Un paliks tikai vējš


sk_01

Šis noteikti būs viens no drūmākajiem postiem manā blogā, bet tēma ir pārāk interesanta, lai to neuzrakstītu. Tase tējas uz galda un aiz loga – 18 grādi pēc Celsija, kas nozīmē, ka rakstīšana šovakar ir iespējams labākā nodarbe.

Sākšu apstākļu izklāstu. Sanāca pavisam nejauši saskarties ar informāciju par cilvēku, kurš zināmu laiku atpakaļ nomira. Cilvēkam bija 26 gadi. Pašu cilvēku nepazinu un nezinu arī nāves cēloņus, iespējams tā ir pašnāvība, iespējams kāda slimība vai arī kādu narkotisku vielu ilgstoša lietošana. Informācijas trūkums šajā gadījumā, patiesībā arī ļāva no malas paskatīties uz lietām, par kurām esmu iecerējis uzrakstīt un visdrīzāk dažāda veida pārdomas par to tiks atainotas arī citos postos.

Intereses pēc pameklēju to cilvēku dažādos interneta meklētājos, protams, facebook un draugiem.lv profili bija dzēsti, nekāda cita informācija, par to cilvēku nebija īsti atrodama, kaut arī atrast cilvēka nodarbošanos tomēr bija iespējams, bet kas ir fakts par nodarbošanos, salīdzinājumā ar pašu cilvēku un viņa būtību, kas slēpjās dvēselē. Tad es padomāju, ka patiesībā mūsdienās cilvēks sāk asociēties ar profila esamību vai neesamību sociālajos tīkols, jo, ja kāds vēlas uzzināt kādus faktus par cilvēku, sociālie tīkli ir pirmais, kur tiek meklēta informācija, līdz ar to, ja par cilvēku tur nav iespējams neko atrast, tad rodas sajūta, ka tas cilvēks nemaz nav dzīvojis. Savukārt cilvēki visu savu dzīvi atainot savos profilos, pēc kuriem daudz interesanta var uzzināt, ja ir vēlēšanās analizēt izvietoto informāciju.

Otra doma kā turpinājuma pirmajai, kas iešāvās prātā, ir jautājums, kas paliek pēc tam, kad cilvēks aiziet prom no šīs dzīves? Labi, tuvāko cilvēku atmiņas dzīvos ar viņiem visu mūžu, kas ar laiku arī izzudīs nebūtībā. Noteikti tiks saglabāta informācija valsts datu bāzēs un arhīvos, bet to īsti nevar saut par kaut kā atstāšanu pēc sevis. Ilgākā laika posmā vienīgais, kas varētu palikt pēc cilvēka ir informācija par cilvēku, par viņa domām un darbiem. Ja kāds ir kaut ko uzbūvējis, tad būve kādu laiku var nostāvēt, kā informācijas nesēja par aizgājušo cilvēku, tomēr tā pati par sevi nevar neko izteikt, bet izteikt var tikai un vienīgi informācija, jo akmeņus un citus būvmateriālus vējš ar laiku aiznesīs tālu prom, un izkaisīs pa milzīgo pasauli, savukārt informācija ir nemateriāla un paliek uz mūžu.

Pēc visa iepriekšminētā, katrs vēlētos paskatīties uz sevi un atbildēt uz jautājumu, kas paliks pasaulē pēc manis? Viennozīmīgi, katrs vēlas būt mirstīgs un dažiem cilvēkiem tas arī ir izdevies, piemēram, Senās Ēģiptes faraoniem, slaveniem zinātniekiem un daudziem rakstniekiem, kas informāciju par sevi ir iemūžinājuši vai nu sienu zīmējumu veidā vai arī pierakstot to ar tinti uz baltas lapas. Tomēr lielākā daļa cilvēku piedzims, nodzīvo savu mūžu un aiziet itknā nemaz nebūtu bijuši.

Loģiski tādā gadījumā ir pajautāt sev par bloga rakstīšanu apskatot jautājumu no mūžības skatu punkta. Kaut kad laiku atpakaļ vienā blogā, kurā uzsvars ir uz grāmatām, bija diskusija par to, kāpēc mēs rakstām blogus, uz ko es uzrakstīju, ka blogu rakstīšana ir labs veids, kā veicināt valodas lietošanu, sakārtot savas domas un kaut ko paust pasaulei. Ja man vajadzētu atbildēt uz šo jautājumu šodien, es laikam uzrakstītu, ka bloga rakstīšana ir veids, kā mēs saglabājam informāciju par sevi, rakstot savas pārdomas, izklāstot savu viedokli un daloties ar emocijām. Varbūt tas tiešām ir mūsdienīgs veids, kā padarīt sevi nemirstīgu, jo maz ticams, ka kaut kāda informācija reiz nonākot internetā, kādreiz no tā izpazudīs. Arī par to cilvēku, kas tika minēts sākumā, mēs varētu uzzināt vismaz kaut ko, ja cilvēkam būtu blogs, kurā viņš rakstītu un izpaustos, bet šajā gadījumā cilvēks ir aizgājis uz mūžiem un par viņu visdrīzāk visi aizmirsīs un pie viņa kapa reiz paliks tikai vējš.