Dvēseles būris


Jau kādu laiku ir vēlme uzrakstīt blogā lielu un detalizētu informāciju par nopietnu tēmu, bet, godīgi sakot, tam visam nav nekādas nozīmes, jo ziņas un notikumi paslīd garām kā gaisīgie mākoņi saulainā vasaras dienā. Mēs ikdienā zaudējam mākslu, zaudējam sevi un pārvēršamies par bezpersoniskiem robotiem, lielā tādu pašu metāllūžņu masā. Šoreiz par to.

Dzīvē viss notiek pa apli. Mēs varam pamest kādu vietu, lai pēc īsāka vai garāka laika tur atgrieztos. Mēs tāpat varam neredzēt ilgi kādu cilvēku, lai nejauši satiktu to atkal negaidītā brīdī. Ikdienas steigā skrienam uz savu nāvi, pa starpai cenšoties izdarīt mūsu iztēlē veidotas tik svarīgas lietas, par kurām kāds garāmgājējs tikai nosmīnēs, jo viņa uzburtā gaisa pils ir ar logiem uz citu pusi. Mainot realitāti, cenšamies pievērsties mākslai, klausīties dažādu mūziku un apmeklēt jaunas vai tik ierastas un sirdij tuvas vecās vietas. Elpa un iekšējie dvēseles saucieni rada eiforiju un reizē arī melanholiju, jo pat spilgtākajā brīdī zinām, ka nāks bezspēks un skumjas.

Līdzīgi kā sākt skatīties nu jau daudziem aizmirstās mākslinieku izstādes, kur atveroties durvīm, redzam ģēnija iekšējo pasauli, kur emocijas, jūtas, šaubas un neziņa mijas ar pašpārliecinātību, drosmi un kaislībām. Katrā no mums iekšā sēž mākslinieks, kuru daudzus gadus atpakaļ esam noslēguši būrī, uzlikuši sabiedrības važas un aiz kauna aizmirsām viņa vārdu. Bērns nekad neprasa, bet dara. Ja bērns kaut ko vēlās uzzīmēt, viņš to dara pat uz sienas vai uz svaigi nolakotas parketa grīdas. Tomēr apkārtējie nesaka atzinīgus vārdus, bet tikai ciniski aizrāda par nodarīto skādi mantām. Ar tām pašām mantām, kuras mēs metam virsū uz nu jau iebetonētu sarkofāgu, lai pārliecinātos, ka ieslodzītais mākslinieks nekad netiks ārā.

Tā mēs ejam pa jaunām vai pazīstamām pilsētas ielām, jūtam un dzirdam, bet baidāmies izrādīt savu patieso iekšējo pasauli. Paslīdam ar akmens seju garām tādiem pašiem cilvēkiem, kurus nekad vairs neieraudzīsim un par kuriem neviens nekad neuzzinās. Slīdēsim uz priekšu baidīdamies, bet ar klusu cerību sirdī, ka reiz iesprostotais mākslinieks spēs izlauzties un izkļūt brīvībā, lai izkrāsotu dzīvos toņos tik drūmu saulaino vasaras dienu.

Mākslai jābūt komercializētai


Nesen sanāc būt Latvijas Mākslas akadēmijas aulā, kur tiek izstādīti studentu darbi. Kā vēlāk uzzināju, mākslas darbi tika izstādīti projekta MALKA 2018 ietvaros. Šajā bloga ierakstā manas pārdomas par māksu kopumā.

Apskatot visus darbus, priekš sevis neguvu nekādas pozitīvas emocijas. Dāļa darbu redzami tika taisīti pēdējā mirklī un to izpilde bija samērā pavirša. Taisnības labat jāatzīst, ka daži darbi tika izstrādāti kvalitatīvi un ar lielu rūpību, līdz ar to kontrasts bija labi pamanāms. Kopumā valdošā atmosfēra bija drūma. Sajūta, ka studenti sacentās, kurš izgatavos drūmāko darbu. Krāsu gammās un izteiksmē bija jūtams vairāk pienākuma izpilde, nevis dvēseles stāvokļa izpausme. Kopumā aizdomājos par vienu fundamentālu lietu, vai to būtu iespējams pārdot, jo māksla galu galā ir bizness un maksliniekiem ar saviem darbiem nākotnē būs jāpelna nauda. Atbilde bija tāda, ka es personīgi nevienu no izstādītajiem darbiem nepirktu. Nebija nekā tāda, ko nevarētu ieraudzīt Arsenālā, kad tiek izstādītas dažāda veida ekspozīcijas. Līdz ar to, nekāds “wow” efekts neradās.

