazīme, jo vēsturē redzams, ka mainījās valsts iekārta no feodālās uz republiku vai citu pārvaldes formu, bet valsts turpināja pastāvēt. Līdz ar to valsts ir kaut kas cits, nevis tikai teritorija, cilvēki un organizēta pārvalde.

Rakstot par valsti, ļoti viegli var aiziet līdz marksisma idejām, bet tomēr, ir lietas, ko šī ideoloģija apraksta, vienīgi nepareizi izdarot secinājumus par cēloņiem. Valsts ekonomiskā funkcija ir iegūt un koncentrēt pēc iespējas vairāk resursus, kas tiek darīts caur nodokļu sistēmu. Ja valsts pārvalde ir agresīvāka, var notikt vienkārša īpašuma konfiskācija, kas notika, piemēram, valstīs, kur centās ieviest marksisma ideoloģiju caur nacionalizāciju. Vēl viena no valsts funkcijām ir sargāt cilvēku īpašumu. Pie tam, ne vienmēr valsts sargā visu cilvēku īpašumu, bet tas var būt tikai noteiktas kārtas vai grupas privilēģija. Piemēram, feodālā sistēmā muižnieku īpašumtiesības tika aizsargātas daudz labāk par zemnieku īpašumtiesībām. Kas ir mainījies mūsdienās? Principā samērā maz, ja cilvēkam ir daudz naudas, tad tiesā viņš visdrīzāk uzvarēs to, kam naudas ir maz un, kurš nevar nolīgt sev kvalificētu pārstāvi. Protams, mēs vairs nedalām cilvēkus kārtās, oficiāli, bet pēc fakta šeit ir vieta plašām diskusijām.

Viena no svarīgākajām funkcijām ir resursu izņemšana no cilvēku īpašuma. Kā jau tika rakstīts iepriekš, tas var notikt ar dažādiem mehānismiem. Viss tiek ielikts vienā grozā, ko sauc par budžetu un pēc tam no šī groza resursi tiek novirzīti uz kaut kādu vajadzību apmierināšanu. Piemēram, no kopējā groza daļa naudas var tikt novirzīta uz medicīnas aprūpi, uz policiju un ugunsdzēsējiem. Visinteresantākā vieta ir tieši atrasties pēc iespējas augtāk hierarhiskā struktūrā, kas atbild par šo resursu izņemšanu un novirzīšanu. Tas ir veids, kā tikt pie neierobežota resursu daudzuma, jo, piemēram, ar nodokļiem valsts budžets tiek papildināts katru gadu neskaitāmu reižu daudzumu. Līdz ar to uz valsti varam paskatīties, kā uz mehānismu resursu izņemšanai. Pie tam, nav svarīgi, kur šie resursi tiek novirzīti, jo autoritārs līderis vai monarhs tos var novirzīt savu vajadzību apmierināšanai, savukārt demokrātiskā valstī politiķi resursus var novirzīt uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Tieši tāpēc, mēs katrās vēlēšanās redzam milzīgu cīņu par iespēju nokļūt pie resursu ievākšanas un novirzīšanas tiesībām. Līdz ar to valsts tas ir par resursiem.

Nobeigumā var apkopot rakstā izvirzītās idejas, ka, neskatoties uz klasiskām definīcijām, valsts pirmām kārtām ir resursu izņemšanas un pārdales mehānisms. Šis ir tikai viens no skatu punkta, jo valsts var apskatīt dažādās dimensijas un dažādās plaknēs. Valsts var būt gan feodāla, gan republika, bet visos gadījumos tas ir nebeidzamu resursu avots, jo nodokļi tiek ievākti katru gadu. Politiskā cīņa ir sacensība par iespēju nokļūt hierarhijas augšgalā, lai pieņemtu lēmumus par resursu iegūšanu un novirzīšanu.

Koloniālā pārvalde


Atradu ļoti labu grāmatu, kas vienkārši liek sevi lasīt un lasīt bez iespējas atrauties no tās. Protams, populārzinātniskā literatūra, kurai ir kaut cik neliela jēga, atšķirībā no neskaitāmiem romāniem un detektīviem, kurus rakstnieki štampā rūpnieciskos apmēros ar ļoti apšaubāmu kvalitāti. Tieši tāpēc šoreiz par koloniālo pārvaldes modeli īsumā. Starp citu, analizējot šo tēmu, ļoti daudz paralēles var atrast ar Latviju, bet par to citu reizi.

Kāda bija kolonistu stratēģija Dienvidamērikā 16. gs? Ļoti vienkārša, Spānijā savākt spēcīgus, labi bruņotus bandītus un doties pāri okeānam. Noenkurojoties krastā, sākumā tika nodibinātas tirdzniecības attiecības ar kādu vietējo cilti vai pat civilizāciju (piemēram, inki). Kolonisti veica detalizētu cilts vai valsts pārvaldes sistēmas izpēti, tāpat tie izpētīja viņu bruņojumu un potenciālo ieguvumu zeltā un sudrabā. Tad ērtā brīdī tika paņemts par ķīlnieku cilts vai valsts ķēniņš un viņa bērni. Pretīm tika prasīta izpirkuma maksa vai arī vienkārši piedraudot, tika prasīts ķēniņam parādīt, kur stāv bagātības. Ja tika apmierināta kolonistu prasības, pēc solījuma izpildes no ķēniņa puses, viņš tika nogalināts un kolonisti stājās viņa vietā, saglabājot iepriekšējo cilvēku darba organizācijas kārtību. Savukārt, ja ķēniņš atteicās, tad viņu un viņa bērnus spīdzināja līdz pozitīvam vai negatīvam rezultātam un galu galā notika tas pats. Kad no noteiktās cilts vai valsts dārgumi tika izvesti uz Spāniju, kolonisti sāka nežēlīgi eksplotēt vietējos iedzīvotājus, jo katrs iedzīvotājs nesa milzīgu peļņu, kā darba rokas uz lauka. Pie tam vietējiem iedzīvotājiem tika atstāts izdzīvošanai tik daudz, lai viņiem knapi pietiktu uz paēst, bet ne vairāk. Protams, visi vietējie iedzīvotāji piederēja noteiktiem kolonistiem, kuriem tika iedalīts noteikts zemes gabals kopā ar visiem iedzīvotājiem īpašumā. Vietējie iedzīvotāji nepretējos, jo iepriekš ķēniņš bija izveidojos stingri vertikālu pārvaldes formu, kur visa iniciatīva tika apspiesta, bet konkurenti, upurēti dieviem. Līdz ar to tika veikta ģenētiskā selekcija, atstājot vājākos un kūtrākos. Rezultātā veidojās ļoti maza spāņu elites grupa, kas pavērdzināja milzīgu cilvēku pūli. Šai grupai bija viss, bet vietējiem iedzīvotājiem nebija nekā.

Ja kāds ieraudzīja līdzību ar Latviju, tad, jā, tiešām, mēs bijām tādā pašā statusā 700 gadus un krustneši mūs vienkārši pataisīja par vergiem pēc tādas pašas sistēmas, starp citu, kas darbojās ar baznīcas svētību, dieva vārdā.