Muižas kā vergniecības simbols


Bieži no apkārtējiem cilvēkiem var dzirdēt neviltotu jūsmošanu par dažādām Latvijas teritorijā esošām muižām. Saviļņoti vārdi tiek izteikti gan par atjaunotām, gan par aizlaistām muižām, kurām nepieciešams kapitālais remonts. Cilvēkiem patiesi patīk šīs ēkas un daudzi no viņiem vēlētos tur dzīvot. Tomēr jaskatās patiesībai acīs, lielākā daļa jūsmotāju nezina vēsturi. Līdz ar to šajā rakstā uzrakstīšu savas pārdomas par muižu esamību Latvijā.

Muižas Latvijā radās uz piļu bāzes. Sākotnēji, ienākot krustnešiem 13. gs., tie būvēja pilis pa visu Latviju. Ar laiku bruņinieki panāca to, ka pilis un zemi tām apkārt varēja mantot bruņinieku bērni. Vēlāk pilīm novecojot, sāka būvēt muižas. Ar ļoti retiem izņēmumiem, lielākā daļa bruņinieku bija vācieši, kas cauri gadsimtiem pakāpeniski paverdzināja vietējās tautas. Sākumā tās bija nelielas klaušas, kuras ar laiku pārvērtās par dzimtbūšanu, kas faktiski nozīmēja vergniecību. Dzimtcilvēku varēja nopērt, varēja pārdot un pat zināmos apstākļos nogalināt, bez liela riska par sodu. Kā izskatījās lauku dzīve vēl 18. gs.? Bija muiža, kādu gabalu no tās bija baznīcas zeme ar baznīcu, bija apdzīvotā vietā, kurā dzīvoja dzimtcilvēki un vēl viena apdzīvotā vieta, kur dzīvoja amatnieki. Amatnieki, garīdznieki un muižnieki bija vācieši, savukārt darbaspēks sastāvēja no dzimtcilvēkiem, kuri bija latvieši. Šis ir ļoti vienkāršots apraksts, bet kopējai izpratnei pietiekošs.

Muižas tika būvētas no naudas, ko muižnieki ieguva tirgojot izejvielas, piemēram, graudi, kas tika ražotas ar dzimtcilvēku rokām. Izejvielu cenā neietilpa darbs par šīs izejvielas ražošanu, jo dzimtcilvēki strādāja bez maksas. Tas nozīmē, ka milzīgo peļņu muižnieki guva tāpēc, ka nemaksājot dzimtcilvēkiem, varēja to naudu paturēt sev, kas nebūtu iedomājams tajā pašā laikā, piemēram, ja viņi algotu vāciešus. Līdz ar to muiža faktiski simbolizē nozagtās latviešu dzīves. Par to naudu, kas netika maksāta dzimtcilvēkiem, viņi nevarēja sūtīt uz skolu savu bērnus, viņi nevarēja nodrošinat tā laika medicīnu, viņi nevarēja pietiekami labi nodrošināt savus dzīves apstākļus, nevarēja pilnvertīgi ēst un galu galā viņi nevarēja izvēlēties savu nodarbi, tādējādi bieži mirsotot jauni no kaitīgā darba un milzīgām pārslodzēm.

Sanāk, ka muižās bija ieguldīti naudas līdzekļi, kuru neesamība dzimtcilvēku rīcībā tiešā veidā nogalināja vietējos iedzīvotājus. Tā rezultātā atjaunojot muižu, vai cildinot to, mēs faktiski cildinam vergturu celtās ēkas un vergturību jeb dzimtbūšanu kā tādu. Kā analoģiju varētu minēt, ja melnādainie cilvēki jūsmotu par Dienvidu štatos esošajām mājām, kas piederēja vergturiem un nepārtraukti censtos tajās dzīvot un atjaunot tās. No morālā viedokļa, visas muižas vajadzētu vai nu nojaukt, vai pārveidot par dzimtcilvēku apspiešanas muzejiem, kuros atgādinātu par tiem, kuri dzīvoja šajās muižās un kā muižnieki paverdzināja vietējos ļaudis. Pretējā gadījumā mēs ļoti ātri aizmirstam savu vēsturi un sapņojam, kā būtu dzīvot tajā laikā skaistā muižā. Tāpēc atgādināšu visiem sapņotājiem, jūs tajā laikā dzīvotu kopā ar vēl kādiem astoņiem cilvēkiem baļķu mājā ar maziem logiem un gultām pilnām ar blaktīm, slimotu ar visādām kaitēm un būtu viens no trīs bērniem, kuri izdzīvoja pretēji sešiem, kuri nomira dzemdībās vai neilgā laikā pēc tam. Jums nebūtu tiesību pat pārvietoties ārpus noteiktas teritorijas bez muižnieka atļaujas, bet visi jūsu bērni kļūtu automātiski par muižnieka īpašumu un viņš varētu ar viņiem izrīkoties kā vēlētos, piemēram, pārdot kā lētu darba spēku.

Muižas ir ļaunuma un vergniecības simbols. Ja mēs nespējam nošķirt labo no ļaunā, skaisto no neglītā, patiesību no fantāzijas, tad tas nozīmē, ka mums daudz ir jāmācās, jālasa un jāinteresējās par vēsturi, kas galīgi nav tāda, kādu mēs sapņojam savās galvās, zaudējot pašcieņu. Simboliem ir milzīga nozīme, jo tie atšķir mūs no dzīvniekiem un vergiem, jo tikai brīvs cilvēks spēj savus uzskatus un nostāju turēt augstāk par īsām brīža sajūtām un velmēm.