Ņemot vērā, ka vakar uzrakstīju nelielu pamācību no teorētiskā skatu punktā par dzejoļa uzrakstīšanu, tad loģiski būtu parādīt arī piemēru, ko arī esmu nolēmis izdarīt, kaut dzejoļus sen vairs nerakstu. Dzejolis būs par Grieķu mitoloģiju un vēsturi, kur liriskais “ES” izpaužas vērotajā no malas, kam ir skumji par aizejošo laiku un kas simbolizē Mīnoja un Mikēnu kultūras galu pēc lielās dabas kataklizmas un doriešu iebrukuma Grieķijas teritorijā no ziemeļiem, ar ko aizsākās lielā bronzas laikmeta katastrofa. Līdz galam nesanāca ievērot takts mēru, toties pievērsu uzmanību atskaņām un iestrādāju dažas metaforas un salīdzinājumus, kā arī izmantoju simbolus.
Cīņa ar vērsi
Tēsējs kā vēstnieks par Mikēnu galu peldēja jurā
Laivā tam trīsdesmit airētāji un sarkana bura,
Liktenis noteikts uz priekšu tam rakstīts
Orakla dūmos mīklaini darāmais pateikts.
Mīnoja pils kā labirints kalnā stāvēja lepni
Tēsējam lemts Krētas viesmīlību izjust skaudri,
Bez Ariandes dzijas tam būtu nu beigas
Miris no Minotaura lēni bez steigas.
Priecātos ļoti dieviete čūska par nāvi
Ar aizsegtām potītēm un kailām krūtīm cēli
Tā stāvēja aukstām asarām un raudzījās dēlā,
Kad pilsētā vērša galva tika nesta vakarā vēlā.
