Vakara pārdomas ziemā


north_tent

Šoreiz nolēmu pasēdēt un uzrakstīt dažādas pārdomas, kas rodas sēžot un vērojot skatu pa logu, kur aukstie -17 ir aizdzinuši uz mājām pat visskarbākos cilvēkus. Pēdējā laikā ir parādījies ziemas slinkums kaut ko cik necik jēdzīgu rakstīt blogā. Domas kā vienmēr ir daudz kā no pārpilnības raga, tomēr ietērpt tās skaistā un lasāmā tekstā neizdodas. Te kaut kad pāris dienas atpakaļ, atradu savus vecos pierakstus, kuri tika radīti aptuveni septiņu gadus atpakaļ. Toreiz man dzīvē gadījās posms, kad nebija pieejama televīzija un dators bija pieejams samērā limitētā apmērā, līdz ar to daudz laika tika pavadīts vakaros dzerot tēju un rakstot pārdomas par dienā dzirdēto un redzēto. Sēdēju un lasīju savus gara darbus, kas mani izbrīnija, cik detalizēti un smalki es mācēju pamanīt cilvēku raksturu nianses un iezīmes. Šķiet, ka mūsdienu tehnoloģijas iznīcina mūs kā cilvēkus un liek pielāgoties virtuālajai videi, kaut arī ārpus tās ir vesela pasaule, par kuru mēs itkā zinām, bet patiesībā lielu daļu laika, tur nedzīvojam. Pēc neilgām pārdomām, nonācu pie viena, ļoti vienkārša secinājuma, ja gribi kaut ko radīt, izslēdz datoru un vispār, pēc iespējas, nelieto tehniku, jo tikai tādā veidā var dzirdēt savu iekšējo balsi un savas domas.

Advertisements

Vakara pārdomas pie tējas tases


Pēdējā laikā ir sakrājušās daudz tēmas, par kurām varētu uzrakstīt, ir pieņemts jauns budžets, iespējams nākamgad daļa no valsts iedzīvotājiem aizbrauks labākas dzīves meklējumos, tuvojās ziema, ir iznākušas daudz tiešām interesantas grāmatas un raksti utt. Tomēr rakstīt par visu iepriekšminēto būtu atkārtot kāda jau teiktos vārdus vai atainot kāda jau izdomātās domas.

Augusta beigās, kad laukā bija +25 grādi un dienā saule spīdēja krietni spožāk, es apsēdos un uzrakstīju pārskatu par vasaras periodā paveikto saistībā ar blogu. Toreiz tika izvirzīti mērķi par rakstu tematiku un tika apskatīta Latvijas blogu pasaule kopumā. Par mērķiem rakstot, jāatzīst, ka tie tika izpildīti daļēji, jo raksti par jurisprudenci tiešām bija, piemēram, par tribunālu jūras tiesībā, tomēr izpalika raksti par laulības līgumu, kas nav aizmirsts un kadreiz nākotnē tiks pabeigts. Apskatot bloga pasauli, var secināt, ka lielas pārmaiņas to saturā  nav, atradu dažu tiešām interesantus blogus, konstatēju, ka daži blogeri ir iepauzējuši ar rakstīšanu un patīkami, ka rudenī aktivizējās blogi par grāmatu tematiku.

Kādi gan ir plāni uz ziemu? Noteikti tiks ievietoti daudz raksti par jūras tribunālu, jo referāts ir garš un tēma pašlaik nav līdz galam atklāta. Joprojām centīšos nerakstīt par politiku, kaut arī reizēm tas būs jādara, diemžēl pilnībā atklāt emocijas un pārdomas par Latvijā notiekošo liedz daži Krimināllikuma panti. Noteikti piesēdīšos kādu vakaru, lai uzrakstītu dzejoli, ar mērķi dažādot ieliktos rakstus, kuros dominē teksts un reizēm kāda bilde. Būs raksti, kuros tiks apskatīti slavenu cilvēku citāti, jo šis virziens man šķiet ļoti simpātisks, pirmkārt raksti var būt pietiekami īsi, otrkārt raksta saturs kļūst bagātīgāks. Padomā ir uzrakstīt pāris rakstus par vēsturi, jo manā rīcībā ir interesanta literatūra, kuru lasot, rodas pārdomas.

