Valodas jautājums


Izsenis cilvēkus nošķīra kultūra un ģeogrāfiskais izvietojums, kas bieži ietekmēja cilvēku dzīves veidu, uzskatus un vērtības. Kā viena no svarīgākajām atšķirības iezīmēm bija valoda. Grupa varēja justies samērā aizsargāta no konkurentu puses, kā arī viegli pateikt, kurš ir savējas un kurš svešais. Vēlāk valodu nomainīja reliģijas, kas klasificēja cilvēkus divās grupās, piederīgie noteiktai reliģijai vai ienaidnieki, kurus vajadzēja pakļaut vai iznīcināt. Mūsdienās Latvijā nemitīgi rodas diskusijas par latviešu valodu, tās vietu pasaulē un apdraudējumu no ārpuses. Valoda bieži tiek lietota kā sinonīms vārdam latvietis un tiek izmantota kā kvalificējoša pazīme, lai iedalītu cilvēkus savējos un svešajos. Šoreiz uzrakstīšu savas pārdomas par valodas jautājumu un izklāstīšu savu redzējumu, kā ir patiesībā.

Tālajā senatnē, kad Latvijas teritorijā dzīvoja ciltis, pastāvēja daudz dažādas izloksnes un dialekti, kas patiesībā toreiz bija kā atsevišķas, ļoti līdzīgas valodas. Vēlāk atnāca krustneši, atvedot līdzi latīņu un vācu valodu. Ņemot vērā, ka mērķis bija paverdzināt vietējos cilvēkus, tad jaunā vara necentās izglītot vietējos vai kā citādi ieviest vācu valodu starp iedzīvotājiem, kas krustnešiem bija izdevīgi, jo bez vācu valodas zināšanām lielākā daļa sociālā lifta kāpņu bija slēgtas, kā arī vācu valodas nezināšana ļāva efektīvāk kontrolēt vietējos iedzīvotājus, gan to pārvietošanos, gan pieeju informācijai. Tāda situācija saglabājās līdz 19. gadsimtam, kad dzīvot Rīgā un veiksmīgi pelnīt naudu varēja tikai ar vācu valodas zināšanām. Vācu valoda bija kultūras un ekonomisko darījumu valoda. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā sāka nostiprināties krievu valoda kā Krievijas impērijas valoda. Kad vācieši aizgāja projām un tika izveidota Latvijas valsts, latviešu valoda sāka dominēt, bet tā mijās ar krievu valodu. Vēlāk, kad Padomju savienība pārņēma varu, okupējot Latvijas teritoriju, par administratīvo un ekonomisko darījumu valodu kļuva krievu valoda. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un izstāšanās no Padomju savienības, izveidojās situācija, kad par administratīvo valodu kļuva latviešu valoda, bet krievu valoda dominēja ekonomiskajos darījumos, it sevišķi daļā, kas saistīta ar sadarbību ar Krievijas uzņēmumiem. Vēlāk, kad ekonomiskās saites ar Krieviju kļuva mazākas un Latvija aizvien vairāk sāka integrēties Eiropas Savienības kopējā tirgū, krievu valodu nomainīja angļu valoda, kurā runā pusotrs miljards cilvēku visā pasaulē.