Kas tiešām būtu forši no studentu puses, tas ir, sekot mākslas komercializācijas virzienam un iziet no tā, kas ir vajadzīgs maksālas patērētājam, jo tieši patērētājs maksās par to. Ļoti vienkārši, pērkot istabai gleznu, es vēlos, lai tajā būtu manu emociju izpausme, ko ir atveidojis mākslinieks, nevis mākslinieka emociju izpausme. Līdz ar to, uzdevums ir nevis izrādīt savas emocijas, bet gan sajust sabiedrības kopējo noskaņu, kas katrā sabiedrības grupā ir citādāks. To var salīdzināt ar masāžu, kad apmeklējot masieri, vēlies, lai masētu tevi, nevis masieris tavā priekšā izmasētu pats sevi un par to palūgtu naudu.

Metafiziskā glezniecība


glezna

Bieži ļoti interesantas un aizraujošas lietas mēdz kaut kur paslēpties tālu prom, vai pat palīst zem paklāja, lai tās neviens neatrod. Ikdienā mēs saskaramies ar neskaitāmām ziņu un citas nevajadzīga informācijas plūsmām, bet aizmirstam, ka nepātraukti rodas un attīstās kaut kas skaists, piemēram, māksla. Pāris dienas atpakaļ uzgāju pāris aprakstus par gleznām, kas piederēja pie metafiziskās glezniecības.

Iepriekšminētā metafiziskā glezniecība, kas radās Itālijā 20. gs pirmajā puse, itāļu valodā pittura metafisica, ir glezniecības veids, ko radīja Džordžo de Kiriko un Karlo Karrā. Šim glezniecības virzienam ir raksturīgas daudzās taisnās līnijas un ļoti labi novilktas robežas starp objektiem, kā arī krāsas ļoti kontrastē. Metafiziskā gleznošana ir sirrealisma aizsākums, kas nostājās kubismam un tajā laikā populārajam futurismam. Šis gleznošanas virziens eksistēja līdz 1920. gadam un plašu popularitāti tam iegū tā arī neizdevās.

Purvīša balvas finālisti – Arsenālā


Šodien nolēmu uzrakstīt par man ļoti netipisku tēmu šajā blogā – mākslu. Kaut arī šī bloga moto ir Par visu, kas interesē, tomēr laika gaitā dominējošās tēmas ir politika, ekonomika un pārdomas par filosofiskām tēmām. Tāpēc nolēmu atšķaidīt ikdienas postus ar kaut ko svaigu un patīkami – mākslu.

Neskatoties uz to, ka rakstu ļoti maz par mākslu, man tā patīk un bieži apmeklēju dažādas galerijas vai izstādes muzejos. Visa veida instalācijas ļauj paskatīties uz pasauli no citas puses un pamanīt lietas, kas ikdienā paliek uzmanības novārtā. Nesen apmeklēju Nacionālā mākslas muzeja filiāli – Arsenālu. Šoreiz tur tika izstādītas dažādu mākslinieku darbi, kas tika nominēti Purvīša balvai. Man personīgi lielu sajūsmu radīja Harija Branta gleznas, kas tika veidotas uz papīra izmantojot ogli. Sajūsmināja mākslinieka tehnika un prasme darboties materiālu, radot tik ideāla ēnu nokrāsas. Kaut arī gleznas bija melnbaltas, tomēr tajās slēpās tūkstošiem dažādu toņu. Izbrīna mākslinieka spēja saskatīt sīkās detaļās apgaismojuma nianses. Šeit es ielu dažas Harija Branta gleznas fotogrāfijas, ko atradu izmantojot google.

brant_1

 

brant_2

brant_3

Tiešām, Arsenāla apmeklējums radīja pozitīvu noskaņu visai nedēļas nogalei, bez izņēmuma.