Pavasari gaidot

Šoreiz uzrakstīšu pārdomas, par visu, kas interesē un ir mums apkārt. Rakstīšanas velmi noteikti sekmē gaiša aizejošas ziemas saule, kas apspīd pretējās mājas sienu. Tik jaukā laikā ir tik patīkami skatīties uz šo balto dienu, kas vēl no rīta nesolīja neko labu. Tā vien gribas ieslēgt blogu un rakstīt, rakstīt, rakstīt.

Pašlaik esmu konstatējis faktu, ka tikt pie zobārsta ir daudz vienkāršāk, nekā aiziet pie friziera. Ja zobārstam var pierakstīties uz nākošo nedēļu, tad pie friziera ir izveidojusies pagara rinda uz vairākām nedēļām. Nekad nebūtu domājis, ka laba friziera pakalpojumi būs pieprasītāki, nekā zobu ārstēšana.

Pandēmija daudzus cilvēkus ir atgriezusi jaunībā, kad ar draugiem varēja tikties parkos un pagalmos. Tika pirkts ēdiens ar dzērieniem un sēdēts uz soliņiem. Pašlaik notiek tieši tas pats. Ejot cauri Esplanādei, redzams, kā sēž cilvēki un mēģina pieveikt milzīgo kebabu, kas tika nopirkts tuvējā tirdzniecības vietā. Neapšaubāmi, ka ieguvēji no šī procesa ir baloži, kuri ar prieku apēd visas drupačas un citas ēdienu paliekas, kas paliek pāri pēc maltītes svaigā dabā. Savukārt baložus tālāk apēd kaijas, tādējādi noslēdzot šo īso barības ķēdi, kā cilvēka ēdiens nonāk līdz baltajiem jūras putniem, kuri jūru savā dzīvē nav redzējuši.

Cilvēku uz ielām ir manāmi mazāk, tāpēc vēl pamanāmāki kļūst apšaubāma izskata īpatņi, kas staigā netīrās drēbēs, smaržo pēc sen neiztīrīta miskastes konteinera un klīst apkārt barības un dažādu šķidrumu meklējumos. Šis tiešām ir laiks,kad centrs pieder viņiem. Bail, ka redzot jaunās modes un uzvedības tendences, arī pārējie Centra iemītnieki varētu sekot līdzi un būtiski mainīt savu stilu, jo katram gribas būt citādākam un oriģinālam, paliek ērtās konformisma sliedēs. To noteikti nevajadzēs ilgi gaidīt tāpēc, ka apģērbs neizbēgami tiek nonēsāts, bet iegādāties jaunu, bez neskaitāmu reižu atteikuma tiesību izmantošanas, praktiski nav iespējams. Tāpēc abas iepriekšminētās cilvēku grupas vienā brīdī saplūdīs kopā, vieni nepirks apģērbu, jo nevar atļauties, bet citi varēs atļauties, bet nebūs vietu, kur civilizēti apmierināt savu vajadzību.

Tā arī dzīvojam, uz veikalu ejam rītos vai vēlos vakaros, kad tajos ir izklīdusi pircēju masa, zobi ir daudz labākā stāvoklī, nekā frizūra uz galvas un pastaigājoties Centrā, jūtamies, it kā tas vairs nepieder mums, bet ir pārņemts ar citu sociālo grupu un izskata ziņā mēs visi strauji tai tuvojāmies.

Jautājumi par pandēmijas ierobežojumiem

Viena no svarīgākajām saprātīga cilvēka pazīmēm ir spēja kritiski domāt un apšaubīt esošo dzīves kārtību. Apskatoties apkārt, redzam, ka dēļ Covid19 pandēmijas pie mums ir ieviesti neskaitāmi ierobežojumi, kas skar gan pārvietošanos, iepirkšanos, sociālo komunikāciju, darbu, mācību procesu un visas pārējās dzīves jomas. Neviens no lēmuma pieņēmējiem, vismaz publiski, nav apskatījies uz esošo situāciju kritiski, tāpēc šajā rakstā uzdošu jautājumus, uz kuriem netiks sniegtas atbildes, bet paši jautājumi būs atbildes uz dažādiem ierobežojumiem.