Jautājums rodas tāds, kāda ir latviešu valodas vieta pasaulē, ja paralēli latviešu valodai, Latvijas teritorijā vienmēr pastāvēja citas valodas. Realitāte ir tāda, ka latviešu valoda visu laiku transformējas, piemēram, no zemnieku valodas uz valsts valodu. Latviešu valoda attīstās, katru gadu tai tiek pievienoti jauni vārdi un vārdnīca kļūst aizvien lielāka. Tomēr latviešu valodas lietotāju skaits samazinās, jo strauji samazinās Latvijas iedzīvotāju skaits. Studenti, kuri atbrauc uz Latviju vai ārzemju strādnieki nemācās latviešu valodu, jo tā viņiem vienkārši nav vajadzīga. Lai studētu Rīgā, ir nepieciešams zināt angļu valodu, lai strādātu Rīgā, arī ir nepieciešama tā pati angļu valoda. Pie tam ienākumu līmeni nosaka nevis latviešu valodas zināšanu līmenis, bet angļu valodas zināšanu līmenis. Tas pats arī notiek starp vietējiem iedzīvotājiem. Angļu valoda darba tirgū sniedz būtiskas priekšrocības, lai palielinātu savu vērtību un ienākumus, kā arī ir jomas, kā, piemēram, finanšu vai informācijas tehnoloģiju, kur bez angļu valodas zināšanām nav iespējams veikt darba pienākumus, pie tam tās ir visaugstāk apmaksājamās nodarbinātības jomas Latvijā. Arī darbs vadošajos advokātu vai konsultantu birojos nav iedomājams bez angļu valodas zināšanām. Tajā skaitā arī man puse no darba dienas tiek pavadīta rakstot vai runājot angļu valodā, bet latviešu valoda lielākoties tiek izmantota komunikācijā ar valsts pārvaldi. Līdz ar to latviešu valodas vieta pasaulē ir administratīva un kultūras valoda, bet ekonomisko darījumu valoda Latvijas teritorijā ir angļu valoda, reizēm vācu valoda vai kāda no Skandināvu valodām.

Kas notiks tālāk ar latviešu valodu? Tā noteikti pastāvēs. To mācīsies Latvijas vietējie iedzīvotāji, bet veidosies situācijas, kad pēc kāda laika visi Latvijas iedzīvotāji brīvi varēs sazināties angļu valodā, jo tāda ir ekonomiskā nepieciešamība. Līdzīgi kā Zviedrijā vai Dānijā, kur grūti ir atrast kādu, kurš nerunātu angļu valodā, tajā skaitā valsts pārvaldes līmenī, kur angļu valodā var samērā brīvi komunicēt ar ierēdņiem. Līdz ar to prātīgi būtu nepretoties globālai tendencei, ko nevar apturēt, bet tieši otrādi, veicināt angļu valodas mācīšanos un to lietošanu biznesa vidē. Kaut arī sākumā tas var šķist bīstami priekš latviešu valoda, tomēr patiesībā ir tieši pretēji. Jo bagātāka un labklājīgāka Latvija tiks veidota, jo lielāks pieprasījums būs pēc latviešu valodas. Piemēram, ja imigranti, piemēram, programmētāji no ārzemēm pieņems lēmumu pārbraukt uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, tad viņi būs ieinteresēti, lai viņu bērns zinātu latviešu valodu, lai bērns varētu piedalīties valsts un kultūras dzīvē. Svarīgi ir veicināt visu cilvēku iesaisti un cilvēkiem jāredz ekonomiskais un sociālais izdevīgums mācīties latviešu valodu. To var panākt tikai ar naudu un augstu dzīves līmeni. Piemēram, dāņu valoda. Pasaulē dāņu valodā runā aptuveni seši miljoni cilvēku, tomēr Dānijas ekonomiskā attīstība un dzīves līmenis stimulē iebraucējus mācīties dāņu valodu, lai pēc iespējas iekļautos valsts dzīvē, jo tas cilvēkiem ļauj nodrošināt augstāku dzīves kvalitāti. Turpretī, šaubos, vai kāds vēlēsies mācīties kva valodu, kurā runā 22 miljoni Āfrikas iedzīvotāji Togo un Ganā, kas ir vienas no nabadzīgākajām valstīm pasaulē.

