Šī gada izskaņas


Regulāri rakstu gada izskaņā savas pārdomas par laiku, kas ir pagājis un uz mūžiem tika ierakstīts kopējā pasaules vēsturē. Mūs visus skar valstī un pasaulē notiekošais saistībā ar Covid19 pandēmiju, tomēr katram no mums ir sava dzīve, tās apstākļi un notikumi, kas padara diametrāli pretēju katra cilvēka stāvokli attiecībā pret kopējo tendenci. Vienam šis varēja būt spilgtu uzvaru laiks, otram pilnīgs fiasko visos iesāktajos projektos. Lai es spētu noformulēt, kāds tekošais gads bija priekš manis, jāatgriežas gada sākumā.

Pagājušā gada beigas tika aizvadītas sēžot labā restorānā ar draugiem, izbaudot labu apkalpošanu un garšīgus ēdienus. Visapkārt bija cilvēki un skanēja dzīvā mūzika. Tuvojoties pusnaktij, sākām rosīties un devāmies uz krastmalu, kas bija pilna ar līksmiem cilvēkiem. Kaut kur 11. novembra krastmalas galā, tuvāk Vanšu tiltam bija izvietota skatuve, no kuras skanēja dažādu mākslinieku muzikāli izpildījumi un visi gaidīja šī gada iestāšanos. Nemanāmi pietuvojās tas brīdis, kad viss sastinga, cilvēki apklusa un šķita, ka uz brīdi laiks sāka tecēt daudz lēnāk. Bija jocīga sajūta, ka tūlīt beigsies vesels gads, vesels posms, kurā bija prieks un bēdas, laimīgi un skaisti brīži. Pēkšņi cilvēki sāka visi kopā skaitīt sekundes līdz jaunā gada iestāšanās: “Desmit, deviņi, astoņi… divi, viens, urā!”. Uzlidoja gaisā neskaitāmas salūta raķetes, atskanēja blīkšķi un dārdieni, apkārt visi sāka bļaut un vērt vaļā iepriekš sagatavotās šampāniešu pudeles. 2020. gads bija atnācis. Toreiz krastmalā tas izskatījās ļoti pozitīvi. Skaists apaļš skaitlis, daudz plānu un pozitīvu notikumu priekšā. Apsēžoties pie galda, sākām visi domāt un plānot, ko varētu darīt nu jau atnākušā jaunajā gadā. Atceros, ka stundu sēdējām un plānojām, kur varētu doties ceļojumā, kurš kurā datumā tiek, kad ņemt atvaļināju un kādas interesantas vietas apskatīt. Pagāja vairākas stundas, svinības beidzās un es ar draudzeni labā noskaņā devos projām uz mājām.

Kontrasts pozitīvajam gada sākumam bija marta vidus, kad tika paziņots par ārkārtas stāvokļa noteikšanu valstī un sākās dažāda veida ierobežojumi. Visi ceļojuma plāni tika atcelti un vienīgais brauciens uz ārvalstīm notika uz Viļņu, kas sanāca ar piedzīvojumiem pilns un savā ziņā bija kā gaisa malks milzīgā, karstā tuksnesī. Ja atskatās uz pārējiem notikumiem manā dzīvē, tad kopumā varu uzrakstīt, ka man viss gāja labi. Pavasarī attālināto darbu organizēju tādā veidā, ka strādāju pie kāda mājās, vai brauca strādāt pie manis, lai nebūtu jāpavada laiku vienam. Brīvdienās darīju ierastas lietas, tajā skaitā aktīvi skrēju un atnākot siltajam laikam, braucu ar riteni.

Vasara aizritēja ātri un pozitīvi. Veiksmīgi pabeidzu vienu milzīgu projektu, kas ilga veselu gadu un prasīja daudz laika un pūles. Tāpat šī gada laikā izdevās iziet vairākas datora spēles, kas iepriekš laika trūkuma dēļ tika atliktas uz vēlāku laiku. Sapratu, kāpēc Dark souls 3 ir tik izcila spēle, jo bez nervu spriedzes, emocionāliem kāpumiem un kritumiem to nav iespējams spēlēt. Tāpat tika spēlēts Witcher 3, kas ir nebeidzams stāsts un Deus Ex, ko varēja iziet ļoti ātri.

