Izdzīvojušā kļūda (Survivorship bias)


Šodien nolēmu uzrakstīt kaut ko vieglu un interesantu. Nedaudz par izdzīvojušā kļūdu, kas ir viens no prāta māņiem jeb loģikas deformācijām, kas noved mūs pie nepareiziem rezultātiem un bieži rada smagas sekas. Es bieži diskusijā izmantoju šo kā argumentu, lai aizstāvētu savu viedokli. Pamēģiniet arī jūs pastrīdēties šajā jomā ar cilvēkiem un redzēsiet, cik ļoti grūti ir pārliecināt viņus par pretējo. Tas tikai liecina par to, ka liela daļa cilvēku dzīvo pavisam citā, neeksistējošā pasaulē.

Vienkāršiem vārdiem aprakstot, izdzīvojušā kļūda loģikā ir tad, kad tiek analizēti veikmīgie gadījumi, nepiešķirot lielu vērību tiem gadījumiem, kuri bija neveiksmīgi. Internetā par šo var atrast milzīgu materiālu daudzumu, savukārt es par to rakstu, lai rosinātu cilvēkus vispār meklēt informāciju par loģiku.

Sadzīvē esam bieži dzirdējuši šādu frāzi, smēķēšana nav kaitīga, mans vectēvs visu mūžu smēķēja un nodzīvoja līdz astoņdesmit gadiem. Šajā piemērā atpagalvojums pats par sevi norāda uz to, ka arguments ir nepareiz, jo vēctēvs tiek minēts kā piemērs, kas norāda, ka pārējie viņa vecuma cilvēki jau ir miruši. Ja pieņemsim, ka vectēvs tiešām nodzīvoja līdz astoņdesmit gadiem, tad objektīvam rezultātam mums būtu nepieciešams paņemt statistiku un paskatīties, cik cilvēki ir miruši, kas bija smēķējuši tik pat ilgi un izrādītos, ka to skaits ir daudz lielāks, bet vectēvs ir tikai laimīgs izņēmums no kopējās statistikas.

Vēl viens ļoti populārs mīts ir par mācīšanos. Bieži dzirdam frāzi, nav jēgas mācīties, piemēram, ir miljonārs, kurš kļuva bagāts ar 6 klašu izglītību. Forša atruna, lai neko nedarītu, bet patiesībā mums vajadzētu ņemt statistiku un skatīties, cik lieli ienākumi ir cilvēkiem ar pamatskolas izglītību, vai pat nepabeigtu pamatskolas izglītību. Uzrakstīšu priekšā, ļoti zemi un liela daļa ir vismaz reizi mūžā bijuši notiesāti par kaut kādu noziedzīgu nodarījumu, un cik no tiem ir ar alkohola un narkotiku atkarību, ir vairāk retorisks jautājums.

Rezultātā varam secināt, ja kāds cilvēks savā runā lieto vārdus, “visi taču tā dara…”, “es zinu vienu cilvēku, kuram izdevās…”, “nav jēgas, jo nevienam nesanāk…”, tad ziniet, ka visdrīzāk kopējā konstrukcijā ir izdzīvojušā kļūda, kas noved pie pilnīgi nepareiziem loģiskiem secinājumiem. Ar šo ir jācīnās katru dienu, lai pašiem pieņemtu pareizu lēmumu un dzīvotu reālajā pasaulē, nevis māņos.

Valsts pārvaldes samazināšana


Valsts vara klasiski tiek dalīta trīs lielos zaros, tiesu vara, izpildvara un likumdevēja vara. Runājot par valsts pārvaldes samazināšanu, parasti tiek runāts par izpildvaras efektivizēšanu, domājot ar to ierēdņu un institūciju skaitu samazināšanu. Priekšvēlešanu laikā šī tēma kārtējo reizi kļūst ļoti aktuāla un šeit ļoti īsi uzrakstīšu savas pārdomas par to. Protams, rakstīšu ar kritiku, jo tikai tādā veidā var redzēt lietas, kādas tās ir patiesībā.