Tomēr, ilgākā laika perspektīvā, latviešu valoda visdrīzāk kļūs aizvien mazāk lietota. Piemērs ir īru vai maltiešu valodas, kuras paralēli angļu valodai izmanto kā administratīvās valodas, bet tas vairāk ir atmiņas par pagātni nevis objektīvā nepieciešamība. Noteikti tuvāko gadu desmitu laikā Latvijā paralēli latviešu valodai aizvien vairāk sāks lietot angļu valodu, kas jau pašlaik plaši tiek lietota Finanšu ministrijā, Latvijas bankā un Finanšu un kapitāla tirgus komisijā, kur visi ierēdņi brīvi runā angļu valodā un liela daļa komunikācijas arī tiek veikta angliski. Vai tas ir slikti, nē, tā ir dzīves realitāte un lielas valodas izmantošana ir labklājības un ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikumus, pretējā gadījumā cilvēki vienkārši to nelietotu. Papildus tam, kad kvalificēts darba spēks un uzņēmēji meklē vietu, kur pārcelties un attīstīt sevi darba tirgū vai biznesā, angļu valodas plaša lietojamība ir priekšrocība attiecībā pret valstīm, kur tā tiek lietota mazāk, jo daudz vienkāršāk ir pārcelties un investēt saprotamā vidē, kur ir iespēja ekonomēt uz tulku pakalpojumiem vai laiku, kas nepieciešams, lai iemācītos jaunu valodu. Labs piemērs ir Skandināvijas valstis un Igaunija.

Kā tika rakstīts šajā rakstā, mūsdienās Latvijā nemitīgi rodas diskusijas par valodām. Ekonomiskajā dzīvē krievu valodu ātriem tempiem nomaina angļu valoda un ieguvēji ir tie, kuriem ir labas angļu valodas zināšanas. Savukārt latviešu valodai ir iedalīta administratīvas valodas funkcija, kura lēnām tiek mainīta uz angļu valodu, un jau pašlaik daudzus amatus valsts pārvaldē bez angļu valodas zināšanām nav iespējams ieņemt. Ja tomēr mēs vēlamies saglabāt latviešu valodu pasaulē, vienīgā iespēja ir Latvijas ekonomiskā attīstība, lai latviešu valodu kļūtu ekonomiski izdevīgi mācīties.

Šī gada izskaņas


Regulāri rakstu gada izskaņā savas pārdomas par laiku, kas ir pagājis un uz mūžiem tika ierakstīts kopējā pasaules vēsturē. Mūs visus skar valstī un pasaulē notiekošais saistībā ar Covid19 pandēmiju, tomēr katram no mums ir sava dzīve, tās apstākļi un notikumi, kas padara diametrāli pretēju katra cilvēka stāvokli attiecībā pret kopējo tendenci. Vienam šis varēja būt spilgtu uzvaru laiks, otram pilnīgs fiasko visos iesāktajos projektos. Lai es spētu noformulēt, kāds tekošais gads bija priekš manis, jāatgriežas gada sākumā.

Pagājušā gada beigas tika aizvadītas sēžot labā restorānā ar draugiem, izbaudot labu apkalpošanu un garšīgus ēdienus. Visapkārt bija cilvēki un skanēja dzīvā mūzika. Tuvojoties pusnaktij, sākām rosīties un devāmies uz krastmalu, kas bija pilna ar līksmiem cilvēkiem. Kaut kur 11. novembra krastmalas galā, tuvāk Vanšu tiltam bija izvietota skatuve, no kuras skanēja dažādu mākslinieku muzikāli izpildījumi un visi gaidīja šī gada iestāšanos. Nemanāmi pietuvojās tas brīdis, kad viss sastinga, cilvēki apklusa un šķita, ka uz brīdi laiks sāka tecēt daudz lēnāk. Bija jocīga sajūta, ka tūlīt beigsies vesels gads, vesels posms, kurā bija prieks un bēdas, laimīgi un skaisti brīži. Pēkšņi cilvēki sāka visi kopā skaitīt sekundes līdz jaunā gada iestāšanās: “Desmit, deviņi, astoņi… divi, viens, urā!”. Uzlidoja gaisā neskaitāmas salūta raķetes, atskanēja blīkšķi un dārdieni, apkārt visi sāka bļaut un vērt vaļā iepriekš sagatavotās šampāniešu pudeles. 2020. gads bija atnācis. Toreiz krastmalā tas izskatījās ļoti pozitīvi. Skaists apaļš skaitlis, daudz plānu un pozitīvu notikumu priekšā. Apsēžoties pie galda, sākām visi domāt un plānot, ko varētu darīt nu jau atnākušā jaunajā gadā. Atceros, ka stundu sēdējām un plānojām, kur varētu doties ceļojumā, kurš kurā datumā tiek, kad ņemt atvaļināju un kādas interesantas vietas apskatīt. Pagāja vairākas stundas, svinības beidzās un es ar draudzeni labā noskaņā devos projām uz mājām.