Pagaidām novēlēšu visiem patīkamas brīvdienas un nākamie raksti būs tuvākajā laikā vēl šajā kalendārajā rudenī.

Un vēl viena lieto, ko neesmu darījis. Vēlos pateikties visiem bloga lasītājiem un komentētājiem, paldies!

Mainīgā pasaule


pic_01_nature

Šoreiz nedaudz par izjūtām un pasaules skatījumu. Piedzimstot, mēs sākam nepārtrauktu pasaules iepazīšanu un izzināšanu. Mēs iemācamies atšķirt krāsas, smaržas, diennakts daļas, cilvēkus un savas izjūtas. Ar laiku cilvēks iemācās pielietot iegūto informāciju, lai sasniegtu izvirzītos mērķus un turpinātu attīstību. Kaut kad esot izzināšanas procesā, tu pēkšņi apstājies un sāc domāt kā mainījusies pasaule kopš tu tai sāki sekot. Atmiņās paradās daudz mirkļi, kas iepriekš izskatījās vienkārši, saprotami un patīkami, toties tagad visas lietas izskatās citādāk, ne tik krāsainas un interesantas. Pamanot pārmaiņas uztverē, sāc uzdod vienkāršu jautājumu, kas ir mainījies, vai pasaule mums apkārt vai arī mēs paši. Atbilde, protams, ir vienkārša, jo ejot pa pilsētas skaistajām ielām, apmeklējot tās pašas vietas ko iepriekš, tu saproti, ka ir zudis iepriekšējais vietu mirdzums, izgaisa sapnis, kas tika radīts no pirmo iespaidu sajūsmas. Paliek tikai drūma un ar fantāziju nepapildināta realitāte. Risinājums ir ļoti vienkārš, jāmeklē jaunas vietas, jaunus iespaidus un jaunu attīstības virzienu gan fizisku, gan garīgu, ko arī visiem novēlu.

Valsts vara tautai – mīts


Labdien!

Pasaulē juridiski pastāv vairāk nekā 200 valstis. Daļa no tām ir labklājīgas un pārtikušas, bet lielākā daļa eksistē uz postimperialistiskiem principiem, tas ir, tiek kontrolētas no ārzemēm ģeopolitikas jautājumos un kalpo par varas mehānismu esošai cilvēku grupai, kas veido varas eliti. Vēlos apskatīties, kāda situācija ir Latvijā.

Latvijas Republikas Setversmē noteikts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. No šīs normas izriet, ka Latvija ir tiesiska valsts, kurā visu nosaka likums, kurš pieņemts likumdošanas procesā. Demokrātija izpaužās, kā normatīvos aktu pieņem vēlētāju pārstāvi, kuriem tādas tiesības deliģē tauta, kurai vienīgai Latvijā ir suverena vara, tas pilnīga un negroza vara, kuru neviens nedrīkst nedz ierobežot, nedz atņemt, jo nevienai iestādei vai institūcijai nav tādas pilnvars, jo visas pilnvaras izriet no tautas gribas, ko pauž Latvijas Republikas Saeimā sēdoši pārstāvji. Šāda teorija darbojās un uz doto mirkli nekas labāks par demokrātiju nav izdomāts, kaut arī demokrātiskās iekārtas ir atšķirīgas un pēc manām domām, Latvijā nav tas veiksmīgākais modelis, bet tā ir atsevišķa tēma.

Atskatoties uz iepriekšminēto, var ieslīgt idealistiskā pasaulē, kurā viss notiek, tā kā rakstīts. Bet atgriežoties realitātē, secinājums viens: Latvijā vara nepieder tautai.