Mana pieredze

Personīgi neesmu pārslimojis ar Covid19, tomēr daudziem pazīstamiem cilvēkiem nācās iziet cauri šim pārbaudījumam, un liels prieks par to, ka bez būtiskām sekām. Kādu laiku atpakaļ man bija gadījies nostāvēt pusotra metra attālumā no cilvēka, kuram bija simptomi un kuram nākamajā dienā atklāja Covid19. Laika ziņā kontakts ilga aptuveni pusstundu. Atbilstoši noteikumiem devos pašizolācijā un veicu testu, rezultāts bija negatīvs. Mans secinājums vienkāršs, ir apstākļi un faktori, kas rada vīrusa pārnešanu no viena organisma uz otru un ir apstākļi, kas tieši otrādi to kavē vai padara par neiespējamu. Šāds secinājums ir tieši saistīts ar pieņemto ierobežojošo mēru izvērtēšanu.

Super spreader jeb super izplatītājs

Lasot par vīrusiem, tajā skaitā par Covid19, var viegli atrast informāciju par to, kā patiesībā vīruss izplatās. Parasts cilvēks vīrusu izplata vidēji no 0 līdz 6 cilvēkiem. Tas izskaidro, kāpēc daudziem lasītājiem, līdzīgi, kā manā gadījumā ir bijuši kontakti ar inficētiem cilvēkiem, bet inficēšanās nav notikusi. Savukārt ir cilvēki, kuri ir super izplatītāji, kuri inficē no 6 un vairāk cilvēkiem. Var atrast informāciju, ka viens indivīds ir inficējis ap tūkstotis citu cilvēku ierodoties kāzu svinībās. Super izplatītājus var raksturot kā cilvēkus, kuriem ģenētiskas un fizioloģiskās īpatnības dēļ ir spēja nodot vīrusu citiem cilvēkiem daudz efektīvāk un lielam cilvēku skaitam. Loģisks ir secinājums, ka ir cilvēki, kuri paši slimo, bet vīrusu nodot nevar vai neslimo vispār, jo vīruss nevar pielāgoties noteiktai videi organismā. Tieši tāpēc viens no efektīvākajiem ierobežojumiem pret Covid19 ir tieši pulcēšanās aizliegumi, lai izslēgtu iespēju, kad super inficētāji saskaras ar lielu cilvēku daudzumu, tos inficējot. Un šeit rodas pirmais jautājums, vai visi pandēmijas ierobežojumi ir vērsti uz cilvēku pulcēšanās ierobežošanu? Vai veikalu slēgšana vai darba laika ierobežošana, vai komandant stundas ieviešana, kuru pagaidām ir atcēluši, kaut kā sekmēja cilvēka pulcēšanās ierobežošanu?

Pētījumu trūkums

Mums valstī ir daudz labas mācību iestādes, tomēr mums ir problēma ar pētniecisko daļu, jo augstskolas un universitātes ir vērstas uz naudas pelnīšanu, nevis zinātnisko darbu, kas ļoti dārgi izmaksā mums visiem. Manā ieskatā, darba grupai cīņā ar pandēmiju jāsastāv ne tikai no politiķiem, epidemiologiem un mediķiem, bet arī no zinātniekiem. Skaidrs, ka Covid19 ir zināms tikai pusotru gadu un ir ļoti maz fundamentālu pētījumu par to, kā patiesībā vīruss izplatās, pretējā gadījumā mēs sen ar to tiktu galā, vienkārši efektīvi norobežojot izplatīšanās ķēdes. Diemžēl, ierobežojumi tiek uzlikti pietiekami plaši, bet tie netiek analizēti no efektivitātes skata punkta. Šeit rodas vairāki jautājumi, uz kuriem atbildes nav, bet tās varētu atrast zinātniskās pētniecības rezultātā. Kādi apstākļi, gaisa mitrums, temperatūra, apgaismojums, platība un citi parametri, sekmē un kādi ierobežo vīrusa izplatību? Vai ultravioletās gaismas vai citu gaisa dezinficējošu sistēmu ieviešana mazina vai pilnībā izslēdz inficēšanās iespēju? Šādi dati sniegtu atbildi uz to, vai vispār ir vērts ierobežot tirdzniecību, vai arī kādus apstākļus jāievieš, lai atrašanās telpā būtu droša. Pašlaik valsts sāpošu pirkstu ārstē ar rokas amputāciju, bet detalizētāka informācija ļautu ārstēt pašu pirkstu un saglābt to, ja pirksts simbolizē ekonomiku. Varbūt slimība neizplatās lauka āra gaisā un visu tirdzniecību vajadzētu pārnest uz āru, tāda pētījuma nav?

