Vakara saruna par laimi


Visu laiku sanāk rakstīt par kaut kādām tēmām un nesanāk uzrakstīt pārspriedumu vai pārdomas. Šajā reizē tā arī darīšu.

Vasara, nenormāls karstums jau otro nedēļu un izskatās pēc prognozēm, ka tas turpināsies vēl vairākas nedēļas. Skriet laukā joprojām ir patīkami, jo vējš joprojām spēj patīkami atdzesēt ķermeni, tomēr visa traģēdija sākas atnākot mājās. Pāris dienas atpakaļ atskāru, ka iegādāties kondicionieri nu jau ir par vēlu, jo, pirmkārt, būs ļoti augsta cena dēļ lielā pieprasījuma, otrkārt, izvēle būs jāizdara no atlikušā preču klāsta. Nesenā apņemšanās ir nopirkt to ziemas laikā.

Lielais karstums paņem enerģiju un pretēji daudziem uzskatiem, samazina cilvēka aktivitāti salīdzinājumā ar rudeni vai pavasari. Tāpēc brīvos brīžos var nodoties kāda raidījuma skatīšanai. Šodien man sanāca redzēt īsu video, kur tika stastīts par to, kā pēc iespējas ātrāk un vairāk nopelnīt naudu. Viena no atziņām bija tāda, ka jābrauc dzīvot uz pēc iespējami lielāku pilsētu, jo tur vienmēr ir plašākas iespējas nopelnīt nekā mazās apdzīvotās vietās. Kopumā doma noteikti nav slikta. Savukārt es kā vienmēr paanalizēju drusku dziļāk šo tēmu.

Priekš kam cilvēks pelna naudu? Ja par to aizdomāties, tad var nonākt pie secinājuma, ka mēs to nezinām. Mums no bērnības sistēma kopā ar vecākiem programmē, ka jāpelna pēc iespējas vairāk. Nekad netiek runāts par mērķi, priekš kam jāpelna pēc iespējas vairāk. Jūs noteikti nedzirdēsiet gandrīz ne no viena apkārtējā cilvēka frāzi, ka es par daudz pelnu, pameklēšu citu darbu. Bet patiesībā šeit arī slēpjās pirmais jautājums, vai vispār cilvēkam nepieciešams tik daudz naudas, cik viņš pašlaik pelna. Varbūt var strādāt uz pusslodzi, vai mazāku dienu skaitu un brīvo laiku izmantot kaut kādiem citiem mērķiem?

Runājot ar cilvēkiem, noteikti nedzirdēsiet arī tādu frāzi, es pelnu naudu, lai būtu laimīgs. Parasti cilvēks brauc ceļojumos, dāvina dāvanas, velta uzmanību citam, piedalās kādā pasākumā, lai būtu laimīgs, savukārt reti var sastapt cilvēku pirmdienā no rīta, kurš teiktu, ka iet uz darbu, lai būtu laimīgs. Un tad rodas jautājums, vai vajag iet?

Lielākā daļa cilvēku ir kā žagatas un žurkas, cenšās sanest pie sevis midzenī vai ligzdā pēc iespējas vairāk mantu, vēlams spīdīgu un dārgu. Tieši tāpēc tie strādā no rīta līdz vakaram, rauj naudu, kur vien iespējams, lai tikai palielinātu mantas daudzumu. Nekad netiek uzdots jautājums, vai tās mantas vispār ir vajadzīgas. Lielākā daļa mantu noteikti nav vajadzīga, jo tās tiek pirktas, lai saņemtu kaut vai pāris minūtes laimes. Līdz ar to bija jāpavada vairākas stundas nelaimīgā stāvoklī darbā, lai iegūtu pāris minūtes laimes no nopirktās preces. Kaut kā neizklausās izdevīgi. Varbūt pareizāka pieeja būtu noteikt naudas summu, kas nepieciešama savu vajadzību apmierināšanai un necensties pelnīt vairāk, izmantojot laiku, piemēram, grāmatu lasīšanai, ceļošanai, sportošanai utt. Teorētiski var dzīvot patversmē un ēst bezmaksas virtuvēs un būt laimīgākam nekā tas, kurš nemitīgi katru dienu ceļās sešos no rīta, brauc uz darbu un vakarā sešos pārrodās mājās.

Protams, nauda ir nepieciešama, kaut vai, lai saņemtu medicīnas pakalpojumus un pirktu kvalitatīvu pārtīku, drēbes un higēnas preces. Tomēr šeit ir nepieciešams atrast zelta vidusceļu, jo savā dzīvē esmu redzējis cilvēkus, kuri sirga ar darbaholismu un tas bija destruktīvi priekš tiem cilvēkiem. Laime nav nauda un bez naudas nav laimes, savukārt laime ir līdzsvarā un mērenumā.