Jurassic World: Fallen Kingdom (Juras laikmeta pasaule: Kritusī karaliste)


Šodien par visu, kas interesē, bet pavisam par kādu citu tēmu nekā ierasts.

Nesen biju noskatījies filmu Jurassic World: Fallen Kingdom, kas ir otrā filma pēc 2015. gada filmas Jurassic World (Jūras laikmets). Turpinājumā padalīšos ar savām pārdomām.

Īsumā šo filmu varētu raksturot kā viens dinozaurs apēd otru dinozauru, kurš pirms tam bija apēdis kādu cilvēku, kurš bija slikts attiecībā pret galvenajiem varoņiem. Bet ja nopietni, tad atšķirībā no pirmās filmas, kur bija kaut cik necik loģisks un interesants sižets, tad šajā filmā lielākais uzsvars tika likts uz specefektiem, savukārt loģika un labs scecinārijs netika piepirkts klāt.

Aktieru spēle kopumā bija viduvēja, savukārt tādu aktieru uzaicināšana kā James Cromwell, kuru mēs labi pazīstam kaut vai pēc tādas filmas L.A. Confidential, vai Toby Jones, parādija to, ka pārējie aktieri ir līmeni zemāki, jo iepriekšminētie spēlēja tiešām labi. Chris Pratt pa īstam neko neparādija, jo izņemot cīnišanos vai bēgšanu no dinozauriem, viņam scenāristi nepiedāvāja iespēju parādīt savu aktiermākslu, savukārt Bryce Dallas Howard nospēlēja vienveidīgi bez īpaša entuziasma un reizēm trūka emociju viņas spēlē.

Specefekti un dekorācijas bija iespaidīgas. Es zināju, ka tā ir spēcīgākā filmas daļa un tieši tāpēc izvēlējots iet uz kino, lai uz lielā ekrāna izbaudītu filmas dinamiku. Dinozauri grafiksi bija uztaisīto ļoti kvalitātīvi un varēja redzēt sīkākās detaļas par kurām tika padomāts. Par grafiku var droši likt augstāko novērtējumu.

Tomēr par pārējo, kas ir svarīgākā daļa, man ir daudz dažādu pretenziju.

Pirmkārt, filma ir PG13, tas nozīmē, ka tā nav domāta priekš ļoti maziem bērniem. Apēstie dinozauru upuri, kuriem tika nokostas dažādas ķermeņu daļas, šādi skati noteikti nav domāti bērniem. Interesantākais, ka pie mums šo filmu laiž kā PG12, laikam, lai palielinātu ienākumus. Skatoties filmu, visu laiku likās, ka scenārijs tika rakstīts priekš 8 gadīgiem bērniem. Tur bija maza meitene, kas bija ielikt, lai bērnos radītu asociācijas ar sevi, bija arī scēna ar slēpšanos zem segas, kas arī ir raksturīga vairāk maziem bērniem. Arī dialogi un tēlu uzvedība bija ļoti raksturīga bērnu filmām. Šeit gribējās kaut ko drusku nopietnāku, jo 13 gados tīņi bieži ir pamēģinājuši alkoholu un cigaretes un noteikti jau ir izauguši no bērnu vecuma.

Otrkārt, sižetam vispār nav loģikas. Šeit nedaudz no sižeta, ja gribat skatīties filmu – nelasiet.

Kā kādam varēja ienākt prātā sižetu būvēt uz tā, ka dinozaurus var ģenētiski modificēt un pārdot militārām vajadzībām. Laikā, kad ir raķetes, tanki, helikopteri, atomieroči un daudzi citi ieroči, kas viennozīmīgi ir efektīvāki par baru slikti kontrolējamu reptiļu. Līdz ar to pati doma nedaudz tracināja un grūti bija atrast jēgu daudziem filmas notikumiem, kas bija pakārtoti militārajai idejai. Un protams, lielie ļaunie ieroču pircēji kārtējo reizi bija krievi, kas liek atcerēties aukstā kara propagandas sastāvdaļas.

Treškārt, galvenie tēli reāli tracināja. Visa viņu motivācija filmā bija konstruēta uz fanātiskas mīlestības pret dinozauriem, kas stipri pārsniedza mīlestību pret cilvēkiem un citām dzīvām būtnēm. Jebkura problēma tika risināta caur to, ka galvenie varoņi izlaida ārā aizvien jaunu dinozauru, lai tas apēstu kādu negatīvo varoni. Beigās viņi izlaida visus dinozaurus, lai tie skraida pa kontinentu un izēd mazos un lielos ciemus. Pie tam, tas tika motivēts ļoti vienkārši – vini taču ir dzīvi. Nekas, ka apkārt dzīvo cilvēki, dažādi dzīvnieki, kuri nav pielāgojušies dzīvei kopā ar dinozauriem utt. Jebkuru galveno varoņu neadekvātu un stulbu rīcību attaisnoja ar fanatisku mīlestību pret dinozauriem, kuri bija ļoti agresīvi un uzbruka visiem pēc kārtas un centas visus pēc kārtas apēst. Patiesībā galvenie varoņi nodarīja daudz lielāku postu, nekā negatīvie varoņi, jo tie vēlējās dinozaurus pārdot militārām vajadzībām, kur tie tiktu kontrolēti, savukārt galvenie varoņi tos vienkārši palaida brīvībā.