Kontrasts pozitīvajam gada sākumam bija marta vidus, kad tika paziņots par ārkārtas stāvokļa noteikšanu valstī un sākās dažāda veida ierobežojumi. Visi ceļojuma plāni tika atcelti un vienīgais brauciens uz ārvalstīm notika uz Viļņu, kas sanāca ar piedzīvojumiem pilns un savā ziņā bija kā gaisa malks milzīgā, karstā tuksnesī. Ja atskatās uz pārējiem notikumiem manā dzīvē, tad kopumā varu uzrakstīt, ka man viss gāja labi. Pavasarī attālināto darbu organizēju tādā veidā, ka strādāju pie kāda mājās, vai brauca strādāt pie manis, lai nebūtu jāpavada laiku vienam. Brīvdienās darīju ierastas lietas, tajā skaitā aktīvi skrēju un atnākot siltajam laikam, braucu ar riteni.

Vasara aizritēja ātri un pozitīvi. Veiksmīgi pabeidzu vienu milzīgu projektu, kas ilga veselu gadu un prasīja daudz laika un pūles. Tāpat šī gada laikā izdevās iziet vairākas datora spēles, kas iepriekš laika trūkuma dēļ tika atliktas uz vēlāku laiku. Sapratu, kāpēc Dark souls 3 ir tik izcila spēle, jo bez nervu spriedzes, emocionāliem kāpumiem un kritumiem to nav iespējams spēlēt. Tāpat tika spēlēts Witcher 3, kas ir nebeidzams stāsts un Deus Ex, ko varēja iziet ļoti ātri.

Ja neskaita desmitiem tiesu spriedumus, nebeidzamo daudzumu ar tiesību aktiem un profesionālo literatūru, tad šogad patiesībā nebija daudz vēlēšanās kaut ko lasīt. Jo lasīšana brīvajā laikā nomierina, bet šogad gribējās dzīvē pēc iespējas spraigākus notikumus. Tomēr, nopirku sev foršu grāmatu, ko iesaku izlasīt katram, kam ir interese par tagadējās Krievija režīmu un notikumiem, kas sekmēja šāda režīma iestāšanos. Grāmata ir Catherine Belton “Putin’s People: How the KGB Took Back Russia and Then Took On the West”, ko uzrakstīja BBC žurnāliste, kas ilgu laiku dzīvoja Krievijā un veica daudzas intervijas un pētnieciskā darba par šo.

Vēl viena šī gada tēma, ko vēlos skart, ir Twitter. Patiesībā šo sociālo tīklu iepriekš izmantoju, lai popularizētu savu blogu. Pēc tam Twitter es ilgus gadus nepievērsu uzmanību un šogad nolēmu tur pamēģināt rakstīt īsi un kodolīgi, kā arī dalīties ar informāciju, kas nonāk manā rīcībā un būtu lietderīga plašākai auditorijai, piemēram, kvalitatīvi raidījumi par politiku un vēsturi. Kaut arī no malas var izskatīties, ka Twitter kļuva par manu galveno rīku, kā es sazinos ar pasauli plašākā izpratnē, tomēr visinteresantākā un vērtīgākā informācija paliek blogā. Šādu pieeju es saglabāšu arī turpmāk un Twitter izmantošu kā palīglīdzekli. Papildus tam, tā ir vietne, kur var smelties idejas un izlādēties uz visādiem sazvērestību teoriju piekritējiem vai politiķu apkalpojošo personālu, tādējādi nododot viņiem visu negatīvo enerģiju, lai viņi turpina vārīties.

