Kāda medicīnas sistēmā nepieciešama reforma?


Esmu jau iepriekš rakstījis par mūsu medicīnas sistēmu 2020. gadā, kad sākās pandēmija. Secinājums bija viens, tā ir samērā sliktā stāvoklī, jo mums ir ļoti mazs vidējais mūža ilgums salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm. Viena no lielākajām veselības sistēmas problēmām tiek atzīmēta piekļuve medicīnas sistēmai, privāti pakalpojumi ir dārgi, bet valsts apmaksāta medicīna bieži nesasniedz savu mērķi garo rindu dēļ. Piemēram, man vajadzēja pierakstīties pie acu ārsta, izmantojot maksas pakalpojumu, pierakstīties uz vizīti var nākamajā dienā, bet valsts apmaksāts pakalpojums bija pieejams tikai decembrī, kaut arī acs man sāpēja septembra beigās un, skaidrs, ka līdz decembrim gaidot, būtiski var tikt sabojāta redze. Gadījums, kas raksturo visu sistēmas neefektivitāti un rodas jautājums, kas jādara, lai to padarītu efektīvāku?

Jāsāk ar to, kāpēc tāda sistēma ir izveidojusies. Pašlaik starp dažādiem veselības pakalpojuma sniedzējiem tiek sadalīts valsts pasūtījums, kas pēc būtības ir noteiktu ienākumu garantija, jo uz valsts apmaksātu pakalpojumu ir liels pieprasījums samērā lielas iedzīvotāju nabadzības dēļ. Ja cilvēks saņem minimālo algu, kas ir aptuveni 360 euro uz rokas, tad medicīnas maksas pakalpojuma cena 50 euro ir praktiski nesamaksājama naudas summa vai arī cilvēkam jāatsakās no pārtika uz kādu nedēļu. Rezultātā cilvēki ar savām kaitēm gaida rindu un tādā veidā slimības tiek ielaistas vai reizēm kļūst neārstējamas. Sanāk, ka sistēma ir izdevīga veselības pakalpojuma sniedzējiem, bet nav izdevīga pakalpojuma saņēmējam.

Jāņem vērā, ka Latvijā, mēs dzīvojam trīs dažādās realitātēs. Viena realitāte ir cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, kuriem ir garas rindas un slikts veselības stāvoklis, kas rezultātā vēl vairāk pasliktina viņu ekonomisko situāciju. Otra realitāte ir tiem, kuriem ir pietiekoši naudas līdzekļi, lai par visu samaksātu pašiem. Tādā gadījumā bieži pakalpojumu var saņemt vai nu tajā pašā dienā vai nedēļas ietvaros, kas atšķirībā no pāris mēnešiem pirmās realitātes gadījumā ir pieņemami un nodrošina nepieciešamo medicīnas palīdzības sniegšanas ātrumu. Trešā realitāte ir tiem, kuriem ir dažāds ienākumu līmenis, bet darba devējs nopērk veselības apdrošināšanas polisi, parasti uz gadu. Kaut arī apdrošināšanas polises ir dažādas, tomēr tās ļauj samērā ātri piekļūt medicīnas sistēmai un saņemt nepieciešamo pakalpojumu. Darba devējam tāda polise vienam darbiniekam var izmaksāt aptuveni no 600 līdz 1000 euro, atkarībā no apdrošināšanas polises apjoma. Būtiski atzīmēt, ka bez darba devēja starpniecības veselības apdrošināšanu nav iespējams nopirkt, no kā cieš daudz iedzīvotāju grupas, piemēram, pašnodarbinātās personas vai pensionāri.

Kādu sistēmu mēs visi gribam? Lai katram Latvijas iedzīvotājam būtu pieejami medicīnas pakalpojumi pēc iespējas ātrāk tad, kad tie ir nepieciešami. Es šajā gadījumā redzu risinājumu, kuru jau bija plānots sākt ieviest, bet nomainoties varai pēc vēlēšanām, reforma tika apturēta. Kāpēc? Jo esošā sistēma ir izdevīga veselības pakalpojuma sniedzējiem un tiem ir ļoti spēcīga ietekme uz politiku gan caur dažādām asociācijām, gan pa tiešo caur ministriju un politiķiem. Atgriežoties pie paša risinājuma, tā ir obligātā veselības apdrošināšana. Pie tam ir iespējamas vairākas pieejas. Viena pieeja, kad valsts izveido publisku apdrošināšanas sistēmu, kā tas ir, piemēram, Igaunijā vai Lielbritānijā. Otra pieeja, valsts ļauj pašiem cilvēkiem izvēlēties pakalpojuma sniedzēju, kā tas ir ar OCTA apdrošināšanu, un novirzīt savu obligāto iemaksu noteiktam apdrošinātājam. Rezultātā mēs iegūsim sistēmu, kurā katrs cilvēks varēs vērsties jebkurā veselības aprūpes pakalpojuma vietā, pie tam katrs no pakalpojuma sniedzējiem būs konkurences apstākļos un būs spiests uzlabot pakalpojuma kvalitāti, tāpat cilvēks pats pieņems lēmumu, kopā ar ģimenes ārstu, kāds tieši pakalpojums ir nepieciešams, jo pie pašreizējās sistēmas finansējums tiek izdalīts uz noteiktu pakalpojumu, neskatoties uz reālo pieprasījumu, tāpēc var rasties situācija, kad nav rindas uz valsts apmaksātu pakalpojumu, kas nevienam nav vajadzīgs un trūkst finansējuma tur, kur šis pakalpojums ir vitāli nepieciešams.

