Pilsētas mūžīgās pārmaiņas


òðàìâàé, tram, old electric streetcar, HDR

Par to, ka pilsēta nekad nebūs gatava, ir uzrakstīti simtiem rakstu, tāpēc šoreiz necentīšos attrafarēt jau sen uzraksīto, bet vēlos paskatīties uz šo jautājumu no citas puses. Mēs vienmēr sakām, ka dzīvē ir jābūt pārmaiņām, kas ir vērstas uz pēc iespējas pozitīvāku iznākumu, kas pēc būtības ir pareizi, un par to nav lielas jēgas strīdēties. Tomēr paātrinot pārmaiņu tempu, mēs tajā pašā laikā samazinām savu redzes loku, jo diez vai ir iespējams baudīt apkārt esošo, skatoties no mašīnas loga, ja tā traucas ar ātrumu 250 km/h. Līdzīgi ir ar pilsētām. Parasti visi iedzīvotāji vēlas, lai pilsēta paliek aizvien skaistāka, ēkas aizvien tīrākas un krāšņākas, ielas platākas ar taisnāku braucamo virsmu jeb segumu, tiktu nojauktas vecās ēkas un to vietā uzceltas jaunas utt. Protams, ka iepriekšminētais ir loģisks un pamatots izklāstījums par cilvēku velmēm, bet kā jau parasti visam ir arī sava otrā puse.

Monētām vienā pusē ir ģērbonis, kas ir skaists un graciozs, simbolizējot valsti vai kādu reģisonu, savukārt monētas otrā pusē parasti ir cipars, kas norāda uz monētas vērtību un neko vairāk. Pirmām kārtām, veicot jebkādas izmaiņas pilsētā ir jāskatās uz otro. tas ir, ciparu, jo tieši cipars spēj atspoguļoto lietas tādas, kādas tās ir patiesībā. Arī ģērbonis ir ļoti svarīgs elements, tāpēc veicot pārmaiņas, jāskatās, vai tās garākā laika posmā neizrādīsies negatīvas un iecerētie iegumi pārvērtīsies par zaudējumiem, jo traucoties lielā ātrūmā pretīm pārmaiņām, mēs zaudējam spēju redzēt apkārt notiekošo un viss saplūst vienā nebeidzamā krāsu bildē.

Visam augstāk minētajam nebūtu lielas jēgas, ja šī posta saturs netiktu aizpildīts ar dabā esošu piemēru un tāds tiešām man ir. Eiropā 20. gs. sākumā lielās vai vidēja izmēra pilsētās populāra bija tramvāju līniju izveide, kas nodrošīnāja cilvēku pārvietošanos no viena pilsētas punkta līdz otram. Tramvāja priekšrocības toreiz bija vagonu mazie izmēri un samērā liela nestspēja. Tomēr tramvajiem bija būtiski mīnusi – sliedes, kas vēlāk sāka ierobežot satiksmi un arī tramvāju līniju apkalpošana prasīja speciāli apmācītu personālu. Līdz ar to tramvāju līnijas pamazām tika demontētas, nevis attīstītas un tramvāji tika aizvietoti ar pilsētas autobusiem. Lūk pārmaiņas, kas ļāva uz brīdi uzlabot pilsētas satiksmi, tomēr garākā laika posmā izrādījās negatīvas un no vienas puses pat postošas. Pirmkārt tramvāji darbojas, patērējot eletroenerģiju un tādējādi neatstāj kaitīgus izmešus, kas nozīmē, ka tramvāji ļauj atstāt pilsētas gaisu tīru, otrkārt mūsdienu tramvāji ļauj nodrošināt samērā lētu cilvēku pārvietošanu un spēj pārvietot lielu cilvēku skaitu, kas ir ļoti būtiski, itsevišķi ņemot vērā, ka aktīvi tiek attīstīta atomenerģija un elektrība rezultātā kļūs ar vien lētāka. Iepriekšminētās priekšrocības, protams, neviens nepamanīja tajās Eiropas pilsētās, kurās pilsētas plānotāji vēlējās strauji virzīties pretīm pārmaiņām, aizmirstot un likvidējot to, kas ir noderīgs un saudzīgs pret ekoloģiju, kas ir sevišķi svarīgi, ņemot vērā klimata pārmaiņas un “zaļās” enerģijas attīstības politiku.