Nākamā gada sagaidīšana atšķirībā no iepriekšējā tiks aizvadīta klusumā un pārdomu pilna. Nebūs skaļu viesību un salūta, toties būs iespēja vairāk pievērsties pārdomām un plānošanai, kā arī būs vairāk jāizmanto dažāda veida elektroniskie komunikācijas rīki, lai sazinātos ar apkārtējiem cilvēkiem.

Kopsavilkumā varu izdarīt secinājumu, ka šis gads priekš manis ir pagājis labi. Visi izvirzītie mērķi ir sasniegti un skats uz nākotni ir ļoti pozitīvs. Noteikti turpināšu rakstīt savu blogu, kā arī, tāpat kā iepriekš, ar mani ir iespējams diskutēt caur Twitter. Visiem novēlu konstruēt savu dzīvi tādā veidā, lai būtu pēc iespējas vairāk labā, atmetot negatīvas lietas un fokusējoties uz to, kas nes prieku un raisa gaišus enerģijas starus dvēselē. Nākamajā gadā būs daudz interesantu notikumu, kas netiks atstāti nepamanīti.

Kāda būs Latvijas ekonomiskā attīstība līdz 2027. gadam


Daudzi no maniem lasītājiem netic zīlniecēm un gaišreģiem, kas ir pareizi un racionāli. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs nevaram uzzināt nākotni, kāda tā būs un, kas mūs gaida pēc kaut kāda laika. To mums palīdzēs izdarīt viens ļoti interesants Ekonomikas ministrijas dokuments ar nosaukumu Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2021.-2027.gadam. Kaut arī tas ir tikai projekts, tieši šis dokuments vislabāk parāda reālo situāciju, jo vēl nav koriģēts pirms fināla versijas. Šis ir neierobežotas pieejas dokuments, kas atrodams šeit. Esmu daudz rakstījis par ekonomiku un nevaru paiet garām šim, jo tas parāda, cik patiesībā slikti izskatās Latvijas ekonomika, un to, ka tuvākajos 7 gados nekādi būtiski uzlabojumi nav gaidāmi. Atgādināšu, ka pareizi konfigurējot valsts vidi, var dabūt pat 6% IKP gada pieaugumu vairākus desmitus gadus pēc kārtas, kā to demonstrē, piemēram, Ķīna. Atzīmēšu, ka lasot projektu Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2021.-2027. gadam, jāņem vērā, ka to sagatavoja Ekonomikas ministrija, kura noteikti neaizraujas ar paškritiku un visu vainu noveļ uz uzņēmējiem un augstskolām, rakstot par iemesliem, kas kavē Latvijas ekonomikas attīstību. Patiesībā ir tieši otrādi, vienīgais šķērslis ir valsts pārvalde, likumdevējs un tiesu sistēma, kopā valsts institūcijas. No iepriekšējā šķēršļa izriet arī lielais monopolu skaits Latvijas ekonomikā. Bet par to kaut kad vēlāk, šoreiz tikai par skaitļiem.

Nacionālās industriālās politikas pamatnostādņu 2021.-2027.gadam projektā ir uzrakstīta plānotā Latvijas attīstība, strādājošo īpatsvars kopskaitā ar vidējo bruto darba algu lielāku par 6000 EUR/mēnesī būs tikai 0.6% no visiem strādājošiem, kas nozīmē, ka, pieņemot, ka 2027. gadā nodarbināto skaits būs tāds pats kā šodien, tas ir 900 tūkstoši, ar algu virs 6000 EUR noteikti nebūs vairāk par 5400 cilvēkiem, kas nozīmē, ka 894 tūkstošiem tiek plānoti zemāki ienākumi. Lūk, šeit tiek iezīmēti ienākumu griezti lielākais iedzīvotāju daļai.