Pirmkārt, politiskās partijas tiek finansētas ar ziedojumu palīdzību, kas uzliek partijām pienākumu attaisnot ieguldītos līdzekļus, lai saņemtu ziedojumus nākotnē. Pret šādu sistēmu paredzēts cīnīties ar valsts politisko partiju finansēšanu. Paskatoties tēriņus partijām priekšvēlēšanu laikā, kas, piemēram vienai partijai sastādīja ap 400 000 LVL, tad kļūst skaidrs, ka tikai 86 000 LVL, ko tā pati partija saņems no budžeta, ir nepietiekama summa. Jautājums, kur tiks ņemta pārēja nauda viennozīmīgi ir lieks. Šajā skarā rodās vēl viena problēma, daudzi ietekmīgi un agāti cilvēki veic ziedojumus vairākās perspektīvās partijās, kas nozīmē, ka to cilvēku interese tiks ievērotas un aizsargātas jebkurā gadījumā. Tādā gadījumā neredzu, kur te parādās demokrātiskas republikas pazīmes, jo vara pieder faktiski cilvēkiem ar lielu naudu. Šādi cilvēki bieži ir banku īpašnieki. Rezultāts šadai sistēmai, piemēram, Civillikuma grozījumi, kas noteiktu, ka personas saistības, kas nodibinātas ņemot hipotēku, tiesīgas izbeigt atdodot bankai nekustamo īpašumu, un bankai nebūtu tiesības piedzīt starpību starp personas parādu un nekustamā īpašuma faktisko vērtību. Grozījumi, protams, netika pieņemti un mēs redzam, ka šādu normu neesamība bremzē ekonomisko attīstību, jo cilvēki patērē spēkus un resursus, cenšoties atdot parādu kreditoram. Šāda sistēma bremzē ekonomisko attīstību un noteikti nav valsts interesē, jo privātās intereses vienmēr būs pretnostatītas attīstīvai un izaugsmei. Sekas vienkāršas, otrs lielākais bezdarba līmenis Eiropas Savienībā un iekšējā tirgus samazināšanās līdz kritiskai robežai un liels emigrācijas vilnis. Ievērot mazu grupu interese politikā ir bīstami arī no tāda viedokļa, ka pašas bankas šādu normu neesamības dēl nenopelna potenciālo peļņu, kuru varētu iegūt, ja valsts ekonomika funkcionētu efektīvāk un efektīvi norisinātos civiltiesiskais apgrozijums.

Otrkārt, demokrātiskā valstī nepieciešams iesaistīt pēc iespējas lielāku iedzīvotāju skaitu lēmuma pieņemšanā, jo tas palielina cilvēku līdzdalību un izpratni par valstī notiekošiem procesiem. Svarīgi sākt cilveku iesaisti pašvaldību līmenī un turpināt praksi valsts līmenī. Attīstība šajā jautājumā noteikti virzās uz priekšu, tomēr problēma, ka līdzdalība notiek maznozīmīgos jautājumos, bet valsts politika un būtiski jautājumi tiek izlemti ļoti šaurā cilveku lokā. Minēšu piemēru bez papildus materiāliem un izpētes. Partijas sastāv no valdes un biedriem. Pēc būtības partija ir biedrība, kurā visi maksā dalības maksu un virzās uz kopīgu mērķi, tomēr Latvijas prakse rāda, ka visus būtiskos jautājumus izlemj valde. Ja valde jūt, ka jautājums varētu partijā tikt izlemts citādāk, nekā tas nepieciešams, tiek pasūtīti raksti mēdijos un jautājums tiek maksimāli sarežģīts, lai cilvēks, bez iedziļināšanās jautājumā nespētu izveidot savu patstāvīgu viedokli, bet pakļautos argumentiem, kurus izteiktu eksperts. Līdz ar to, partijas vada un kontrolē tajā notiekošos procesu pilnībā valde. Kas ir valde: neliels cilvēku skaits. Ap šiem cilvēkiem parasti uzrodās uzņēmēji un menedžeri, kuri lobē privātas intereses. Ja mums koolīcijā pašlaik ir 3 partijas, tad reālā vara ir aptuveni cilvēkiem 15, kuri nosaka visu valsts politiku, jo bez viņiem nav iespējama neviena liela projekta realizēšana Latvijā.

Treškārt, demokrātiskas valsts priekšnoteikums ir spēcīgi mēdiji, bet neiedziļinoties  šajā jautājumā, spēcīgi mēdiji var būt tikai tad, kad ir spēcīga opozīcija un reāla cīņa par varu, bet mums diemžel opozīcijas nav, jo pat atrodoties opzicijā, partijām tiek iedots pietiekams projektu skaits un naudas caur valsts iepirkumiem, lai to kontrolētie mēdīji darbotos noteiktā virzienā un gultnē. Reizēm lasot Latvijas mēdijus, sajūta, ka visi tiek kontrolēti no viena centra un kaut vai mums nav cenzūras, tomēr informācija tiek filtrēta un pasniegta ļoti vienveidīgi. Mēdīji atgādina mehānismu ar kura palīdzību tiek sagatavota sabiedriskā doma, pirms kāda projekta realizācijas, labs piemērs Latvijas Krājbanka. Uzskatu, ka viss notiekošais tika iepriekš izplānots un realizācija notiek ideāli, jo konkrēta cilvēku grupa iegūs ļoti lielus līdzekļus no šā projekta.