Advertisements

Glabjot esošo mēs bremzējam nākotni


Labdien!

Cileki tiecoties uz nākotnei patiesībā to nemaz nevēlās un labprāt dzīvotu pagātnē. Skatoties dažādas ekonomiskās programmas un raidījumus pēdējā laikā, man radās dažas pārdomas par esošo sistēmu pasaulē:

1. Cilvēku dabā ir turēties pie vecā

Ļoti grūti daudziem ir atteikties no vecām un pierastām lietām. Ja, cilvēkam teiktu, ka būtu jāmaina darbs un nodarbošanās sfēra, tad cilvēkā rastos panika un bailes no nākotnes. Iekšēji rastos velme censties saglabāt iepriekšējo dzīves stilu un iekārtu, jo dabiskās bailes no pārmaiņām un nezināmā, liek cilvēkiem rīkoties neracionāli un censties bremzēt attīstību un virzīšanos nākotnē. Pajautājot cilvēkiem, vai viņi grib dzīvot nākotnē, lielākā daļa automātiski atbildētu- jā! Tomēr patiesībā lielākā daļa grib pieturēties konservatīvām idejām, tomēr kautrējās to atzīt.

2. Tiek darīts viss, lai nākotnes nebūtu

Krīzes laikā valsts pārpirka daudzu kompāniju parādus sniedzot tām palīdzību un lēti tās kreditējot. Piemēram, ASV bankas var aizņemties no centrālās bankas gandrīz ar nulles procenta likmi, kas nozīmē, ka tās tālk lēti aizdos patērētājiem un biznesam. Tas nozīmē, skatoties globāli, mēs atsakamies no nākotnes, cenšoties saglābt vecās sistēmas un kompānijas, kuras neiztur nākotnes prasības un vairs nav efektīvas. Tas ir līdzīgi, kā investēt tvaika dzinēju ražošanā, kas noteikti nebūs rentabls ieguldījums. Racionāli būtu ļaut bankrotēt visam, kam jābankrotē un jāsāk būvēt uz esošām ienesīgām kompānijām un sistēmām, jaunu un mūsdienām atbilstošu finanašu un pakalpojumu sistēmu. Līdz ar to nākotne tiek atālināta priekš paaudzēm, kuras būs tālu no mums laika ziņā.

3. Izdzīvo tas, kas mainās

Šis vecais, bet patiesais teiciens, ietver sevī dzīves patiesību, kuru ļoti grūti pieņemt un vēl grūtāk realizēt, tāpēc veiksmes stāstu un veiksmīgu uzņēmumu nav nemaz tik daudz. Mainīties un tver visu jauno, ieraudzīt tendences, kad tās tikai rodās, ir liels un neatlaidīgs darbs, bet lielākā daļa cilvēku pēc savas būtības ir slinki un vēlās mehānisku un monotonu darbu. Tikai lielas konkurences apstākļos cilvēks tiek piespiests, darīt un attīstīties, tas ir, virzīties uz nākotni.

Līdz ar to, pamatodams, savu iepriekšminēto aksiomu, vēlos tikai piebilst, ka nākotne ir tik tālu cik tālu mēs to vēlamies, bet lielākā daļa cilvēku nemaz negrib redzēt un izbaudūt, to, kas varētu būt rīt, jo viņiem ir labi šodien. Iemesls, kāpēc mēs nelidojam uz lidojošiem šķīvīšiem un nedzīvojam uz Mēness vai Marsa ļoti vienkārš- mēs nemaz to patiesībā nevēlamies, jo nākotne mūs biedē.