Vēl viens interesants rādītājs ir augsto un vidēji augsto tehnoloģiju preču īpatsvars Latvijas preču eksportā, ko tiek plānots palielināt no 11.2%, kas bija 2018. gadā līdz 12.0% 2027. gadā. Piekritīsiet, ka nav pārāk ambiciozi. Patiesībā Ekonomikas ministrija mums uzraksta, ka nekādas attīstības šajā jomā nebūs, bet tā vietā būs šīs jomas stagnācija. Tas nozīmē, ka mēs turpināsim eksportēt, lielākoties, preces ar zemu pievienoto vērtību un dabas resursus, kā, piemēram, koksni.

Vēl divi mērķi ir palielināt vietu Doing business indeksā no 19. uz 17., kas pilnībā neatspoguļo neko, un nav kritērijs investoriem, kad tiek izvēlēta valsts, kurā plānots investēt biznesā, jo šis indekss ir neprecīzs ar neskaidru metodoloģiju, par ko iepriekš esmu rakstījis. Otrs ir Globālās konkurētspējas indekss, kas ir daudz objektīvāks rādītājs un mērķis ir pakāpties no 41. vietas uz 30. vietu. Tomēr, neveicot būtiskas investīcijas un reformas medicīnas aprūpē un palielinot augsto un vidēji augsto tehnoloģiju preču īpatsvaru Latvijas preču eksportā tikai par 0.8% septiņu gadu laikā, pakāpties uz 30. vietu Latvija nespēs.

Nacionālās industriālās politikas pamatnostādņu 2021.-2027.gadam projektā ir ļoti daudz interesantu materiālu un lietu, un es noteikti iesaku visiem to izlasīt. Pie tam lasās ātri, apjoms neliels. Tas ļoti labi parāda politiķu ambīciju trūkumu, savukārt ierēdņi, norādot tik zemus mērķus, vienkārši cenšas izvairīties no atbildības, jo tiek norādīti skaitļi, kurus visdrīzāk tā vai citādāk mēs sasniegsim bez jebkāda plāna, vienkārši atstājot tiesisko un ekonomisko situāciju tādu kāda tā ir pašlaik. Ja nevēlaties tādu attīstību, tad noteikti iesaistāties politikā, uzmanīgi pētiet vēlēšanās izteiktos piedāvājumus un atcerēties, ka no jums ir atkarīgs pilnīgi viss.

Kas notiks tālāk – valdība, Saeima


Man bieži jautā, kā es uzminu to, kas notiks pēc kāda laika valstī un ar varu. Šis noslēpums noteikti nav apvīts ar maģiju vai kaut ko mistisku. Lai kādam cilvēkam pateiktu viņa nākotni ir vesela tehnika, kuru izmantojot, vienmēr nonāksiet pie laba rezultāta. Šoreiz ļoti īsi par mūsu valsti.

Pirmkārt, ja vēlaties būt par pareģiem un izskatīties gudri citu priekšā, tad bieži pavadiet laiku, analizējot informāciju no Eurostat un Centrālās statistikas pārvaldes. Ja skrupulozi izpētīt mēdijus, tad tur publicētā informācija mēdijos bieži parādās ar novēlošanos, līdz ar to, ja esat lietas kursā par aktuāliem datiem, varat pateikt savas prognozes, kas viennozīmīgi piepildīsies un tiem, kuri to nezina, liksies, ka tā ir mistika.

