Kas notiks tālāk – valdība, Saeima


Man bieži jautā, kā es uzminu to, kas notiks pēc kāda laika valstī un ar varu. Šis noslēpums noteikti nav apvīts ar maģiju vai kaut ko mistisku. Lai kādam cilvēkam pateiktu viņa nākotni ir vesela tehnika, kuru izmantojot, vienmēr nonāksiet pie laba rezultāta. Šoreiz ļoti īsi par mūsu valsti.

Pirmkārt, ja vēlaties būt par pareģiem un izskatīties gudri citu priekšā, tad bieži pavadiet laiku, analizējot informāciju no Eurostat un Centrālās statistikas pārvaldes. Ja skrupulozi izpētīt mēdijus, tad tur publicētā informācija mēdijos bieži parādās ar novēlošanos, līdz ar to, ja esat lietas kursā par aktuāliem datiem, varat pateikt savas prognozes, kas viennozīmīgi piepildīsies un tiem, kuri to nezina, liksies, ka tā ir mistika.

Otrkārt, akadēmiskās datubāzes. Tie, kas mācās vai, kuriem darbā vai vismaz viņu bibliotēkās ir pieejamas starptautiskas datubāzes, tad bieži tajās var atrast ārzemju avīžu vai žurnālu rakstus, kas tiks publicēti pēc kāda laika, bet tur tie jau ir pieejami. Parasti tie ir analītiskie raksti vai kaut kādi pētījumi priekš plašākas auditorijas. Arī šajā gadījumā jūs lasiet un uzziniet to, ko lielākā daļa cilvēku nezina un, pasakot viņiem to ātrāk, radīsies iespaids, ka esat apveltīts ar unikālām spējām.

Treškārt, es ļoti bieži pamatoju lietas ar zināmām un gadu simtiem pārbaudītām vērtībām, likumsakarībām un cilvēku vājībām. Latvijas politiskajā telpā šie likumi strādā vienmēr. Izskadrojums ir vienkārš. Instinktu līmenī esam visi vienādi un politķi 90% sava laika dzīvo uz instinktiem un tāpēc rīkojās visu laiku līdzīgi saviem priekštečiem. Piemēram pašlaik, tiks izveidota valdība un koolīcija, lai veiktu tiešām lielas un iespaidīgas reformas, bet rezultātā tiks sasēdināti cilvēki labos amatos, izbīdīti pāris sabiedrību izzagoši, bet ienesīgi projekti pietuvinātiem spēkiem un ar to arī viss beigsies. A, un protams, pāris kosmētiskas lietas, lai demostrētu, ka ir pienācis jauns laikmets.

Līdz ar to, katrs no mums var kļūt par pareģi, mistiķi, magu, burvi utt. Galvenais analizēt situāciju un uzmanīgi smelties informāciju no avotiem, kuri nav interesanti plašākai publikai un vienmēr būsiet tas, kura vārdi piepildās un dzirdēsiet frāzi, ka tu pilnīgi pareizi pateici.

Advertisements

Vai pagātnē mēs atradīsim nākotni?


Tieši šādu jautājumu nolēmu šodien parisināt priekš sevis un piefiksēt to blogā, jo varbūt kādam ir kādas domas vai viedoklis šajā sakarā. Izveidošu īsu pārskatu, kuru sadalīšu punktos.
pagatne nekotne
1. Mēs atceramies jaukus un drūmus brīžus, kas ar mums notika bērnībā, skolā un nesenā pagātne. Katrs pagātnes notikums būvēja nākotnes ceļu, liekot aiz vien jaunus bruģus tajā.

2. Nepārtraukti mēs meklējam mērķus, ko izvirzīt sevis motivēšanai un dzīves jēgu, jo katru nepamet sajūta, ka tiek darīts viss nepareizi un būtu labi izdarīt un pamainīt dzīvi tā, kā par to bijām sapņojuši agrāk.

3. Ja dzīvē ir neapmierinātība, tad noteikti liktie pagātnē bruģi, nenodrošina gludu un patīkamu ceļu, jo būvējot to tika pieļautas kardinālas un iespējams pat liktenīgas kļūdas. Visu notikumu kopums izveidoja esošo realitāti, kurā eksistējam, bet ar sirdi saprotam, ka kaut kas nav kārtībā, kaut kam jābūt labākam un interesantākam.