Ja salīdzina valsts pārvaldi un privāto sektoru, tad ļoti bieži valsts pārvaldes iestādēs ataglojums ir zemāks vai ļoti līdzīgs ar privātajā sektorā piedāvāto. Privātajā sektorā ir vēl viena priekšrocībā, nav jāatskaitās par ienākumiem, katru gadu pildot ienākumu deklarāciju un arī kontrole pār personu un tās radiniekiem privatajā sektorā nav. Tāpat var brīvi izvēlēties nodarbošanos un pelnīt naudu visos iespējamos legālos veidos Latvijā un ārzemēs. Cilvēks, stājoties civilijā dienestā valsts iestādē, brīvprātīgi atdod daļu savu brīvību un tiesību, kā arī bieži saņem zemāku atalgojumu. Rodas loģisks jautājums, kapēc kāds vispār kļūst par ierēdni? Un atbilde ir ļoti vienkārša, pirmkārt tā ir mistiskā drošības sajūta par regulāriem ienākumiem, kas ir iluzija, bet par to citreiz, un otrs iemesls ir statusa iegūšana. Lūk, statuss sabiedrībā ir visvērtīgākā lieta cilvēka prātos, ko pierāda iepriekšminētais. Apziņa, ka tev ir vara un tu no pilnīgas nulles kļūsti par cilvēku ar pilnvarām un iespēju apmierināt jebkuras savas velmes attiecībā uz dominēšanu pār citiem un cieņas, un ranga iegūšana, spēj valdzināt un kā narkotikas piesaistīt un uzsēdināt uz tāda veida atkarību.

Lasot šo rakstu, rodas jautājums, kāds sakars visam iepriekš rakstītajam ar valsts pārvaldes samazināšanu. Atbilde ir ļoti vienkārša, vistiešākais. Ko vēlēšanās politiķi cenšās lēti pārdot vēlētājiem, mēs samazināsim valsts pārvaldi, tādējādi ietaupītos līdzekļus novirzīsim kaut kur citur. Bet kā praksē notiek šāda veida akcijas. Tiek dots uzdevums ministrijai un, tad secīgi uz leju pakļautībā esošajām iestādēm, samazināt ierēdņu skaitu. Un tagad padomājiet, iestādes vadītājs, kuram ir statuss, rangs, un apziņa, ka viņš vada, piemēram,  50 cilvēkus, pasaka, samazini cilvēku skaitu līdz 35. Šāds uzdevums ir pretēji iestādes interesēm, jo katras iestādes velme un mērķis ir palielināt savu budžetu un ietekmi valsts pārvaldē, lai tādējādi apmierinātu ierēdņu personīgās velmes, ar kādām viņi vispār ir izvēlējušies šādu nodarbošanos dzīvē. Līdz ar to realitātē valsts iestāde sāk darboties pretēji no augšas dotajam uzdevumam, sākumā pamatojot katra amata nepieciešamību un pēc tam cenšoties, vispirms likvidēt neaizpildītās amata vietas un meklēt jebkurus citus veidus, ķeroties klāt ļoti spēcīgiem argumentiem – statistikai un nākotnes draudiem noteiktā nozarē. Rezultātā pēc šādas komandas no augšas, samazināt ierēdņu skaitu, patiesībā to skaits var pieaugt. Un ja skatās uz Latvijas budžetu, tad katru gadu tas pieaug, savukārt cilvēku skaits samazinās. Budžets tiek tērēts lielākoties uz valsts pārvaldes nodrošināšanu, kas pierāda, ka administratīvais aparāts nesamazinās, bet kļūst aizvien dārgāks.

Tāpēc pētot un plānojot savu dalību vēlēšanās, kā aktīvam dalībniekam – vēlētājam, iesaku veikt padziļinātu solījumu analīzi no psiholoģiskā skatu punkta, jo jebkurā sistēmā visvājākais posms ir tieši cilvēks, ar savām domām un vēlmēm, kas ļoti bieži ir pretēji loģikai un racionālajam virzienam. Līdz ar to kaut kādas izmaiņas var veikt tikai ņemot vērā kopējo psiholoģisko un ekonomisko situāciju, bet šeit rodas nākamis jautājums, kurš to vispār darīs?