Otrkārt, akadēmiskās datubāzes. Tie, kas mācās vai, kuriem darbā vai vismaz viņu bibliotēkās ir pieejamas starptautiskas datubāzes, tad bieži tajās var atrast ārzemju avīžu vai žurnālu rakstus, kas tiks publicēti pēc kāda laika, bet tur tie jau ir pieejami. Parasti tie ir analītiskie raksti vai kaut kādi pētījumi priekš plašākas auditorijas. Arī šajā gadījumā jūs lasiet un uzziniet to, ko lielākā daļa cilvēku nezina un, pasakot viņiem to ātrāk, radīsies iespaids, ka esat apveltīts ar unikālām spējām.

Treškārt, es ļoti bieži pamatoju lietas ar zināmām un gadu simtiem pārbaudītām vērtībām, likumsakarībām un cilvēku vājībām. Latvijas politiskajā telpā šie likumi strādā vienmēr. Izskadrojums ir vienkārš. Instinktu līmenī esam visi vienādi un politķi 90% sava laika dzīvo uz instinktiem un tāpēc rīkojās visu laiku līdzīgi saviem priekštečiem. Piemēram pašlaik, tiks izveidota valdība un koolīcija, lai veiktu tiešām lielas un iespaidīgas reformas, bet rezultātā tiks sasēdināti cilvēki labos amatos, izbīdīti pāris sabiedrību izzagoši, bet ienesīgi projekti pietuvinātiem spēkiem un ar to arī viss beigsies. A, un protams, pāris kosmētiskas lietas, lai demostrētu, ka ir pienācis jauns laikmets.

Līdz ar to, katrs no mums var kļūt par pareģi, mistiķi, magu, burvi utt. Galvenais analizēt situāciju un uzmanīgi smelties informāciju no avotiem, kuri nav interesanti plašākai publikai un vienmēr būsiet tas, kura vārdi piepildās un dzirdēsiet frāzi, ka tu pilnīgi pareizi pateici.

Vai pagātnē mēs atradīsim nākotni?


Tieši šādu jautājumu nolēmu šodien parisināt priekš sevis un piefiksēt to blogā, jo varbūt kādam ir kādas domas vai viedoklis šajā sakarā. Izveidošu īsu pārskatu, kuru sadalīšu punktos.
pagatne nekotne
1. Mēs atceramies jaukus un drūmus brīžus, kas ar mums notika bērnībā, skolā un nesenā pagātne. Katrs pagātnes notikums būvēja nākotnes ceļu, liekot aiz vien jaunus bruģus tajā.

2. Nepārtraukti mēs meklējam mērķus, ko izvirzīt sevis motivēšanai un dzīves jēgu, jo katru nepamet sajūta, ka tiek darīts viss nepareizi un būtu labi izdarīt un pamainīt dzīvi tā, kā par to bijām sapņojuši agrāk.

3. Ja dzīvē ir neapmierinātība, tad noteikti liktie pagātnē bruģi, nenodrošina gludu un patīkamu ceļu, jo būvējot to tika pieļautas kardinālas un iespējams pat liktenīgas kļūdas. Visu notikumu kopums izveidoja esošo realitāti, kurā eksistējam, bet ar sirdi saprotam, ka kaut kas nav kārtībā, kaut kam jābūt labākam un interesantākam.

4. Lai saprastu, kurš bruģa gabals un kura konstrukcija novedusi pie nepieņemama rezultāta, nepieciešams izanalizēt visu uzbūvēto ceļu sākot no pirmā bruģa, jo tur arī būs visu problēmu pirmsākums. Piemēram, mēs bērnībā bijām ļoti egoistiski un laika gaitā nespējām to mainīt un tagad mums rodas problēmas ar pārējo interešu ievērošanu.

5. Vienīgi konstatējot nepareizos bruģus un izveidojot plānu, kā atbrīvoties no tiem, liekot vietā jaunus gludi nopulētus, mēs varam izmainīt visu ceļu kopumā. Līdz ar to pagātne ir jāanalizē, ar ko nodarbojās attiecīgas profesijas pārstāvji, gadījumā, ja cilvēki netiek paši galā.