Masku efektivitāte

Biju rakstījis, ka maskas ir efektīvas tikai gadījumā, ja tās tiek pareizi lietotas. Vienreizēja maska vienu reizi, daudzas reizes lietojamā maska vienu reizi līdz mazgāšanai. Pie tam maskām vēlams būt medicīniskām un tās ir jāliek speciāli paredzētā maisā pēc lietošanas. Veikalos, sabiedriskajā transportā un darbā, cilvēki parasti maskas velk formālu iemeslu dēļ, nevis ar mērķi ierobežot pandēmiju. Reizēm cilvēki vispār maskas nevelk, vai velk tās nepareizi. Secinājums ir viens, masku efektivitāte ir zema vai tās nav vispār, jo valkājot maskas, saslimstība turpina pieaugt. Šeit atkal ir uzdodams jautājums, vai Latvijā kāds ir pētījis masku nēsāšanas reālo efektivitāti? Vai ir iespējams uzlabot masku lietošanas kultūru? Vai atsakoties no maskām, būtu kādas izmaiņas saslimstības jomā? Cik bieži un cik daudz cilvēku saslimst vietās, kur tiek valkātas maskas un cik daudz saslimst vietās, kur maskas nav nepieciešamas, piemēram, mājās? Atbildes uz šiem jautājumiem ļautu izvērtēt vai vispār ir nepieciešams apgrūtināt sabiedrība ar maskām, jo tā arī ir izdevumu pozīcija, kur līdzekļus varētu novirzīt uz citām vietām, kur vīrusa ierobežošana būtu efektīvāka.

Inficēšanās ceļi

Kā jau rakstīju par savu gadījumu, tad pusstunda ļoti cieša konta ar Covid19 inficēto cilvēku nebija pietiekami, lai es saslimtu. Šeit jāatzīmē, ka es nesarokojos un arī neskāros tām vietām, kur skārās inficētā persona. Joprojām nav pētījumi, kā realitātē cilvēki inficējas, vai caur ūdens pilieniem, ko cilvēks izdala elpojot caur dvašu, vai pieskaroties kādai virsmai, uz kuras ir vīruss. Iespējams, caur elpošanu saslims mazāk nekā caur virsmām vai arī otrādi, bet mums šādas informācijas nav. Inficēšanas ceļa noteikšana palīdzētu fundamentāli izvērtēt valstī ieviesto ierobežojumu jēgu un efektivitāti, jo vienā gadījumā ir vairāk jāpievērš uzmanība maksu pareizajai lietošanai, otrā gadījumā virsmu dezinficēšanai.

Nobeigumā jāatzīst, ka mums trūkst informācijas par vīrusu un Latvijā netiek pietiekošā apmērā izmantoti zinātnieki lēmuma pieņemšanas procesā saistībā ar epidemioloģisku ierobežojumu ieviešanu un to efektivitātes izvērtēšanā. Līdzīgi kā karā, kad pat ar milzīgu pārsvaru esošā armija bez militārās izlūkošanas zaudēs potenciāli vājākam pretiniekam, kuram ir labi attīstīta militārā izlūkošana, tāpat arī mēs pagaidām būtiski zaudējam Covid19 vīrusam, jo mums vienkārši par to ir pārāk maz operatīvas informācijas. Šajā gadījumā mēs turpināsim ciest zaudējumu pēc zaudējuma, kamēr būtiski nemainīsim pieeju un neiesaistīsim zinātni lēmuma pieņemšanas procesā.

Šī gada izskaņas

Regulāri rakstu gada izskaņā savas pārdomas par laiku, kas ir pagājis un uz mūžiem tika ierakstīts kopējā pasaules vēsturē. Mūs visus skar valstī un pasaulē notiekošais saistībā ar Covid19 pandēmiju, tomēr katram no mums ir sava dzīve, tās apstākļi un notikumi, kas padara diametrāli pretēju katra cilvēka stāvokli attiecībā pret kopējo tendenci. Vienam šis varēja būt spilgtu uzvaru laiks, otram pilnīgs fiasko visos iesāktajos projektos. Lai es spētu noformulēt, kāds tekošais gads bija priekš manis, jāatgriežas gada sākumā.