4. Lai saprastu, kurš bruģa gabals un kura konstrukcija novedusi pie nepieņemama rezultāta, nepieciešams izanalizēt visu uzbūvēto ceļu sākot no pirmā bruģa, jo tur arī būs visu problēmu pirmsākums. Piemēram, mēs bērnībā bijām ļoti egoistiski un laika gaitā nespējām to mainīt un tagad mums rodas problēmas ar pārējo interešu ievērošanu.

5. Vienīgi konstatējot nepareizos bruģus un izveidojot plānu, kā atbrīvoties no tiem, liekot vietā jaunus gludi nopulētus, mēs varam izmainīt visu ceļu kopumā. Līdz ar to pagātne ir jāanalizē, ar ko nodarbojās attiecīgas profesijas pārstāvji, gadījumā, ja cilvēki netiek paši galā.

 Secinājums: pagātnē mēs atrodam nākotni, jo bez pagātnes nākotni ļoti grūti izveidot tāpēc, ka tādā gadījumā būtu jāsāk viss no baltās lapas.

Glabjot esošo mēs bremzējam nākotni


Labdien!

Cileki tiecoties uz nākotnei patiesībā to nemaz nevēlās un labprāt dzīvotu pagātnē. Skatoties dažādas ekonomiskās programmas un raidījumus pēdējā laikā, man radās dažas pārdomas par esošo sistēmu pasaulē:

1. Cilvēku dabā ir turēties pie vecā

Ļoti grūti daudziem ir atteikties no vecām un pierastām lietām. Ja, cilvēkam teiktu, ka būtu jāmaina darbs un nodarbošanās sfēra, tad cilvēkā rastos panika un bailes no nākotnes. Iekšēji rastos velme censties saglabāt iepriekšējo dzīves stilu un iekārtu, jo dabiskās bailes no pārmaiņām un nezināmā, liek cilvēkiem rīkoties neracionāli un censties bremzēt attīstību un virzīšanos nākotnē. Pajautājot cilvēkiem, vai viņi grib dzīvot nākotnē, lielākā daļa automātiski atbildētu- jā! Tomēr patiesībā lielākā daļa grib pieturēties konservatīvām idejām, tomēr kautrējās to atzīt.

2. Tiek darīts viss, lai nākotnes nebūtu

Krīzes laikā valsts pārpirka daudzu kompāniju parādus sniedzot tām palīdzību un lēti tās kreditējot. Piemēram, ASV bankas var aizņemties no centrālās bankas gandrīz ar nulles procenta likmi, kas nozīmē, ka tās tālk lēti aizdos patērētājiem un biznesam. Tas nozīmē, skatoties globāli, mēs atsakamies no nākotnes, cenšoties saglābt vecās sistēmas un kompānijas, kuras neiztur nākotnes prasības un vairs nav efektīvas. Tas ir līdzīgi, kā investēt tvaika dzinēju ražošanā, kas noteikti nebūs rentabls ieguldījums. Racionāli būtu ļaut bankrotēt visam, kam jābankrotē un jāsāk būvēt uz esošām ienesīgām kompānijām un sistēmām, jaunu un mūsdienām atbilstošu finanašu un pakalpojumu sistēmu. Līdz ar to nākotne tiek atālināta priekš paaudzēm, kuras būs tālu no mums laika ziņā.

3. Izdzīvo tas, kas mainās

Šis vecais, bet patiesais teiciens, ietver sevī dzīves patiesību, kuru ļoti grūti pieņemt un vēl grūtāk realizēt, tāpēc veiksmes stāstu un veiksmīgu uzņēmumu nav nemaz tik daudz. Mainīties un tver visu jauno, ieraudzīt tendences, kad tās tikai rodās, ir liels un neatlaidīgs darbs, bet lielākā daļa cilvēku pēc savas būtības ir slinki un vēlās mehānisku un monotonu darbu. Tikai lielas konkurences apstākļos cilvēks tiek piespiests, darīt un attīstīties, tas ir, virzīties uz nākotni.

Līdz ar to, pamatodams, savu iepriekšminēto aksiomu, vēlos tikai piebilst, ka nākotne ir tik tālu cik tālu mēs to vēlamies, bet lielākā daļa cilvēku nemaz negrib redzēt un izbaudūt, to, kas varētu būt rīt, jo viņiem ir labi šodien. Iemesls, kāpēc mēs nelidojam uz lidojošiem šķīvīšiem un nedzīvojam uz Mēness vai Marsa ļoti vienkārš- mēs nemaz to patiesībā nevēlamies, jo nākotne mūs biedē.