Nolēmtībai pakļautie


Manā iepriekšējā posta komentārā tika ierakstīts vārds nolēmtība. Sākumā atbildēju, ka aprakstītā ikdiena noteikti nav nolēmtība, tomēr pēc tam sāku aizdomāties, ka ir jāparok dziļāk. Turpinot postošanas maratonu, šovakar par nolemtību.

Vārdu “nolēmt” jurisprudencē lieto ar nozīmi, kad tiesa pieņem lēmumu un tad taisa nolēmumu, piemēram, spriedumu, kurā pēc būtības lemj par cilvēka likteņiem, vai nu piespriežot cietumsodu, vai pasakot, kurai pusei pienākas strīdu abols. Tas nozīmē, ka nolemtība ir kaut kas saistīts ar likteni.

Apskatīsim likteni. Tas ir kaut kas, kas lemj cilvēka mūžu, biežāk kāda dievība. Interesanti, ka ar likteni saista terminu fatālisms, kas nozīmē padevību liktenim. Pie likteņa definīcijas redzam tekstu, “Ar likteni var saprast arī to, kas atsevišķiem cilvēkiem vai tautām nolemj“. Te arī nonākam pie kopsakarības ar likteni, kas nozīmē, ka nolemtību izjūt cilvēki, kas ir padevušies liktenim, beiguši cīnīties un ir gatavi pieņemt jebko, neizrādot nekāda veida prettestību. Nolemtība ir raksturīga garā vājām personām un vergiem, kuru gars ir salauzts. Tāpēc izjūtot nolemtības sajūtu, aicinu visus aizdomāties, kas bija par iemeslu iepriekšminētās sajūtas rašanai un atcerēties, ka mēs visi esam brīvi cilvēki, nevis vergi, pat, ja reizēm liekas otrādi.