Pagājušā gada beigas tika aizvadītas sēžot labā restorānā ar draugiem, izbaudot labu apkalpošanu un garšīgus ēdienus. Visapkārt bija cilvēki un skanēja dzīvā mūzika. Tuvojoties pusnaktij, sākām rosīties un devāmies uz krastmalu, kas bija pilna ar līksmiem cilvēkiem. Kaut kur 11. novembra krastmalas galā, tuvāk Vanšu tiltam bija izvietota skatuve, no kuras skanēja dažādu mākslinieku muzikāli izpildījumi un visi gaidīja šī gada iestāšanos. Nemanāmi pietuvojās tas brīdis, kad viss sastinga, cilvēki apklusa un šķita, ka uz brīdi laiks sāka tecēt daudz lēnāk. Bija jocīga sajūta, ka tūlīt beigsies vesels gads, vesels posms, kurā bija prieks un bēdas, laimīgi un skaisti brīži. Pēkšņi cilvēki sāka visi kopā skaitīt sekundes līdz jaunā gada iestāšanās: “Desmit, deviņi, astoņi… divi, viens, urā!”. Uzlidoja gaisā neskaitāmas salūta raķetes, atskanēja blīkšķi un dārdieni, apkārt visi sāka bļaut un vērt vaļā iepriekš sagatavotās šampāniešu pudeles. 2020. gads bija atnācis. Toreiz krastmalā tas izskatījās ļoti pozitīvi. Skaists apaļš skaitlis, daudz plānu un pozitīvu notikumu priekšā. Apsēžoties pie galda, sākām visi domāt un plānot, ko varētu darīt nu jau atnākušā jaunajā gadā. Atceros, ka stundu sēdējām un plānojām, kur varētu doties ceļojumā, kurš kurā datumā tiek, kad ņemt atvaļināju un kādas interesantas vietas apskatīt. Pagāja vairākas stundas, svinības beidzās un es ar draudzeni labā noskaņā devos projām uz mājām.

Kontrasts pozitīvajam gada sākumam bija marta vidus, kad tika paziņots par ārkārtas stāvokļa noteikšanu valstī un sākās dažāda veida ierobežojumi. Visi ceļojuma plāni tika atcelti un vienīgais brauciens uz ārvalstīm notika uz Viļņu, kas sanāca ar piedzīvojumiem pilns un savā ziņā bija kā gaisa malks milzīgā, karstā tuksnesī. Ja atskatās uz pārējiem notikumiem manā dzīvē, tad kopumā varu uzrakstīt, ka man viss gāja labi. Pavasarī attālināto darbu organizēju tādā veidā, ka strādāju pie kāda mājās, vai brauca strādāt pie manis, lai nebūtu jāpavada laiku vienam. Brīvdienās darīju ierastas lietas, tajā skaitā aktīvi skrēju un atnākot siltajam laikam, braucu ar riteni.

Vasara aizritēja ātri un pozitīvi. Veiksmīgi pabeidzu vienu milzīgu projektu, kas ilga veselu gadu un prasīja daudz laika un pūles. Tāpat šī gada laikā izdevās iziet vairākas datora spēles, kas iepriekš laika trūkuma dēļ tika atliktas uz vēlāku laiku. Sapratu, kāpēc Dark souls 3 ir tik izcila spēle, jo bez nervu spriedzes, emocionāliem kāpumiem un kritumiem to nav iespējams spēlēt. Tāpat tika spēlēts Witcher 3, kas ir nebeidzams stāsts un Deus Ex, ko varēja iziet ļoti ātri.

Ja neskaita desmitiem tiesu spriedumus, nebeidzamo daudzumu ar tiesību aktiem un profesionālo literatūru, tad šogad patiesībā nebija daudz vēlēšanās kaut ko lasīt. Jo lasīšana brīvajā laikā nomierina, bet šogad gribējās dzīvē pēc iespējas spraigākus notikumus. Tomēr, nopirku sev foršu grāmatu, ko iesaku izlasīt katram, kam ir interese par tagadējās Krievija režīmu un notikumiem, kas sekmēja šāda režīma iestāšanos. Grāmata ir Catherine Belton “Putin’s People: How the KGB Took Back Russia and Then Took On the West”, ko uzrakstīja BBC žurnāliste, kas ilgu laiku dzīvoja Krievijā un veica daudzas intervijas un pētnieciskā darba par šo.