Nobeigumā varam apkopot to, ka Latvijas medicīnas sistēmā ir būtiski trūkumi, kas saistīti ar pakalpojuma pieejamību. To var risināt ar obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu, lai katram cilvēkam būtu iespēja piekļūt pakalpojumam tieši tad, kad tas ir nepieciešams nevis, kad slimība ir ielaista vai kļūst neārstējama. Ņemot vērā, ka nākošajā gadā būs vēlēšanas, medicīnas sistēmas reforma ir centrālā tēma, kas jāprasa no politiķiem un jābalso par tiem, kuri piedāvā efektīvu un ilgtspējīgu risinājumu.

Vai jābūt pateicīgiem valsts varai pandēmijas laikā?


Nav šaubu, ka visaktuālākā tēma cilvēkiem Latvijā pašlaik ir karantīna un valsts varas rīcība šī procesa vadīšanā. Diemžēl presē ir ļoti daudz varas slavinošu rakstu par to, ka pašreizējā valdība ar pašaizliedzīgu varonību cīnās līdz pēdējai asins pilei par mūsu visu dzīvībām. Diemžēl tā nav un šajā rakstā izklāstīšu savas pārdomas par to, kas pie mums notiek un, kurš ir vainīgs. Protams, kā vienmēr maksimāli īsi.

Latvija ir demokrātiska valsts, kur mēs visi vēlēšanās ievēlam Saeimu, kas pēc tam apstiprina Ministru Kabinetu, kas ir valsts izpildvara. Līdz ar to premjers, veselības ministrs un pārējie locekļi ir tikai un vienīgi mūsu visu algotie darbinieki, kuriem ir pienākums pildīt noteiktas funkcijas, nekas vairāk. Savu tiešo izpildvaras un likumdevēja varas novērtējumu mēs sniedzam kārtējās vēlēšanās, vai atlaižot Saeimu starplaikā starp vēlēšanām. Izpildvaras statusu ir svarīgi saprast, lai neuzskatītu viņus par varoņiem, bet vienīgi par vadītājiem, kuru darbu var izvērtēt pēc noteiktiem kritērijiem.

Kas notika Latvijā, kad sākās Covid-19 pandēmija pasaulē? Latvijas medicīnas sistēma saskārās ar izaicinājumu, kam tā noteikti nebija un nav gatava. Pēdējā laikā un arī iepriekš varējām bieži lasīt par medicīnas finansēja trūkumu, par obligātās medicīnas apdrošināšanas neieviešanu, par ārstu trūkumu reģionos, par milzīgu skaitu medīcinas darbinieku, kas ir aizbraukuši uz Dāniju, Norvēģiju, Vāciju, Lielbritāniju un citām valstīm, dēļ tā, ka Latvijā medicīnā maksāja pārāk maz, salīdzinot medicīnas darbinieku augsto kvalifikāciju. Piemēram, ģimenes ārsts par slodzi saņem vidēji ap 1400 EUR pirms nodokļu nomaksas, salīdzinājumā labs pārdevējs būvniecības veikalā saņems vairāk. Kad mēs maksājam tik mazu naudas summu cilvēkiem, kuriem ir nepieciešami ap 11 gadiem, lai kļūtu par augsta līmeņa speciālistiem, nav jābrīnās, ka labākie aizbrauc projām, vai iet strādāt citās jomās.

Kā mēs izskatāmies pasaules līmenī? Pasaules ekonomikas forums mūs ierindo 84. vietā pēc veselības parametra (avots: http://www3.weforum.org/docs/WEF_TheGlobalCompetitivenessReport2019.pdf), savukārt Pasaules medicīnas organizācija raksta, ka mūsu medicīna ir nepietiekami finansēta, 2015. gadā atvēlot tikai 5.8% no IKP (ES vidējais līmenis ir 9.9%), kas ir būtiski zemāk (avots: http://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0009/355986/Health-Profile-Latvia-Eng.pdf?ua=1). Arī pēc vidējā dzīves ilguma mums ir ļoti bēdīga situācija salīdzinājumā ar citām ES valstīm. Līdz ar to secinājums ir viens, nozare nav finansēta pietiekamā apmērā un cilvēku veselības stāvoklis ir slikts.