Līdz ar to, secinājums, ka reālā vara pieder aptuveni 15 cilvēkiem Latvijā un tiem pietuvinātiem draugiem un radiem. Domāt, ka Latvija ir demokrātiska un neatkarīga republika ir pāragri, jo mums jāpaveic daudz darba, lai kādreiz Latvijas Republikas Satversmē noteiktās tiesību norma pirmajā pantā būtu patiesa.

Lai veicās!

Valodas jautājums Latvijā


Labdien!

Pēdējā laikā aktualizējās jautājums par valsts valodu Latvijā. Vēlos izteikt savu viedokli un redzējumu šai problēmai.

Pirmkārt, man ļoti patīk latviešu valoda un ļoti labprāto to lietoju katru dienu gan saziņa, gan lasot, gan rakstot. Uzskatu, ka latviešu valoda ir kā papildus zināšanu un pieredzes avots skatoties no informācijas ieguves skatapunkta. Mums ir daudz literārie darbi un ļoti aktīvi cilvēki, kas padara mūsu valodu dzvotspējīgu un ļauj cerēt, ka tā neizmirs vismaz tuvākajās desmitgadēs. Piemēram, mani uztrauc valodas liktenis, jo esot lielākam valodas lietotāju skaitam, palielinās komunikācijas un saziņas iespējas, tāpēc rakstu blogu latviešu valodā, lai vairotu tekstus internetā mūsu valodā un neļautu tai pamazām izmirt.

Otrkārt, jāsecina, ka ar latviešu valodu ir stipri par maz, lai iegūtu kaut cik normālu izglītību, jo problēma tajā, ka materiāli, pētijumu, avoti, informatīvā telpa diemžel latviešu valodā ir niecīga, kas neļauj pilnvertīgi darboties mazas valodas vidē. Šie apstākļi spiež mācīties angļu valodu un lietot krievu valodu, ideāli, ja cilvēks vēl zina vācu un fraņču valodu, tad viņam tiešām visas durvis dzīvē ir vaļā. Jebkurā gadījumā latviešu valoda nevar un tai arī nav nepieciešams konkurēt ar pasaules mēroga valodām. Mums ir jācenšās latviešu valodu padarīt par kultūras valodu, kuru izmanto mākslā, dzejā, prozā, dziesmās. Jācenšās, lai visi, kas māk latviešu valodu spētu vismaz vēl diviem cilvēkiem dzīves laikā iemācīt to, tad valoda nekad neizzudīs.

Manas domas par krievu valodu, kā otru valsts valodu ir dalītas, no vienas puses tā būtu loģiska fakta konstatācija, no otras puses radītu zināmas neērtības un nākotnē visdrīzāk dominētu valstī. Tomēr milzīgas problēmas tajā nesaskatītu, ja tiktu veidotas skolās mācību programmas, kā tas tiek darīts jau mūsdienās, kad tiktu vienādi mācītas divas valodas visiem. Piemēram, pašlaik priekšrocība ir krievu skolām, kur tiek mācītas abas valodas. Nepieciešams izlīdzīnāt proporcijas, lai cilvēks pabeidzot skolu vienādi labi zinātu abas valodas. Ko tas mums dotu? Cilvēki spētu orientēties ne tikai uz Eiropu, bet arī uz Āziju, kas kā papildus opcija noteikti nebūtu slikti, tāpēc, ka naudu var pelnīt abos virzienos. Mūsu cilvēki būtu daudz izglītotāki, jo valodu mācīšanās attīsta prāta spējas un darba tirgū ārzemēs vai veidojot uzņemumus šeit mums būtu priekšrocības.