 Secinājums: pagātnē mēs atrodam nākotni, jo bez pagātnes nākotni ļoti grūti izveidot tāpēc, ka tādā gadījumā būtu jāsāk viss no baltās lapas.

Glabjot esošo mēs bremzējam nākotni


Labdien!

Cileki tiecoties uz nākotnei patiesībā to nemaz nevēlās un labprāt dzīvotu pagātnē. Skatoties dažādas ekonomiskās programmas un raidījumus pēdējā laikā, man radās dažas pārdomas par esošo sistēmu pasaulē:

1. Cilvēku dabā ir turēties pie vecā

Ļoti grūti daudziem ir atteikties no vecām un pierastām lietām. Ja, cilvēkam teiktu, ka būtu jāmaina darbs un nodarbošanās sfēra, tad cilvēkā rastos panika un bailes no nākotnes. Iekšēji rastos velme censties saglabāt iepriekšējo dzīves stilu un iekārtu, jo dabiskās bailes no pārmaiņām un nezināmā, liek cilvēkiem rīkoties neracionāli un censties bremzēt attīstību un virzīšanos nākotnē. Pajautājot cilvēkiem, vai viņi grib dzīvot nākotnē, lielākā daļa automātiski atbildētu- jā! Tomēr patiesībā lielākā daļa grib pieturēties konservatīvām idejām, tomēr kautrējās to atzīt.

2. Tiek darīts viss, lai nākotnes nebūtu

Krīzes laikā valsts pārpirka daudzu kompāniju parādus sniedzot tām palīdzību un lēti tās kreditējot. Piemēram, ASV bankas var aizņemties no centrālās bankas gandrīz ar nulles procenta likmi, kas nozīmē, ka tās tālk lēti aizdos patērētājiem un biznesam. Tas nozīmē, skatoties globāli, mēs atsakamies no nākotnes, cenšoties saglābt vecās sistēmas un kompānijas, kuras neiztur nākotnes prasības un vairs nav efektīvas. Tas ir līdzīgi, kā investēt tvaika dzinēju ražošanā, kas noteikti nebūs rentabls ieguldījums. Racionāli būtu ļaut bankrotēt visam, kam jābankrotē un jāsāk būvēt uz esošām ienesīgām kompānijām un sistēmām, jaunu un mūsdienām atbilstošu finanašu un pakalpojumu sistēmu. Līdz ar to nākotne tiek atālināta priekš paaudzēm, kuras būs tālu no mums laika ziņā.

3. Izdzīvo tas, kas mainās

Šis vecais, bet patiesais teiciens, ietver sevī dzīves patiesību, kuru ļoti grūti pieņemt un vēl grūtāk realizēt, tāpēc veiksmes stāstu un veiksmīgu uzņēmumu nav nemaz tik daudz. Mainīties un tver visu jauno, ieraudzīt tendences, kad tās tikai rodās, ir liels un neatlaidīgs darbs, bet lielākā daļa cilvēku pēc savas būtības ir slinki un vēlās mehānisku un monotonu darbu. Tikai lielas konkurences apstākļos cilvēks tiek piespiests, darīt un attīstīties, tas ir, virzīties uz nākotni.

Līdz ar to, pamatodams, savu iepriekšminēto aksiomu, vēlos tikai piebilst, ka nākotne ir tik tālu cik tālu mēs to vēlamies, bet lielākā daļa cilvēku nemaz negrib redzēt un izbaudūt, to, kas varētu būt rīt, jo viņiem ir labi šodien. Iemesls, kāpēc mēs nelidojam uz lidojošiem šķīvīšiem un nedzīvojam uz Mēness vai Marsa ļoti vienkārš- mēs nemaz to patiesībā nevēlamies, jo nākotne mūs biedē.