Latvijas Krājbankas darbības apturēšana


Labvakar!

Nesen 21.11.2011, tika apturēta LKB darbība, kas liek atcerēties 2008. gada novembri. Ja kāds arī paredzēja krīzi, diez vai doma bija, ka vēsture var atkartoties tik precīzi.

Paskaidrošu savas bažas. Problēma nav tajā, ka finansiālas problēmas ir privātai bankai, bet gan tā slēpjās daudz dziļāk. Latvijai no nākamā gada vairs netiks pārskaitīts naudas tranš par aizdevumu un valstij nāksies refinansēt parādu privātā sektorā pārdodot valsts vērtspapīrus. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja pēc šī incidenta, kā līdzīgi notika 2008. gadā, Latvijai tiks pazemināts kredītreitings un pārfinansēšana nebūs iespējama, jo mums vienkārši nebūs tik daudz naudas, lai maksātu piemēram 9% gadā par valsts obligācijām. Tākā iespējams Latvijai nāksies aizņemties nākamgad vēl un līdz ar to mūsu ekonomika samazināsies uz kādiem pasmit procentiem.

Lai veicās!

Advertisements

Valsts attīstība, vai tomēr nē?


Labdien!

Vēlos šoreiz dalīties ar savām domām par valsts attīstību uz doto brīdi un tās perspektīvām, par ko runā politiķi.

Mēdījos bieži var dzirdēt pēdējā laikā pozitīvus izteicienus par ekonomikas atkopšanos un pareizo virzību nākotnē. Protams, var ļoti ilgi un daiļrunīgi spriest par vārdu preizību un vēl talak attīsotot savas fantāzijas, ieslīgt nelielā eiforījā par to, ka drīz viss beidzot būs labi. Visu iepriekšminēto diemžēl bojā viena neliela nianse, šī eiforija netiek balstītas uz faktiem. Lai manas pardomas būtu kaut cik vērtas un lasītājam tīkamas, šoreiz izmantošu LR Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datus un savas nelielās zināšanas ekonomikā, lai izdarītu secinājumus kurp tad mēs patiesība ejam un kapēc.

Pirmkārt, šodien tika sniegta informācija, ka eksports pieaudzis par 36,9% salīdzinājumā ar 2010 gada pirmo pusgadu. No pirmā skatījuma skan tiešam patīkami un vēl atceroties nesen izteiktā Nodarbinātības valsts dienesta ierēdņa optimistisko viedokli, ka bezdarbs samazinās un, ka tas ir novēlotais faktors, respetīvi, ja ekonomika augs, tad bezdarbs samazināsies pēc kāda laika vēl vairāk. Tomēr katrā medus mucā ir sava karote ar darvu un šoreiz tā slēpjās improta pieaugumā par 34,0%, kas no pirmā acu skatījuma ir pozitīvi, jo starpība tak sanāk 2% par labu eksportam. Vienīgi apmāns slēpjās tajā, ka eksports pirms tam bija mazākos absolūtos skaitļos nekā imports un līdz ar to arī pieaugums par 36,9% ir mazāks absolūtos skaitļos nevis lielākspar importu. Protams, tas ka šie abi skaitļi palielinās, ir pozitīvi, jo pieaug apgrozāmo līdzekļu daudzums, tomēr to nevar vērtēt kā pozitīvu signālu priekš tik liela optimisma, kā izskanēja mēdījos. Jāpiezīmē, ka 55,7% no importa pieauguma notika tieši mazumtirdzniecībā un vairumtirdzniecībā, tas nozīmē, gala patēriņam. Tas nozīmē, ka par to maksās iedzīvotāji. Tad man radās velme izpētīt kurš par to maksās? Izmantojot to pašu CSP, aplūkoju iedzīvotāju naudas ieņēmumu statistikas rādītājus, kur pirmais, kas pievērsa manu uzmanību, bija vidējie ieņēmumi neto privātajā un publiskajā sektorā. Rādītājos par 2010. gadu sanāk, ka publiskajā sektorā vidējie ieņēmumi bija 334 LVL/mēnesī, bet privātajā 304 LVL/mēnesī. Starpība sastāda gadrīz 10%, kas mani uzvedināja uz domas, ka publiskais sektors naudu saņem nevis no iekasētajiem nodokļiem, bet gan no citiem avotiem.

Runājot par eiforiju, kas pārņem šad un tad klausoties ziņas, vai vēl lielāku eiforiju, klausoties premjerministru vai ekonomikas minstru, tad nav brīnums, ka tai pievienojās daudzi ekonomisti un rodās liela kopīga laimīga aina, kas diemžel ir acu un prāta pamāns.

Turpinot par citiem publiskā sektora naudas ieguves avotiem, man prātā ienāca tikai aizņemšanās. Valsts aizņemas, lai segtu savus izdevumus ar samērā miglainu perspektīvi aizņēmumu kādreiz atdot, kas beigās noved pie lielām finansiālām grūtībām. Secinājums, ka imports palielinās lielā mēra uz publiskā sektora rēķina, kas reiz jau noveda pie krīze mūsu valstī. Diemžel nekas nav mainījies pēc lielā satricinājuma. Līdz ar to, tiek tērēta nauda, ko valsts aizņēmusies, lai izvestu sevi no krīzes, bet kā rāda statistika, nauda tiek tērēta patēriņam, kas faktiski nozīmē līdzekļu noēšanu, ko eksports nespēj kompensēt tāpēc, ka jau sākumā 36,9% no eksporta nav ekvivalenti 34% no importa.