Tagadējā situācija, kas pašreiz ir valstī, pēc manām domām, ir pieņemama visiem, jo valsts pārvalde un tiesu sistēma darbojās valsts valodā, bet biznesa vide lielākoties notiek citās valodās. Diez vai varēs kaut ko mainīt, jo šādiem apstākļiem ir daudz faktoru. Līdz ar to, šo situāciju varētu atstāt, bet uzskatus, ka arī valsts pārvalde pēc zināma laika var pāriet uz citu valodu, visdrīzāk angļu, jo tagadēja ekonomiskā situāciju piespiež Eiropas Savienību centralizēt varu un drīzumā šāds virziens tiks ieturēts aizvien straujāk, jo krīzes apstākļos palielināsies konkurence starp Ķīnu, ES un ASV, kas spiedīt piemērot stingrākus un radikālākus līdzekļus. Tas nenotiks uzreiz, bet varētu tikt izdota piemēram regula, kad sākumā lietvedībai jānotiek abās valodās, lai varētu palielināt kontroli un tad pamazām angļu valoda uzvarētu konkurenci.

Vēl viena liela problēma, ka aizbraucēji no Latvijas, saprotami cenšās iemācīties tās zemes valodu, jo darba tirgus spiež to darīt. Katrs aizbraucējs, redzot cik vietējie labi pelna un cik labi dzīvo, vēlās un arī to dara, ka atdot bērnu ārzemju bērnudarzos un skolās, kas nozīmē, ka pēc vienas vai divām paaudzēt latviešu valoda netiks lietoa vispār tajās ģimenēs. Līdz ar to secinājums, ka valodai ir ģeogrāfiska nozīme, tas ir, mūsu valodu mācās tikai šeit dzīvojoši cilvēki. Diemžēl šo procesu nekādīgi nevar ietekmēt.

Vienīgais variants, ka saglabāt mūsu valodi, ir padarīt to pievilcīgu priekš mācīšanas, kas nozīmē, ka cilvēkam ir jāzina, ka iemācoties latviešu valodu, viņš spēs sev nodrošināt kvalitatīvu un pārticīgu dzīvi, kā tas notiek Nīderlandē. Un tādā gadījumā nav nozīmes pārējiem faktoriem, jo nauda parasti risina visas problēmas.

Secinājums, nav no svara vai Latvijā būs divas vai viena valsts valoda, jo tik un tā faktiski 30% iedzīvotāji to lieto un diez vai kas mainīsies, bet svarīgi ir valsts labklājība, lai latviešu valoda neizzustu un būtu pievilcīga apgūšanai. Tos, kuri lasa šo blogu, aicinu vairāk rakstī latviešu valodā, tādejādi padarot to daudz izturīgāku mainīgajā pasaulē, jo mums katram ir jāsniedz šajā procesā savs ieguldījums.

Lai veicās! 🙂

Pašnāvība


Sveiki!

Nolēmu pārdomāt par tēmu “Pašnāvība”, jo diemžēl tas notiek un vienmēr izdzirdot par šādu notikumu rodās skumja un rūgta sajūta. Bieži tiek uzdots jautājums, vai bija iespējams kaut ko darīt, ka piemēram, piezvanīt šad tad tam cilvēkam un apjautaties kā viņam iet vai veltīt kādu daļu uzmanības, jo reizēm, pat viena saruna varētu visu mainīt. Vienmēr tiek domāts, ka vajadzētu pievērsties ne tikai sev, bet dot savu uzmanību arī citiem.

Cilvēki iet savu dzīves ceļu, kā nu kurš māk un spej, tomēr bieži rodās sarežģītas un grūti atrisināmas situācijas gan attiecību, gan finansiālā jomā.

Visi zina sajūtu, kāda ir izšķiroties ar mīļoto cilvēku, tomēr ne viens nevēlās to piedzīvot, jo tā ir kā slimība, kas atņem spēku un enerģiju virzīties talāk, rada tumsas un neziņas sajūtu. Atrodoties šadā stāvoklī, izveidojās ilūzīja, ka nekas pēc šī notikuma vairs nevar notikt tālāk un pārmaiņas dzīvē uz labo pusi noteikti nenotiks. Pasliktinoties un padziļinoties šādam psihofizioloģiskajam stāvoklim, jo ķemenis ir novājināts ar daudziem pārdzīvojumiem, var rasties velme izbeigt šīs mokas. Tas var būt gan kā izmisuma solis, gan kā protests un velme pieverst sev uzmanību, tādejādi pasakot, ka par spīti visiem pašnāvības veicājam ir centrālā loma situācijas noteikšanā. Tā ir ka augstprātības izpausme. Ja pirmais gadījums ir neziņa un depresīvs stavoklis, tad otrā gadījumā valda pavisam citas, no depresijas tālas domas un mērķi. Visos gadījumos upuri (citādāk tos grūti nosaukt) vēlās, lai viņus pažēlotu un atrisinātu viņu problēmas, jo paši tās risināt nav spējīgi. Protams autora viedoklis, ka bez cīņas padoties nekad nevar un vienmēr var rast risinājumus jebkurā gadījumā, tomēr zināmā mēra eksistē līdzjūtība šādiem cilvēkiem, jo viennozimīgi viņi nav laimīgi un nav laika gaitā iemācījūšies organizēt apkārtējo vidi ap sevi vēlamā formā.