Vēl viena šī gada tēma, ko vēlos skart, ir Twitter. Patiesībā šo sociālo tīklu iepriekš izmantoju, lai popularizētu savu blogu. Pēc tam Twitter es ilgus gadus nepievērsu uzmanību un šogad nolēmu tur pamēģināt rakstīt īsi un kodolīgi, kā arī dalīties ar informāciju, kas nonāk manā rīcībā un būtu lietderīga plašākai auditorijai, piemēram, kvalitatīvi raidījumi par politiku un vēsturi. Kaut arī no malas var izskatīties, ka Twitter kļuva par manu galveno rīku, kā es sazinos ar pasauli plašākā izpratnē, tomēr visinteresantākā un vērtīgākā informācija paliek blogā. Šādu pieeju es saglabāšu arī turpmāk un Twitter izmantošu kā palīglīdzekli. Papildus tam, tā ir vietne, kur var smelties idejas un izlādēties uz visādiem sazvērestību teoriju piekritējiem vai politiķu apkalpojošo personālu, tādējādi nododot viņiem visu negatīvo enerģiju, lai viņi turpina vārīties.

Nākamā gada sagaidīšana atšķirībā no iepriekšējā tiks aizvadīta klusumā un pārdomu pilna. Nebūs skaļu viesību un salūta, toties būs iespēja vairāk pievērsties pārdomām un plānošanai, kā arī būs vairāk jāizmanto dažāda veida elektroniskie komunikācijas rīki, lai sazinātos ar apkārtējiem cilvēkiem.

Kopsavilkumā varu izdarīt secinājumu, ka šis gads priekš manis ir pagājis labi. Visi izvirzītie mērķi ir sasniegti un skats uz nākotni ir ļoti pozitīvs. Noteikti turpināšu rakstīt savu blogu, kā arī, tāpat kā iepriekš, ar mani ir iespējams diskutēt caur Twitter. Visiem novēlu konstruēt savu dzīvi tādā veidā, lai būtu pēc iespējas vairāk labā, atmetot negatīvas lietas un fokusējoties uz to, kas nes prieku un raisa gaišus enerģijas starus dvēselē. Nākamajā gadā būs daudz interesantu notikumu, kas netiks atstāti nepamanīti.

Par stulbiem valdības lēmumiem

Parasti es nerakstu savu viedokli par Saeimas un valdības lēmumiem, jo tādā veidā mans blogs ātri pārtaps par kārtējo politisko apskatnieku vietni, kurā vairs nebūs vietas pašizpausmei. Šoreiz atkāpšos no sava ierastā stila, jo reizēm sakrājas un gribas to pavēstīt pasaulei. Valdība pieņēma mērus pret pandēmiju, iekšlietu ministrs rosina noteikt līdz 5000 EUR lielu sodu uzņēmējiem par klientu apkalpošanu bez maskām, savukārt veselības ministre vispār murgo kaut ko par vakcīnām, kaut arī īsti nav beigusies izmēģinājumu pēdējā fāze un nav zināms, vai vispār vakcīna būs. Īsumā par stulbiem lēmumiem.

Pirmais lēmums, kas manā ieskatā bija stulbs, tā bija ārkārtas situācijas noteikšana, jo izņemot kā iespēju tērēt no budžeta naudu, nekādu pievienoto vērtību es neredzu. Statistika rāda, ka lielākais saslimušo skaits ir mājsaimniecībās, medicīnas iestādēs, skolās un darbavietās. Rezultātā ierobežoja bārus, restorānus un tirdzniecības vietas, kas kopā veido nelielu daļu no vietām, kur cilvēki saslimst ar koronavīrusu. Jau iepriekšējie ierobežojumi, kā, piemēram, masku vilkšana sabiedriskajā transportā un tirdzniecības veikalos nedeva rezultātus, kas bija paredzams, jo tur arī iepriekš saslima ļoti maz cilvēku. Rezultātā katru ceturto dienu jauns saslimušo cilvēku skaita rekords. Pašlaik valdības cīņa ar pandēmiju man vairāk atgādina sāpošas galvas ārstēšanu ar skriešanu ar galvu sienā, rezultāts būs nulle, toties asiņu daudz.

