Samērā rets gadījums, kad rakstu par kādu grāmatu, jo pēdējā laikā sanāk lasīt profesionālu literatūru, par kuru Latvijā interesejās, labi, ja cilvēki trīsdesmit. Tomēr tika atrasts brīdis, lai izlasītu kaut ko populārzinātnisku un ar ko varu padalīties ar lasītājiem. Turpmāk uzrakstīšu to, kas man patika Kaspara Kļaviņa grāmatā “Savienotie trauki”un kas likās samērā nepareizi.
Īsumā, grāmata ir par kultūras atšķirību starp Rietumiem un Austrumiem, uzsvaru liekot uz musulmaņu un arābu kultūru. Grāmata bija par atšķirīgu vēsturi, kultūru, pasaules uztveri, filosofiju un sabiedrības iekārtu. Autors savu aprakstu veidoja, skarot tādas tēmas kā reformācija, krusta kari, renesanse, koloniālisma laiks, ēdiena kultūra un izpratne par vēsturi. Lai neieslīgtu garos aprakstos, tad pacentīšos uzrakstīt īsi.
Kas patika? Grāmatā “Savienotie trauki” ļoti labi tika aprakstīta atšķirība starp kultūrām no reliģijas skatu punkta. Tika pieminēti daudzi vēstures fakti, par kuriem man iepriekš nebija zināms, piemēram, ka daudzi poļi reformācijas laikā bēga uz Osmaņu impēriju, lai izbēgtu no nāves soda par reliģiskiem uzskatiem pie sevis mājās. Grāmatā acīmredzami tika likts uzsvars uz teoloģiju, kas bija autora spēcīgākā puse. Ļoti labi bija sasaistīti vēstures notikumi abās civilizācijās, parādot likumsakarības un cēloņsakarības. Lieliski tika aprakstīta musulmaņu fundamentalistu rašānās iemesli un apstākļi. Vēl pozitīva lieta, ko var atzīmēt, ir latviešu rakstnieku sasaiste ar musulmaņu pasauli. Izlasot grāmatu, veidojas daudz labāka izpratne par Tuvajiem austrumiem, kas viennozīmīgi dod savu pienesumu miera nešanai pasaulē, jo informācija par citām kultūrām samazina spriedzi un naidīgu izturēšanos pret to. Grāmata noteikti būtu ietverama kā obligāta literatūra skolā.
Kas nepatika? Tagad visinteresantākais, jo lasītājiem vairāk patīk negatīva informācija nekā pozitīva. Grāmatas autors vairākkārt pieminēja komunistisku vai ļoti socialistisku skatījumu uz lietām, slavinot musulmaņu kultūru par to, ka tajā bija liela sociālā aizsardzība. Autors arī vairākkārt ļoti negatīvi izteicās par Rietumu kapitalismu. Pilnīgi piekrītu, ka katram var būt savi uzskati par ideoloģijām, bet grāmatā trūka objektīva skatījuma uz to, kāpēc sociālisms un stingri vertikālas pārvaldes musulmaņu valstis attīstījās būtiski lēnāk nekā kapitalistiskā Lielbritānija, kas beigu beigās arī pakļāva Osmaņu impēriju un pēc būtības kolonizēja lielāko daļu pasaules, kā arī Eiropa kopumā apsteidza visu pārējo pasauli gan ekonomiski, gan tehnoloģiski. Tieši tās valstis, kas atmeta reliģiju un izveidoja iekšienē bagātu politisko daudzveidību un cīņu, attīstājās vislabāk, savukārt musulaņu valstīs attīstība nenotika daudzejādā ziņā arī reliģijas dēļ. Vēl viens būtisks mīnuss ir autora vājās zināšanas ekonomiskajos procesos, jo pēc teikuma, ka Eiropā sāka pieaugt cenas, jo tirgotāji kļuva alkatīgi, man gribējās izsviest grāmatu pa logu, bet es to neizdarīju. Īsumā, cena ir atkarīga no pieprasījuma un piedāvājuma attiecības, savukārt tirgotāji tikai apkalpo klientu, piegādājot klientam vajadzīgo preci, pie tam, tirgū pastāv konkurence un alkatīgam tirgotājam ceļot cenu, klienti pie viņa neies, jo blakus būs tirgotājs ar zemāku cenu. Ja veidojās monopols, tad tas vairs nav par alkatību, bet par valsts varas uzurpēšanu, kas pieļāva monopola veidošanos. Vēl autors vairākas reizes uzsvēra, ka musulmaņiem nedrīkstēja aizdot naudu ar procentiem un autors vairākkārt pieminēja, ka naudas aizdošana ir ļaunums. Atkal par ekonomiku, procenti ir tikai un vienīgi maksa par pakalpojumu un nauda ir tāda pati prece kā maiza vai piens, kuru cenā ietilpst samaksa par pakalpojumu (piegāde, ražošana, glabāšana utt.). Pie tam, iesaku autoram iepazīties ar Islamic banking and finance tēmu, kur procentu vietā tiek izdomāta simts un viena komisija, kā arī citi obligātie pakalpojumi, kas pēc būtības arī ir procenti par naudas lietošanu tikai citādākā formā. Tādējādi musulmaņi nevis neaizdot naudu ar procentiem, bet apiet Korānā noteikto aizliegumu ar citiem rīkiem.
Kopumā man grāmata patika. Neskatoties uz manu kritiku, visiem iesaku izlasīt šo grāmatu, jo tā noteikti iedos jums papildus zināšanas un radīs labu izpratni par kultūras atšķirībām, par kurām būtu labi zināt jebkuram cilvēkam, lai izbēgtu no medijos popularizētās propogandas pret musulmaņiem, jo nevisi teroristi ir mususmaņi, kristiešu teroristu vēsturē bija krietni vairāk.
sarkanakmens 