Valsts pārvaldes samazināšana


Valsts vara klasiski tiek dalīta trīs lielos zaros, tiesu vara, izpildvara un likumdevēja vara. Runājot par valsts pārvaldes samazināšanu, parasti tiek runāts par izpildvaras efektivizēšanu, domājot ar to ierēdņu un institūciju skaitu samazināšanu. Priekšvēlešanu laikā šī tēma kārtējo reizi kļūst ļoti aktuāla un šeit ļoti īsi uzrakstīšu savas pārdomas par to. Protams, rakstīšu ar kritiku, jo tikai tādā veidā var redzēt lietas, kādas tās ir patiesībā.

Ja salīdzina valsts pārvaldi un privāto sektoru, tad ļoti bieži valsts pārvaldes iestādēs ataglojums ir zemāks vai ļoti līdzīgs ar privātajā sektorā piedāvāto. Privātajā sektorā ir vēl viena priekšrocībā, nav jāatskaitās par ienākumiem, katru gadu pildot ienākumu deklarāciju un arī kontrole pār personu un tās radiniekiem privatajā sektorā nav. Tāpat var brīvi izvēlēties nodarbošanos un pelnīt naudu visos iespējamos legālos veidos Latvijā un ārzemēs. Cilvēks, stājoties civilijā dienestā valsts iestādē, brīvprātīgi atdod daļu savu brīvību un tiesību, kā arī bieži saņem zemāku atalgojumu. Rodas loģisks jautājums, kapēc kāds vispār kļūst par ierēdni? Un atbilde ir ļoti vienkārša, pirmkārt tā ir mistiskā drošības sajūta par regulāriem ienākumiem, kas ir iluzija, bet par to citreiz, un otrs iemesls ir statusa iegūšana. Lūk, statuss sabiedrībā ir visvērtīgākā lieta cilvēka prātos, ko pierāda iepriekšminētais. Apziņa, ka tev ir vara un tu no pilnīgas nulles kļūsti par cilvēku ar pilnvarām un iespēju apmierināt jebkuras savas velmes attiecībā uz dominēšanu pār citiem un cieņas, un ranga iegūšana, spēj valdzināt un kā narkotikas piesaistīt un uzsēdināt uz tāda veida atkarību.

Lasot šo rakstu, rodas jautājums, kāds sakars visam iepriekš rakstītajam ar valsts pārvaldes samazināšanu. Atbilde ir ļoti vienkārša, vistiešākais. Ko vēlēšanās politiķi cenšās lēti pārdot vēlētājiem, mēs samazināsim valsts pārvaldi, tādējādi ietaupītos līdzekļus novirzīsim kaut kur citur. Bet kā praksē notiek šāda veida akcijas. Tiek dots uzdevums ministrijai un, tad secīgi uz leju pakļautībā esošajām iestādēm, samazināt ierēdņu skaitu. Un tagad padomājiet, iestādes vadītājs, kuram ir statuss, rangs, un apziņa, ka viņš vada, piemēram,  50 cilvēkus, pasaka, samazini cilvēku skaitu līdz 35. Šāds uzdevums ir pretēji iestādes interesēm, jo katras iestādes velme un mērķis ir palielināt savu budžetu un ietekmi valsts pārvaldē, lai tādējādi apmierinātu ierēdņu personīgās velmes, ar kādām viņi vispār ir izvēlējušies šādu nodarbošanos dzīvē. Līdz ar to realitātē valsts iestāde sāk darboties pretēji no augšas dotajam uzdevumam, sākumā pamatojot katra amata nepieciešamību un pēc tam cenšoties, vispirms likvidēt neaizpildītās amata vietas un meklēt jebkurus citus veidus, ķeroties klāt ļoti spēcīgiem argumentiem – statistikai un nākotnes draudiem noteiktā nozarē. Rezultātā pēc šādas komandas no augšas, samazināt ierēdņu skaitu, patiesībā to skaits var pieaugt. Un ja skatās uz Latvijas budžetu, tad katru gadu tas pieaug, savukārt cilvēku skaits samazinās. Budžets tiek tērēts lielākoties uz valsts pārvaldes nodrošināšanu, kas pierāda, ka administratīvais aparāts nesamazinās, bet kļūst aizvien dārgāks.

Tāpēc pētot un plānojot savu dalību vēlēšanās, kā aktīvam dalībniekam – vēlētājam, iesaku veikt padziļinātu solījumu analīzi no psiholoģiskā skatu punkta, jo jebkurā sistēmā visvājākais posms ir tieši cilvēks, ar savām domām un vēlmēm, kas ļoti bieži ir pretēji loģikai un racionālajam virzienam. Līdz ar to kaut kādas izmaiņas var veikt tikai ņemot vērā kopējo psiholoģisko un ekonomisko situāciju, bet šeit rodas nākamis jautājums, kurš to vispār darīs?

Advertisements