Vai medicīnā ir korupcija? Viennozīmīgi. Varam papētīt publiskos iepirkumus vai arī paklausīties cilvēku stāstus, kad bez būtiskas piemaksas ārsti slimnīcā atsakās ārstēt vai, kad valsts slimnīcā strādājošie ārsti piedāvā veikt nepieciešamo operāciju savā praksē par lielāku summu, patiesībā izmantojot valsts slimnīcas resursus un valsts finansējumu. Korupcija nogalina un medicīnas sfērā to var redzēt vislabāk.

Rezultātā, iestājoties ārkārtas situācijai, valdība saprata, ka pie tik sliktas medicīnas sistēmas, kādu paši ir izveidojuši, nekas cits neatliek, kā ieviest samērā stingrus ierobežojošus mērus, papildus tam iegrūžot lielu naudu PR akcijās medijos, jo cilvēkiem nav svarīga realitāte, bet tikai tas, kā valsts izskatās televīzijas ekrānā. Šo visu situāciju var salīdzināt ar to, kad mēs sistemātiski maksājām būvniekam, kuram ir jāsalabo jumts, viņš naudu ņem, bet jumtu nelabo 29 gadus, kad jumts sāk brukt vētras laikā, būvnieks iespundē mūs šķūnī uz vētras laiku.

Kā varētu izskatīties mūsu situācija, ja mēs atbildīgāk piedalītos vēlēšanās un vēlētu adekvātākus cilvēkus? Kā varētu izskatīties situācija, ja mēs paši vairāk iesaistītos kontrolē pār valstī notiekošajiem procesiem? Atbilde ir ļoti vienkārša, mums varētu būt kā Islandē, Dienvidkorejā vai Zviedrijā, kur veselības sistēma ir labā līmenī un tā tiek ar saslimušo cilvēku plūsmu, kā arī tiek organizēta efektīva un plaša cilvēku testēšana. To valstu iedzīvotāji šo laiku pārdzīvo turpinot savas ierastās dzīves gaitas un ekonomika turpina attīstīties, ļaujot cilvēkiem pelnīt, kamēr pie mums cilvēkiem ir jāizdzīvo.

Šeit arī atbilde uz jautājumu, vai jābūt pateicīgiem valsts varai pandēmijas laikā? Nē, noteikti nav, jo tieši šie cilvēki situāciju ir noveduši tik tālu, kad mūsu medicīnas sistēma nav spējīga efektīvi tika galā ar visiem riskiem un tāpēc ir jāievieš ļoti stingri mēri, pēc būtības iznīcinot ekonomiku, lai cīnītos ar valdības neizdarības sekām pagātnē.

Pārdomas par vīrusu, attālinātu darbu un citām lietām


Kaut arī pavasara saule aizvien biežāk apspīd dzīvojāmo telpu logus, patīkami izgaismojot uz plauktiem sakrājušos putekļus, tomēr nav iespējams pilnībā izbaudīt pilsētas dzīvi, kas saistīta ar kafeinīcu un restorānu apmeklēšanu. Tam visam par iemeslu ir koronavīruss un ar to saistītie ierobežojumi. Neskatoties uz to, ka mājās nākas pavadīt vairāk laika, tieši bloga rakstīšanai ir aizvien grūtāk atrast spēkus un motivāciju, jo arī bez tā pie datora tiek pavadīts ilgs laiks. Līdz ar to, ar pēdējiem spēkiem un vēl nezaudēto ievdesmu uzrakstīšu savas pārdomas par šo visnotaļ neparastu un reizēm interesantu periodu.

Darbs no mājām varētu tikai izklausīties forši un zinu vairākus cilvēkus, kas vienmēr to ir vēlējušies darīt, bet kaut kādu apstākļu dēļ viņiem tas neizdevās. Tagad beidzot ir pienācis laiks, kad šādi cilvēki var realizēt savas senākās velmes. Es noteikti nepiederu pie iepriekšminētās cilvēku grupas, jo ceļš no mājām uz darbu un atpakaļ ir kā robežšķirtne starp divām pilnīgi dažādām pasaulēm, kur vienā var nodarboties ar to kas patīk, bet otrā jāpilda izvirzītie uzdevumi un jāsasniedz uzstādītie mērķi, kas ne vienmēr sakrīt ar to, ko noteiktā brīdī gribētos darīt. Protams, darbs no mājām ļauj labāk izgulēties, bet mazāka svaigā gaisa un saules starpu deva negatīvi kompensē laba miega ieguvumus.

