Nesasniedzamā objektivitāte


Vārds “objektīvs” skaidrojošā vārdnīcā tiek skaidrots dažādi un pretrunīgi. Viens variants ir, kā objektīvs ir tāds, kas eksistē neatkarīgi no cilvēka apziņas un atrodas ārpus tās. Savukārt otrs variants, ka objektīvs ir tāds, kura uzskati, rīcība, runa atbilst īstenībai, tāds, kura uzskatos nav subjektīvas attieksmes, aizspriedumu. Abi protams ir filosofiski skaidrojumi un abi ir tik pat pareizi kā nepareizi. Pirmais variants mums pasaka, ka cilvēks pēc būtības nevar būt objektīvs savā pasaules skatījumā, jo viss tiek uztverts un vērtēts caur savas pieredzes un zināšanu prizmu. Savukārt otrs variants izsaka pieņēmumu, ka cilvēka uzskati vai rīcība var būt ārpus savas pieredzes un zināšanām. Lasītāji, kas interesējās par Imanuēla Kanta darbiem un ir lasījuši Tīrā prāta kritiku, noteikti saskata, ka skaidrojošā vārdnīcā “objektīvs” tiek skaidrots tieši ar vācu filosofijas palīdzību un šoreiz tieši par objektivitāti.

Mūsu kultūrā kā viena no cēlakajām un sabiedrības atbalstošām rīcībām tiek uzskatīta taisnīga rīcīga. Daudzi ir dzirdējuši frāzi, ka spriedums var būt likumīgs, bet ne taisnīgs, vai arī rīcība atbilst likumam, bet nav taisnīga. Tieši objektivitāte ļauj izvērtēt situāciju pilnīgi un redzēt vienādi visas notikumā iesaistītās puses, kas ļauj pieņemt objektīvu un taisnīgu lēmumu. Kā noskaidrojām iepriekš, tas pēc būtības nav iespējams. Tieši tāpēc objektivitāte kā nesasniedzama vienība, tiek uztverta tik cēli un tīri un pēc kā visi tiecas un uz ko visi cer. Šeit uzreiz jāsaprot, ka lielākā daļa cilvēku objektivitāti uztver kā viņiem labvēlīga lēmuma pieņemšanu, jo skatoties uz notikumiem caur viņu individuālo prizmu, visi notikumi ir objektīvi, ja tie ir labvēlīgi tieši noteiktajam cilvēkam. Tas ir pašsaprotami, jo paskatīties uz lietām no otras puses, nozīmē izkāpt ārā no savas apziņas, atmest visu iepriekš uzkrāto pieredzi un izmest ārā visas zināšanas. Tādējādi mēs vienmēr dzīvosim netaisnīgā un neobjektīvā pasaulē, jo nav neviena cilvēka uz pasaules, kurš spētu iziet ārpus savas apziņas un būt patiesi objektīvs.

Ņemot vērā augstāk minēto problemātiku, sabiedrība ir izdomājusi citu mēru, kā noteikt, vai lēmums ir taisnīgs vai nē. Ja cilvēks uzvar strīdā un gūst no tā materiālu labumu, tad subjektīvi priekš tā cilvēka lēmums bija taisnīgs un objaktīvs, savukārt, ja cilvēks zaudē un tieši otrādi zaudē arī materiālo labumu, tad lēmums bija negodīgs un netaisnīgs. Un šeit notiek paradokss. Ja sabiedrībā visaugstāk tiek vērtēta objektivitāte un taisnīgums, pēc kā vajadzētu tiekties jebkurā lietā un dzīves situācija, patiesībā cilvēks vienmēr būs subjektīvs un netaisnīgs un tieksies pēc netaisnības, vadoties pēc savām materiālajām vai reizēm arī nemateriālajām interesēm.

Šis ieraksts parāda to, ka visa sabiedrība dzīvo melos un ilūzijās, ka kaut kas mūsu pasaulē var būt objektīvs, jo viss notiekošais nav uztverams objektīvi, jo tas atrodas ārpus cilvēka apziņas, tādējādi arī tiekšānās pēc objektivitātes var būt kā nesasniedzams mērķis, kuram nekad nebūs lemts īstenoties.

Advertisements