Tuvojās vēlēšanu laiks, kas nozīmē, ka valsts varai visvienkāršākais ceļš, kā iegūt papildus balsis, parādīt ekonomikas augšupēju. To visvieglāk ir panākt tērējot naudu, tādejādi uz kādu brīdi palielinot ekonomisko aktivitāti, kas diemžēl būs nosegta ar naudu, kas tika un tiks aizņemta visdrīzāk ar valsts obligāciju tirgus palīdzību un to nāksies atdot. Ja ekomoniskā izaugsme nesekos, tad parādu slogs var izraisīt nākamo ekonomisko krīzi, kā tas tagad notiek Itālijā, Portugālē, Īrijā un Spānijā.

Rezumējot: lai uzvarētu vēlēšanās, nepieciešams ielikt pamatus nākotnes krīzei un cerēt, lai tā nepienāk tuvako 4 gadu laikā un pēc 4 gadiem netikt ievēlētam atkal.

Ar cieņu,

Lasītājam

Jauna finanšu krīze kā individiālās izaugsmes stimuls…


Visiem Labdien!

Šodien nolēmu dalīties savās domās par krīzi, kas nevienam nemanot atkal tuvojās, kaut arī vēl prātā labi palicis 2008. gada šoks, tomēr pēc 2011. gada vasaras iespējams būs daudz interesantāk un smagāk.

Lieta tāda, ka 02.08.2011 beigsies termiņš priekš ASV kongresa, lai pieņemtu lēmumu par turpmāko naudas drukāšu jeb maigāk skan: valūtas mīkstināšanu. Ja lēmums netiks pieņemts, tad ASV notiek defolts. Viss nebūtu tik traki priekš mums mazajā Latvijā, ja nepastāvētu vēl daži papildus faktori priekš iespejamās krīzes, tas ir, Eiropas dienvidvalstu parādu krīzes, kas ir līdzīga ar ASV problēmām un jau pārņem Itāliju, Spāniju, Grieķiju, Portugāli, Kipru, Īriju. Ja ASV nedrukās naudu, tad akciju tirgus un arī fondu tirgus ieies ilgstošā lejupslīdē un turpinās savu brīvo kritienu ilgu laika periodu, mazākais, 3-6 mēnešus, kas noteikti pavilks aiz sevis visu pasauli un pirmām kārtām Eiropu, jo uz doto mirkli ES ekonomika ir ļoti atkarīga no eksporta, it sevišķi, augsto tehnoloģiju jomā un pieprasījuma krituma gadījumā tieši šis sektors būs pirmais no kā cilvēki sāks atteikties līdzekļu taupības nolūkā. Pašlaik ES iekšējais tirgus nav tik liels, lai varētu nodrošināt visas Eiropiešu vajadzības. No iepriekšminētā var secināt, kā Latvijā iestāsies otrais krīzes vilnis tāpēc, ka no 2008. gada visa izaugsme balstās uz eksportu, kurš noteikti iepriekšminēto faktoru rezultātā saruks. Protams, daudzi domā, ka varēs veiksmīgi emigrēt uz Lielbritāniju vai Vāciju, tomēr jau uz doto mirkli šīs iespējas samazinās šo valstu iekšējo ekonomisko problēmu rezultātā un nekas neliecina par to, ka situācija mainīsies tuvāko gadu laikā uz labāko pusi, tā tad, darbu tur būs atrast samērā grūti, jo nāksies konkurēt ar vietējiem, kuri zina labāk valodu un ilgak darbojās esošā sistēmā.

Kamēr Rietumu pasaule vēl ilgus gadus risinās savas problēmas, Latvijai jārisina savējās un zināmas veiksmes rezultātā mums ir virzieni uz kuriem pašlaik netiek skatīts. Krīzes vismazāk skartais reģions ir Āzija, kas patreiz ir vienīgais pasaules ekonomikas dzinējspēks, un ar to jāsaprot gan Krieviju, gan Ķīnu un Indiju. Katram no mums ir iespēja veidot savu izaugsmi balstoties uz zināšanām un tehnoloģijām pieeju kurām mums sniedz kopīgā Eiropas telpa, kā, piemēram, samērā lētas studijas gan Anglijas, gan Skandināvijas augstskolās, kas nav brīvi pieejams Āzijas valstu iedzīvotājiem. Arī informatīvā un specialistu ziņā mēs esam vairākus gadus priekšā, jo papētot rūpīgi Āzijā tehnoloģijas ir zem stingras kontroles, ko veic Rietumu civilizācija. Līdz ar to mums ir praktiska iespēja apgūt zināšanas un vēlāk sniegt pakalpojumus sfērās, kur nepieciešama augsta kvalifikācija kā, piemēram, arhitektūra, ķīmija, medicīna, informācijas tehnoloģijas un jurisprudence. Tas pats arī attiecās uz ne tik eksotisku valsti kā Krievija, kurā mums ir pazīstama kultūra un mentalitāte, kas var palīdzēt virzīt dažādus projektus uz abām pusēm.

Secinājumā jābilst, ka, pēc manām domām, visu iespējamos līdzekļus jāvirza sevis izglītošanai un jātēmē uz Āzijas pusi, jo apkalpojot iepriekšminētajās sfērās tur esošos klietus, iespējams nodrošināt labklājību un pārticību visai Latvijas valstij kopumā un individuāli katram. Ja padomā, tad 1,2 miljoni aktīvo iedzīvotāju, kas uz doto mirkli ir pie mums, noteikti varētu atrast katrs savu nišu lielajā 3,7 miljardus lielajā Āzijas tirgū.

Sanāca samēra utopiski, tomēr velme ir mudināt skatīties plašāk un meklēt iespējas, lai nebūtu nepieciešamība pārdzīvot vēl kārtējos krīzes viļņus, kurus izraisa kāds cits. Manis minētais modelis līdzinās Niderlandei, kur ekonomiskie rādītāji ir vieno nolabākajiem Eiropā.

Ar cieņu lasītājiem!