Ja neskaita desmitiem tiesu spriedumus, nebeidzamo daudzumu ar tiesību aktiem un profesionālo literatūru, tad šogad patiesībā nebija daudz vēlēšanās kaut ko lasīt. Jo lasīšana brīvajā laikā nomierina, bet šogad gribējās dzīvē pēc iespējas spraigākus notikumus. Tomēr, nopirku sev foršu grāmatu, ko iesaku izlasīt katram, kam ir interese par tagadējās Krievija režīmu un notikumiem, kas sekmēja šāda režīma iestāšanos. Grāmata ir Catherine Belton “Putin’s People: How the KGB Took Back Russia and Then Took On the West”, ko uzrakstīja BBC žurnāliste, kas ilgu laiku dzīvoja Krievijā un veica daudzas intervijas un pētnieciskā darba par šo.

Vēl viena šī gada tēma, ko vēlos skart, ir Twitter. Patiesībā šo sociālo tīklu iepriekš izmantoju, lai popularizētu savu blogu. Pēc tam Twitter es ilgus gadus nepievērsu uzmanību un šogad nolēmu tur pamēģināt rakstīt īsi un kodolīgi, kā arī dalīties ar informāciju, kas nonāk manā rīcībā un būtu lietderīga plašākai auditorijai, piemēram, kvalitatīvi raidījumi par politiku un vēsturi. Kaut arī no malas var izskatīties, ka Twitter kļuva par manu galveno rīku, kā es sazinos ar pasauli plašākā izpratnē, tomēr visinteresantākā un vērtīgākā informācija paliek blogā. Šādu pieeju es saglabāšu arī turpmāk un Twitter izmantošu kā palīglīdzekli. Papildus tam, tā ir vietne, kur var smelties idejas un izlādēties uz visādiem sazvērestību teoriju piekritējiem vai politiķu apkalpojošo personālu, tādējādi nododot viņiem visu negatīvo enerģiju, lai viņi turpina vārīties.

Nākamā gada sagaidīšana atšķirībā no iepriekšējā tiks aizvadīta klusumā un pārdomu pilna. Nebūs skaļu viesību un salūta, toties būs iespēja vairāk pievērsties pārdomām un plānošanai, kā arī būs vairāk jāizmanto dažāda veida elektroniskie komunikācijas rīki, lai sazinātos ar apkārtējiem cilvēkiem.

Kopsavilkumā varu izdarīt secinājumu, ka šis gads priekš manis ir pagājis labi. Visi izvirzītie mērķi ir sasniegti un skats uz nākotni ir ļoti pozitīvs. Noteikti turpināšu rakstīt savu blogu, kā arī, tāpat kā iepriekš, ar mani ir iespējams diskutēt caur Twitter. Visiem novēlu konstruēt savu dzīvi tādā veidā, lai būtu pēc iespējas vairāk labā, atmetot negatīvas lietas un fokusējoties uz to, kas nes prieku un raisa gaišus enerģijas starus dvēselē. Nākamajā gadā būs daudz interesantu notikumu, kas netiks atstāti nepamanīti.

Par stulbiem valdības lēmumiem


Parasti es nerakstu savu viedokli par Saeimas un valdības lēmumiem, jo tādā veidā mans blogs ātri pārtaps par kārtējo politisko apskatnieku vietni, kurā vairs nebūs vietas pašizpausmei. Šoreiz atkāpšos no sava ierastā stila, jo reizēm sakrājas un gribas to pavēstīt pasaulei. Valdība pieņēma mērus pret pandēmiju, iekšlietu ministrs rosina noteikt līdz 5000 EUR lielu sodu uzņēmējiem par klientu apkalpošanu bez maskām, savukārt veselības ministre vispār murgo kaut ko par vakcīnām, kaut arī īsti nav beigusies izmēģinājumu pēdējā fāze un nav zināms, vai vispār vakcīna būs. Īsumā par stulbiem lēmumiem.

Pirmais lēmums, kas manā ieskatā bija stulbs, tā bija ārkārtas situācijas noteikšana, jo izņemot kā iespēju tērēt no budžeta naudu, nekādu pievienoto vērtību es neredzu. Statistika rāda, ka lielākais saslimušo skaits ir mājsaimniecībās, medicīnas iestādēs, skolās un darbavietās. Rezultātā ierobežoja bārus, restorānus un tirdzniecības vietas, kas kopā veido nelielu daļu no vietām, kur cilvēki saslimst ar koronavīrusu. Jau iepriekšējie ierobežojumi, kā, piemēram, masku vilkšana sabiedriskajā transportā un tirdzniecības veikalos nedeva rezultātus, kas bija paredzams, jo tur arī iepriekš saslima ļoti maz cilvēku. Rezultātā katru ceturto dienu jauns saslimušo cilvēku skaita rekords. Pašlaik valdības cīņa ar pandēmiju man vairāk atgādina sāpošas galvas ārstēšanu ar skriešanu ar galvu sienā, rezultāts būs nulle, toties asiņu daudz.