Kopsavilkumā, sižets nekāds, aktieru spēle viduvēja, galvenie varoņi kretīni, kurus gribētos nobarot dinozauriem, motivācija tizla, savukārt grafika un specefekti lieliski. Šai filmai droši var likt 4/10 ar atrunu, ka skatās šo filmu tikai dēļ grafikas, aizmirstot par loģiku un adekvātumu.

Advertisements

Kritika


critic_01

Kā vienmēr pēc morālā pagrimuma sestdienās, svētdienās nāk gaišas domas par dzīves patiesībām. Šodien ļoti īsa doma, kas ienāca par kritiku.

Mums visiem patīk izteikt krituku, par visdažādākām lietām, jo tāda ir cilvēku daba, noliegt visu svešo un aizstāvēt savējo (piemēram, viedokli vai uzskatu). Ņemot vērā, ka to dara visi, tad pēc tā var atpazīt gudru cilvēku no vienkārši negatīvu emociju mākta indivīda:

Negatīvu emociju mākts indivīds:

informācija => kritika

 

Gudrs cilvēks:

informācija => kritika => labākais risinājums

 

 

 

Sandra Veinberga nemīl pamatotu kritiku


Šodien no rīta (19.08.2012) saskāros ar interesantu situāciju. Biju nokomentējis Sandra Veinbergas postu (Krievijas propagandai ir izdevies izskalot latviešu popmūziķu smadzenes) viņa blogā izsakot samērā pamatotu kritiku par rakstu. Mani pārsteidza tas, ka mans komentārs 30 minūšu laikā saņēma 5 plusiņu, kas nozīmē, ka lasītāji piekrita manam viedoklim, bet pēc 35 minūtēm iepriekšminētā bloga autore komentāru izdzēsa, jo izrādījās, ka autore nav gatava uzklausīt kritiku, bet vēlās tikai redzēt piekrišanu viņas viedoklim. Protams, tāds cilvēcīgas velmes ir saprotams, bet uzskatu, ka reportieris, nedrīkst pakļauties tāda veida emocījām, jo  ir profesionālis savā jomā un viedokļu dažādība ir katra neatkarīga un brīvi domājoša reportiera mērķis. Tagad īsumā pastāstīšu no kā manā komentārā, tad nobijās autore.

Raksts, kurā tika kritizēti latviešu mūzikas mākslinieki, kā Renārs Kaupers vai Olga Rajecka par to, ka neiestājās par Krievijas nosodīšanu saistībā ar Pussy Riot lietu. Raksts bija vērsts uz to, ka Krievijā notiekošais ir nepieņemami, bet mūsu mūzikas mākslinieki, nav īsti makslinieki, bet tikai izliekās par tādiem. Mana kritika bija par to, ka posta autore klaji atrafarē “rietumu” propogandas kampaņu pret Krieviju un salīdzīnāju viņas centienus aizstāvēt Pussy Riot ar Sīrijas nemiernieku aizstāvēšanu, kuri slepkavo un nogalina, bet ir saņēmuši atļauju no “rietumiem” to darīt un tāpēc ir attaino presē, kā karēvji par demokrātiju Tuvajos austrumos. Sandrai Veinbergai visticamāk nepatika tas, ka pamatoti un argumentēti izteicu viedokli, ka autore neveic personīgu analīzi, bet kopē domas un propogandas paņēmienus no Zviedru un Britu mēdījiem. Interesantākais tas, ka tāda veida komentārs saņēma 5 plusiņus, līdz ar to, neesmu vienīgais, kas domā līdzīgi.

Vienīgais, kas nāk prātā par cilvēkiem, kas noliedz kritiku savā adresē, ir tie, kuri uzskata, ka ir visgudrākie un zinošākie, bet pārējos uzskata par Krievijas propogandas upuriem, tadējādi liekot klišejas, kas nav tīrākais propogandas paņēmiens. Diemžēl, vēlos izdarīt nelielu atklājumu, Latvijā ir cilvēki, kuriem izglītība un zināšanas ļauj domāt un analizēt, kas ļauj nekļūt par zombijiem un neņemt pretīm visu, ko piedāvā vienīgās patiesības zinātāji.

Ar šo postu nevēlējos nevienu aizskart vai pazemot. Atzīmēju, ka iepriekšrakstītais ir manas personīgās domas, kuras izsaku balstoties uz savu personīgo pieredzi un noteikti neapgalvoju, ka tā ir pilnīga un absolūta patiesība.