Otrais lēmums ir vēl ģeniālāks, kas nāca no iekšlietu ministra puses. Ja tiks noteikts sods par klientu apkalpošanu, kuriem nav masku, kas notiks realitātē. Mazie veikali turpinās apkalpot visus pēc kārtas, jo tiem jau ir samērā mazs apgrozījums un katrs klients ir zelta vērts, pie tam liela daļa ir pastāvīgie klienti, kurus neviens nevēlas zaudēt. Savukārt lielie veikali noliks priekšā apsargu, kura uzdevums būs nelaist iekšā cilvēkus bez maskām. Rezultātā apsargs visdrīzāk pāris reizes dienā dabūs pa seju (it sevišķi nelabvēlīgos rajonos) un apmeklētāji arī neizpaliks bez sejas masāžas no apsargu puses (labvēlīgos rajonos). Sanāk, ka iekšlietu ministrs, nevis darīs visu, lai samazinātu vardarbību, bet tieši otrādi, to palielinās, tādējādi palielinot noslodzi viņa pārraudzībā esošajai policijai.

Uzreiz var jautāt, kāds būtu efektīvs risinājums soda vietā par klientu apkalpošanu bez maskām. Ļoti vienkārši, izejam no principa, ka monopols uz vardarbību pieder tikai valstij un, ka sods jācieš tam, kurš pārkāpj likumu. Pēc analoģijas varētu sodīt visas sievietes ar īsiem svārkiem, jo tās sekmē izvarošanu skaita pieaugumu. Atgriežoties pie tēmas, nav grūti jau esošā regulējuma ietvaros izprasīt no veikaliem video ierakstus, kuros redzamas personas bez maskām. Policija bieži var tās identificēt pēc maksājumu kartēm un nosūtīt sodu pa pastu par maskas nevilkšanu veikalā. Pirmkārt, nekādas vardarbības, otrkārt, policija pildīs savu uzdevumu.

Nobeigumā, svarīgi cīņā ar pandēmiju pielietot intelektu un veselo saprātu. Skaidrs, ka tā nes daudz nelaimes un lielus izdevumus, tomēr būtiski ir mācēt ar vēsu prātu, bez vēlmes taisīt PR akcijas, pieņemt racionālus un vismaz uz kaut kādu loģiku balstītus lēmumus.

Vai jābūt pateicīgiem valsts varai pandēmijas laikā?

Nav šaubu, ka visaktuālākā tēma cilvēkiem Latvijā pašlaik ir karantīna un valsts varas rīcība šī procesa vadīšanā. Diemžēl presē ir ļoti daudz varas slavinošu rakstu par to, ka pašreizējā valdība ar pašaizliedzīgu varonību cīnās līdz pēdējai asins pilei par mūsu visu dzīvībām. Diemžēl tā nav un šajā rakstā izklāstīšu savas pārdomas par to, kas pie mums notiek un, kurš ir vainīgs. Protams, kā vienmēr maksimāli īsi.

Latvija ir demokrātiska valsts, kur mēs visi vēlēšanās ievēlam Saeimu, kas pēc tam apstiprina Ministru Kabinetu, kas ir valsts izpildvara. Līdz ar to premjers, veselības ministrs un pārējie locekļi ir tikai un vienīgi mūsu visu algotie darbinieki, kuriem ir pienākums pildīt noteiktas funkcijas, nekas vairāk. Savu tiešo izpildvaras un likumdevēja varas novērtējumu mēs sniedzam kārtējās vēlēšanās, vai atlaižot Saeimu starplaikā starp vēlēšanām. Izpildvaras statusu ir svarīgi saprast, lai neuzskatītu viņus par varoņiem, bet vienīgi par vadītājiem, kuru darbu var izvērtēt pēc noteiktiem kritērijiem.