Otrais lēmums ir vēl ģeniālāks, kas nāca no iekšlietu ministra puses. Ja tiks noteikts sods par klientu apkalpošanu, kuriem nav masku, kas notiks realitātē. Mazie veikali turpinās apkalpot visus pēc kārtas, jo tiem jau ir samērā mazs apgrozījums un katrs klients ir zelta vērts, pie tam liela daļa ir pastāvīgie klienti, kurus neviens nevēlas zaudēt. Savukārt lielie veikali noliks priekšā apsargu, kura uzdevums būs nelaist iekšā cilvēkus bez maskām. Rezultātā apsargs visdrīzāk pāris reizes dienā dabūs pa seju (it sevišķi nelabvēlīgos rajonos) un apmeklētāji arī neizpaliks bez sejas masāžas no apsargu puses (labvēlīgos rajonos). Sanāk, ka iekšlietu ministrs, nevis darīs visu, lai samazinātu vardarbību, bet tieši otrādi, to palielinās, tādējādi palielinot noslodzi viņa pārraudzībā esošajai policijai.

Uzreiz var jautāt, kāds būtu efektīvs risinājums soda vietā par klientu apkalpošanu bez maskām. Ļoti vienkārši, izejam no principa, ka monopols uz vardarbību pieder tikai valstij un, ka sods jācieš tam, kurš pārkāpj likumu. Pēc analoģijas varētu sodīt visas sievietes ar īsiem svārkiem, jo tās sekmē izvarošanu skaita pieaugumu. Atgriežoties pie tēmas, nav grūti jau esošā regulējuma ietvaros izprasīt no veikaliem video ierakstus, kuros redzamas personas bez maskām. Policija bieži var tās identificēt pēc maksājumu kartēm un nosūtīt sodu pa pastu par maskas nevilkšanu veikalā. Pirmkārt, nekādas vardarbības, otrkārt, policija pildīs savu uzdevumu.

Nobeigumā, svarīgi cīņā ar pandēmiju pielietot intelektu un veselo saprātu. Skaidrs, ka tā nes daudz nelaimes un lielus izdevumus, tomēr būtiski ir mācēt ar vēsu prātu, bez vēlmes taisīt PR akcijas, pieņemt racionālus un vismaz uz kaut kādu loģiku balstītus lēmumus.

Vai jābūt pateicīgiem valsts varai pandēmijas laikā?


Nav šaubu, ka visaktuālākā tēma cilvēkiem Latvijā pašlaik ir karantīna un valsts varas rīcība šī procesa vadīšanā. Diemžēl presē ir ļoti daudz varas slavinošu rakstu par to, ka pašreizējā valdība ar pašaizliedzīgu varonību cīnās līdz pēdējai asins pilei par mūsu visu dzīvībām. Diemžēl tā nav un šajā rakstā izklāstīšu savas pārdomas par to, kas pie mums notiek un, kurš ir vainīgs. Protams, kā vienmēr maksimāli īsi.

Latvija ir demokrātiska valsts, kur mēs visi vēlēšanās ievēlam Saeimu, kas pēc tam apstiprina Ministru Kabinetu, kas ir valsts izpildvara. Līdz ar to premjers, veselības ministrs un pārējie locekļi ir tikai un vienīgi mūsu visu algotie darbinieki, kuriem ir pienākums pildīt noteiktas funkcijas, nekas vairāk. Savu tiešo izpildvaras un likumdevēja varas novērtējumu mēs sniedzam kārtējās vēlēšanās, vai atlaižot Saeimu starplaikā starp vēlēšanām. Izpildvaras statusu ir svarīgi saprast, lai neuzskatītu viņus par varoņiem, bet vienīgi par vadītājiem, kuru darbu var izvērtēt pēc noteiktiem kritērijiem.

