Saeima pati sevi atlaidīs


Ļoti sen neko neesmu rakstījis, jo ir daudz lietas, kas nodarbina gan prātu, gan ķermeni, bet pie rakstīšanas noteikti vajadzēs atgriezties un šoreiz par ļoti aktuālu tēmu – parakstu vākšana par Saeimas atlaišanu. 2019. gada 15. novembrī Centrālā vēlēšanu komisija izsludināja parakstu vākšu par iniciatīvu atlaist Latvijas Republikas Saeimu. Cilvēki sāka parakstīties samērā lielā tempā un jau pašlaik Delfi sāka nelielu PR akciju, ievietojot rakstā par parakstu vākšanu ne visai jauku bildi no protestiem pret valsts varu. Šādu PR akciju būs ļoti daudz, drīz arī sabiedrībā populāri cilvēki aicinās neparakstīties, bet, kad būs referendums, aicinās balsot pret atlaišanu, jo vēlēšanas ir dārgs process. Starp citu lētākais pārvaldes modelis ir vadonis un cilts, bet jebkura cita pārvaldes forma ir dārgāka un tas ir normāli, ka uz to tiek tērētā nauda. Līdz ar to rodas jautājums, kas patiesībā notiek valstī?

Kaut kad nesen dzirdēju ļoti labu frāzi, ka pilsoņiem nekad nav tik liela spēka un organizētības pakāpes, lai uz tukšas vietas motivētu citus pilsoņus vērsties pret valsts varu. Šādu motivāciju var radīt tikai un vienīgi pati vara, veicot secīgi nepareizus soļus, kas vērsti uz neproporcionāli liela personīgā labuma gūšanu attiecībā pret publiskās varas servisa nodrošināšanu un taisnīgas vides radīšanu. Īsāk sakot, ja politiķi pieņem lēmumu zagt vairāk, nekā pilsoņi uzskata par pieņemamu, tad no pilsoņiem seko pretreakcija.

Kas vispār ir vēlēšanas un kāpēc Saeimas atlaišanas iespējamība pēc būtības ir pozitīva? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāapskata, kas pēc savas būtības ir vēlēšanas. Tās noteikti nav labākā kandidāta izvēle, bet gan uzticamākā kandidāta izvēle. Vēlētājs balsojot par kādu politiķi un partiju, vienkārši izsaka savu uzticību noteiktam cilvēkam un organizācijai, ka tā realizēs valsts politiku vēlētāja interesēs. Teorijā, kamēr partija un politķis darbojās vēlētāja interesēs, pēdējais balsos par šo partiju un politiķi neskaitāmas reizes, savukārt zaudējot uzticību, vēlētājas vienmēr neskaitāmas reizes balsos pret noteikto politiķi un politisko partiju. Līdz ar to problēma ir nevis vēlētājā, bet tikai un vienīgi partijā un politiķī. Tas nozīmē, ka pat teorētiskā iespējamība, ka Saeima var tikt atlaista, rada vēlētājam iespēju biežāk par četriem gadiem izteikt uzticību, kas nozīmē, ka politiķim un partijai nepārtraukti ir jārīkojās vēlētāja interesēs, lai nezaudētu vēlētāja uzticību.

Kāpēc notiek tā, ka liela daļa vēlētāju grib atlaist Saeimu? Uz šo jautājumu var atbildēt vienkārši, bet šo lietu nevar izlabot ātri. Kā notiek politiskā karjera Vācijā? Cilvēks iestājās partijā, darbojās partijas struktūrā un pierādot sevi, iegūst tiesības kandidēt no partijas zēmākā federācijas subjekta līmenī, pašvaldībā. Ja cilvēks ir spēcīgs un spēj radīt uzticību vēlētājos, pēc kaut kāda laika, kad ir veikts darbs pašvaldībā, politiķis kandidē uz federatīvā subjekta augstāko politisko struktūru. Ja tur viss notiek veiksmīgi, poltiķis strādā un gūst vēlētāju uzticību, tikai tad viņš kandidē federatīvā līmenī uz Bundestāgu jeb parlamentu. Kā redzams, Vācijā politiķim ir jāiziet ļoti daudz līmeņi, jāpierādā sevi, jāgūst vairākkārt vēlētāju uzticību, jāiemācās viss par pašvaldības dzīvi, federācijas subjekta dzīvi un nonākot parlamentā, viņš ļoti labi zina, kā iegūt un noturēt vēlētāja uzticību, jo viņa politiskā karjera jau ir vismaz 15 – 20 gadi un tika uzkrāta milzīga pieredze. Pie mums, savukārt, cilvēks strādā represīvā struktūrā un uzreiz nokļūst Saeimā. Cilvēks strādā par ārstu un uzreiz nokļūst Saeimā, cilvēks vada biznesu un uzreiz nokļūst Saeimā utt. Ļoti labi ir redzama atšķirība starp ievēlēto cilvēku politisko kvalitāti un pieredzi Vācījā un Latvijā, kas rezultējās augstā dzīves līmēnī Vācijā un samērā zemā dzīves līmenī Latvijā, ja salīdzinam šīs abas valstis.

Līdz ar to lielākā daļa Saeimā ievēlēto deputātu ir kā skolnieks, kuram jāstrādā atomfizikas laboratorījā un neko no tā visa nesaprotot, skolnieks spēj tikai izdomāt, kā sev personīgi gūt kādu labumu, jo neko citu viņš nemāk. Tāpēc arī pēc vēlēšanām mēs uzreiz redzam jaunievēlēto politiķu ļoti acīmredzamas un vienkāršas kļūdas, kā, piemēram, diskusija par sava atalgojuma palielināšanu. Pie tam lielākā daļa deputātu tur ir nokļuvuši nejauši un priekš viņiem Saeimas deputāta vietai nav lielas vērtības, jo viņi nav veltījuši 20 gadus politikai, nav izgājuši vairākus vēlēšanu ciklus dažādos līmeņos un nav ieguldījuši spēkus un laiku savas politiskās karjeras attīstībai. Vēlētāji to visu jūt un tāpēc vienmēr gribēs atlaist jebkuru Saeimu, līdz brīdim, kad tiks izveidotas lielas, spēcīgas partijas, kas spēs nodrošināt karjeras liftu un noteikumus iekš partijas, ka Saeimas vēlēšanās varēs piedalīties tikai tas partijas biedrs, kurš ir uzvarējis pašvaldības vēlēšanās. Tādējādi notiks pozitīvā selekcija iepretīm tagadējai situācijai, kad selekcijas nav, bet ir tikai bars ar neko nesaprotošiem cilvēkiem politikā, kuru mērķis ir pēc iespējas ātrāk gūt savu personīgo labumu.

Līdz ar to nobeigumam varam secināt, ka nevis pilsoņi, bet pati Saeima dara visu iespējamo, lai to atlaistu, jo ievēlētie deputāti ir nejauši cilvēki, nevis politiķi, kas veidoja ilgstošu karjeru no pašas politiskās organizācijas apakšas.