Otrā gadījumā, kad cilvēkam rodās finansiālās problēmas, viņš neredzot perspektīves un mērķi kurp virzīties, izlemj atrisināt savas neveiksmes iepriekšminetaja veidā. Tas ir kā protests pret sevi un sitiens ar kāju pa grīdu, kas ir pēdējās pašcieņas un morālā spēka izpausmes, jo pretējā gadījumā cilvēks ieslīgst kādas atkarības problēmā un faktiski tik un tā vairs neeksistēs, kā pilnvērtīga būtne. Izmisums, vienaldzības, nenovērtēšana, bezspēks, skumjas un nomāktība, tās ir tās sajūtas, kas apņem šāda veida cilvēku.

Starp abiem aprakstītajiem iemesliem, pastāv kopīga iezīme- mērķa trūkums. Cilvēks, kurš dzīvo bez redzējuma, ko viņš vēlās sasniegt un skaidra mehānisma, kā to izdarīt, noteikti ir pakļauts lielākam riskam izdarīt pašnāvību, lai atrisinātu savas problēmas. Līdz ar to, lai izbēgtu no šada veida problēmām, nepieciešams nepārtraukti uzstādīt izpildāmus uzdevumus kāda cēlēka un augstāka mērķa labā. Jāveic darbs ar sevi, jo tikai ar stabilu iekšējo pasauli var taisni virzīties uz priekš, ja pat nav konkrēta virziena uz kurieni.

 

Ar cieņu lasītājam

Lidojums lidmašīnā


Labdiena!

Pārdomas un izjūtas atrodoties lidmašīnā lidojot 06:00 no rīta virs Eiropas rietumiem.

Esot lidmašīnā rodas patīkama brivības sajūta, kas savā vieglumā nespēj līdzināties ne ar možumu pēc kārtīgi izgulētas nakts, ne ar pozitīvu domu apmeklēšanu bēdēgā bridī.

Tālumā blāvi saules stari vāji apgaismo debesu apvārsni, bet skaidrās debesis liecina par lielo augstumu starp zemi un lidmašīnu. Lidojot atpakaļ priekšā stāv paliels darbu saraksts, kuru veiksmīgi izpildot varēs uz visiem laikiem atvadīties no neziņas un šaubām. Šī tiešām ir sirdi sildošs brīdis.

Aiz lidmašīnas loga paliek aizvien gaišāks un tumši oranžu debesu nokrāsu maina bēšīgi dzeltena krāsa, kas robežojas ar gaiši zilo, veidojot neaizmirstamu skatu, ko varam vērot tikai esot pāris tukstošus metrus virs zemes.

Tikai šādos brīžos izproti saules varenumu, kad vājie saules stari izplūst nebeidzami gar visu horizonta plašo līniju.

Liekas, ka visas dzīves likstas ir palikušas kaut kur lejā, kur cilvēki kā skudras rosās ikdienas steigā bieži nepaceļot savu galvu augšā, lai ieraudzītu tālumā lidojošu lidmašīnu un kaut uz mirkli izraujoties no savām domām iztēlē pabūt tur kur vel nekad nav būts, tas ir, augšā. Tu sēdi pie ovālveidīga iluminatora, kurš spēj dot tik daudz pārdomu un aizvest vēl nebijušās dvēseles dzilēs.

Patīkami apzināties, ka vismaz uz lidojuma laiku vairs nekas nespej mainīt un ietekmēt tavu dzivi, kā tikai liktenis un lidmašīnas tehniskais stāvoklis. Rodas tīrības un skaidrības sajūta, ka šis laiks ir pilnībā tavs un vērts izbaudīt ikmirkli no visa lidojuma laika.

Ar cieņu lasītājam.