Kas notika Latvijā, kad sākās Covid-19 pandēmija pasaulē? Latvijas medicīnas sistēma saskārās ar izaicinājumu, kam tā noteikti nebija un nav gatava. Pēdējā laikā un arī iepriekš varējām bieži lasīt par medicīnas finansēja trūkumu, par obligātās medicīnas apdrošināšanas neieviešanu, par ārstu trūkumu reģionos, par milzīgu skaitu medīcinas darbinieku, kas ir aizbraukuši uz Dāniju, Norvēģiju, Vāciju, Lielbritāniju un citām valstīm, dēļ tā, ka Latvijā medicīnā maksāja pārāk maz, salīdzinot medicīnas darbinieku augsto kvalifikāciju. Piemēram, ģimenes ārsts par slodzi saņem vidēji ap 1400 EUR pirms nodokļu nomaksas, salīdzinājumā labs pārdevējs būvniecības veikalā saņems vairāk. Kad mēs maksājam tik mazu naudas summu cilvēkiem, kuriem ir nepieciešami ap 11 gadiem, lai kļūtu par augsta līmeņa speciālistiem, nav jābrīnās, ka labākie aizbrauc projām, vai iet strādāt citās jomās.

Kā mēs izskatāmies pasaules līmenī? Pasaules ekonomikas forums mūs ierindo 84. vietā pēc veselības parametra (avots: http://www3.weforum.org/docs/WEF_TheGlobalCompetitivenessReport2019.pdf), savukārt Pasaules medicīnas organizācija raksta, ka mūsu medicīna ir nepietiekami finansēta, 2015. gadā atvēlot tikai 5.8% no IKP (ES vidējais līmenis ir 9.9%), kas ir būtiski zemāk (avots: http://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0009/355986/Health-Profile-Latvia-Eng.pdf?ua=1). Arī pēc vidējā dzīves ilguma mums ir ļoti bēdīga situācija salīdzinājumā ar citām ES valstīm. Līdz ar to secinājums ir viens, nozare nav finansēta pietiekamā apmērā un cilvēku veselības stāvoklis ir slikts.

Vai medicīnā ir korupcija? Viennozīmīgi. Varam papētīt publiskos iepirkumus vai arī paklausīties cilvēku stāstus, kad bez būtiskas piemaksas ārsti slimnīcā atsakās ārstēt vai, kad valsts slimnīcā strādājošie ārsti piedāvā veikt nepieciešamo operāciju savā praksē par lielāku summu, patiesībā izmantojot valsts slimnīcas resursus un valsts finansējumu. Korupcija nogalina un medicīnas sfērā to var redzēt vislabāk.

Rezultātā, iestājoties ārkārtas situācijai, valdība saprata, ka pie tik sliktas medicīnas sistēmas, kādu paši ir izveidojuši, nekas cits neatliek, kā ieviest samērā stingrus ierobežojošus mērus, papildus tam iegrūžot lielu naudu PR akcijās medijos, jo cilvēkiem nav svarīga realitāte, bet tikai tas, kā valsts izskatās televīzijas ekrānā. Šo visu situāciju var salīdzināt ar to, kad mēs sistemātiski maksājām būvniekam, kuram ir jāsalabo jumts, viņš naudu ņem, bet jumtu nelabo 29 gadus, kad jumts sāk brukt vētras laikā, būvnieks iespundē mūs šķūnī uz vētras laiku.

Kā varētu izskatīties mūsu situācija, ja mēs atbildīgāk piedalītos vēlēšanās un vēlētu adekvātākus cilvēkus? Kā varētu izskatīties situācija, ja mēs paši vairāk iesaistītos kontrolē pār valstī notiekošajiem procesiem? Atbilde ir ļoti vienkārša, mums varētu būt kā Islandē, Dienvidkorejā vai Zviedrijā, kur veselības sistēma ir labā līmenī un tā tiek ar saslimušo cilvēku plūsmu, kā arī tiek organizēta efektīva un plaša cilvēku testēšana. To valstu iedzīvotāji šo laiku pārdzīvo turpinot savas ierastās dzīves gaitas un ekonomika turpina attīstīties, ļaujot cilvēkiem pelnīt, kamēr pie mums cilvēkiem ir jāizdzīvo.

Šeit arī atbilde uz jautājumu, vai jābūt pateicīgiem valsts varai pandēmijas laikā? Nē, noteikti nav, jo tieši šie cilvēki situāciju ir noveduši tik tālu, kad mūsu medicīnas sistēma nav spējīga efektīvi tika galā ar visiem riskiem un tāpēc ir jāievieš ļoti stingri mēri, pēc būtības iznīcinot ekonomiku, lai cīnītos ar valdības neizdarības sekām pagātnē.