Kas notika Latvijā, kad sākās Covid-19 pandēmija pasaulē? Latvijas medicīnas sistēma saskārās ar izaicinājumu, kam tā noteikti nebija un nav gatava. Pēdējā laikā un arī iepriekš varējām bieži lasīt par medicīnas finansēja trūkumu, par obligātās medicīnas apdrošināšanas neieviešanu, par ārstu trūkumu reģionos, par milzīgu skaitu medīcinas darbinieku, kas ir aizbraukuši uz Dāniju, Norvēģiju, Vāciju, Lielbritāniju un citām valstīm, dēļ tā, ka Latvijā medicīnā maksāja pārāk maz, salīdzinot medicīnas darbinieku augsto kvalifikāciju. Piemēram, ģimenes ārsts par slodzi saņem vidēji ap 1400 EUR pirms nodokļu nomaksas, salīdzinājumā labs pārdevējs būvniecības veikalā saņems vairāk. Kad mēs maksājam tik mazu naudas summu cilvēkiem, kuriem ir nepieciešami ap 11 gadiem, lai kļūtu par augsta līmeņa speciālistiem, nav jābrīnās, ka labākie aizbrauc projām, vai iet strādāt citās jomās.

Kā mēs izskatāmies pasaules līmenī? Pasaules ekonomikas forums mūs ierindo 84. vietā pēc veselības parametra (avots: http://www3.weforum.org/docs/WEF_TheGlobalCompetitivenessReport2019.pdf), savukārt Pasaules medicīnas organizācija raksta, ka mūsu medicīna ir nepietiekami finansēta, 2015. gadā atvēlot tikai 5.8% no IKP (ES vidējais līmenis ir 9.9%), kas ir būtiski zemāk (avots: http://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0009/355986/Health-Profile-Latvia-Eng.pdf?ua=1). Arī pēc vidējā dzīves ilguma mums ir ļoti bēdīga situācija salīdzinājumā ar citām ES valstīm. Līdz ar to secinājums ir viens, nozare nav finansēta pietiekamā apmērā un cilvēku veselības stāvoklis ir slikts.

Vai medicīnā ir korupcija? Viennozīmīgi. Varam papētīt publiskos iepirkumus vai arī paklausīties cilvēku stāstus, kad bez būtiskas piemaksas ārsti slimnīcā atsakās ārstēt vai, kad valsts slimnīcā strādājošie ārsti piedāvā veikt nepieciešamo operāciju savā praksē par lielāku summu, patiesībā izmantojot valsts slimnīcas resursus un valsts finansējumu. Korupcija nogalina un medicīnas sfērā to var redzēt vislabāk.

Rezultātā, iestājoties ārkārtas situācijai, valdība saprata, ka pie tik sliktas medicīnas sistēmas, kādu paši ir izveidojuši, nekas cits neatliek, kā ieviest samērā stingrus ierobežojošus mērus, papildus tam iegrūžot lielu naudu PR akcijās medijos, jo cilvēkiem nav svarīga realitāte, bet tikai tas, kā valsts izskatās televīzijas ekrānā. Šo visu situāciju var salīdzināt ar to, kad mēs sistemātiski maksājām būvniekam, kuram ir jāsalabo jumts, viņš naudu ņem, bet jumtu nelabo 29 gadus, kad jumts sāk brukt vētras laikā, būvnieks iespundē mūs šķūnī uz vētras laiku.

Kā varētu izskatīties mūsu situācija, ja mēs atbildīgāk piedalītos vēlēšanās un vēlētu adekvātākus cilvēkus? Kā varētu izskatīties situācija, ja mēs paši vairāk iesaistītos kontrolē pār valstī notiekošajiem procesiem? Atbilde ir ļoti vienkārša, mums varētu būt kā Islandē, Dienvidkorejā vai Zviedrijā, kur veselības sistēma ir labā līmenī un tā tiek ar saslimušo cilvēku plūsmu, kā arī tiek organizēta efektīva un plaša cilvēku testēšana. To valstu iedzīvotāji šo laiku pārdzīvo turpinot savas ierastās dzīves gaitas un ekonomika turpina attīstīties, ļaujot cilvēkiem pelnīt, kamēr pie mums cilvēkiem ir jāizdzīvo.

Šeit arī atbilde uz jautājumu, vai jābūt pateicīgiem valsts varai pandēmijas laikā? Nē, noteikti nav, jo tieši šie cilvēki situāciju ir noveduši tik tālu, kad mūsu medicīnas sistēma nav spējīga efektīvi tika galā ar visiem riskiem un tāpēc ir jāievieš ļoti stingri mēri, pēc būtības iznīcinot ekonomiku, lai cīnītos ar valdības neizdarības sekām pagātnē.