No valdības puses ir rekomendācijas cilvēkiem neiet no mājām un pēc iespējas mazāk fiziski kontaktēties ar cilvēkiem, savukārt noteikti nav aizliegts staigāt pa ielu, parkiem un mežu, tāpēc tas ir jāizmanto. Tāpat sporta klubu neesamība cilvēkus rosina vairāk nodarboties ar sportu ārā, kas ir pozitīvi pats par sevi. Šādu skrējēju un vingrotāju ir parādījies ļoti daudz.

Par esošajiem ierobežojumiem gan var nedaudz pasmieties. Veikalos ir ieviests 2 metru noteikums, kad viens cilvēks otram nedrīkst tuvoties vairāk par šo distanci. No otras puses, neviens arī nesoda un nekontrolē, tāpēc, ja pat kāds ļoti vēlēsies šo noteikumu ievērot un pats neies nevienam klāt, noteikti kāds cits pienāks no mugurpuses, lai ātri paķeru greipfrūtu vai kādu citu preci. No otras puses, sapmērā neloģiski ir ievērot 2 metru distanci veikalā un, uzreiz izejot no tā, iekāpt sabiedriskajā transportā, kur ne tuvu nav 2 metru distance, bet reizēm par 50 centimetru distanci ir grūti ievērot. Parodoksāli ir tas, ka samazinoties cilvēku skaitam, Rīgas satiksme izdomāja samazināt sabiedriskā transporta daudzumu, lai nodrošinātu tā labāku aizpildīšanu un efektivizētu pārvadājumus. Tieši visu valdības pasākumu mērķis ir samazināt cilvēku saskarsmi vienam ar otru, bet transporta pakalpojuma sniedzējs seko instinktīvai, bet šajos apstākļos nepareizai loģikai.

Par pašiem ierobežojumiem. Šeit ļoti interesanti būs pavērot cilvēku rīcību. Ja ierobežojumu sākumā, lielākā daļa cilvēku saprot to nepieciešamību un atbalsta sēdēšanu mājās, tad grūti ir prognozēt cilvēku rīcību, kad laukā būs virs pluss 10 grādiem pēc Celsija un saslimušo skaits nepieaugs vai pieaugs pa 3 cilvēkiem dienā, jo masveida cilvēku izolācija noteikti dos savus pozitīvos rezultātus. Tajā brīdī, kad lielākā daļa sāks domāt, ka viss ir aiz muguras un visi ierobežojumi būtu jāatceļ, tad iespējams sāksies salimšanas otrais vilnis, jo palielināsies cilvēku saskarsme vienam ar otru. Redzēsim kā būs realitātē, bet jautājumi ir, un pētījumi, kurus internetā var atrast lielā daudzumā, ļauj izdarīt visdažādākos pieņēmumus un raisa visdažādākās šaubas.

Starp citu, manā ieskātā, mērķis, kāpēc cilvēki tiek aicināti izolēties no apkārtējās vides, ir nevis, lai pasargātu cilvēkus no saslimšanas, bet lai nepārslogotu medicīnas iestādes. Kāpēc tas ir svarīgi? Kaut arī liela cilvēku daļa nav riska grupā, kad vīruss varētu radīt nopietnas veselības sekas, pati par sevi medicīnas sistēmas pārslodze, kā tas notiek Itālijā, var liegt iespēju jebkuram izmantot medicīnas pakalpojumus citu slimību ārstēšanai un tādā gadījumā, jebkura cita trauma vai saslimšana, kas nav saistīta ar koronavīrusu, bet kuras ārstēšanai nepieciešami medicīnas pakalpojumi, var būt nepieejami un cilvēki mirs vienkārši no tā, ka laicīgi nav saņēmuši nepieciešamo medicīnas palīdzību. Līdz ar to valdības mēri un aicinājumi ir loģiski no daudzām pusēm un ir jēga tos ievērot.

Īsumā tādas ir manas pārdomas par šo tēmu. Tiešām šī situācija ir kaut kas jauns un katram no mums ir iespēja iejusties kādas postapokalipses grāmatas vai filmas sižetā, lai izbaudītu, kā tas ir īstenībā. Šis vīruss viennozīmīgi mainīs pasauli. Tiks mainīts cilvēku saprāts un attieksme pret notiekošām lietām. Šis ir noteikti labākais laiks, lai valstij kardināli uzlabotu medicīnas sistēmu, bet cilvēkiem pašdisciplīnu.