Turcijas referendums


Kaut arī cenšos nerakstīt savā blogā par politiskām tēmām, tomēr vakardienas referedums Turcijā par konstitūcijas grozījumiem liek uzrakstīt kādu nelielu komentāru. Īsumām, vakar Turcijā vēlētāji nobalsoja par grozījumiem konstitūcijā (Türkiye Cumhuriyeti Anayasası), kas sastāv no 175 pantiem. Konstitūcija sastāv no vairākām daļām, kur pirmā daļa tika pieņemta 1921. gadā un, kuru varam uzskatīt par vecu konstitūciju līdzās Latvijas konstitūcijai, jo tā tika pieņemta pirms Otrā pasaules kara. Tā bija par pamatu Turcijas valsts veidošanai par demokrātisku un brīvu valsti, kur cilvēkiem bija atļauts brīvi izteikties un, kur reliģija tika nodalīta no valsts varas. Kā redzams, tad Turcija spēja veiksmīgi attīstīties, būdama neprezedentāla valsts pēc savas būtības un, kur parlamentam bija liela nozīme.

Pēc grozījumiem konstitūcijā, vara aizvien vairāk tiks koncentrēta tikai un vienīgi prezidenta rokās un viņa pilnvaras varēs būt līdz 2029. gadam, pēc kārtējām vēlēšanām, kas pēc būtības nozīmē, uz mūžu. Šeit mēs redzam, kā demokrātiksa valsts pārtop vienā naktī par autoritāru režīmu un pēc visa spriežot, varas koncentrācijas tendence tikai turpināsies. Kāds ir iemesls tādām pārmaiņām, viss ir ļoti vienkārši, pastāvošā Turcijas elite negrib zaudēt varu un izmantoja likumīgu ceļu mērķu sasniegšanai. Labvēlīgi apstākļi tam bija pieaugošai terorisms un nesenais apvērsuma mēģinājums.

Patiesībā, jebkuri likuma grozījumi, kas vērsti uz valsts institūtu varas pastiprināšanu un parasto cilvēku, vēlētāju, tiesību ierobežošanu, demostrē tikai un vienīgi valsts varas vājumu, augsto korupcijas līmeni un sabiedrības mazo iesaistīšanos valsts politiskajā dzīvē. Tieši to šis referendums arī demonstrēja. Ja palasa Bloomberg vai BBCnews, tad no turienes redzams, ka lielāko atbalstu grozījumiem, guva no lauku apvidus vēlētāju balsīm, kamēr pilsētās lielākā daļa balsoja pret. Līdz ar to lauku iedzīvotāji noteica, kā izskatīsies Turcija nākotnē, kaut arī attīstītās pilsētas, kurās ir gan augstāks izglītības līmenis, gan cilvēku iesaistīšanās dažādās asociācijās un politiskās kustībās.

Vai prezidentāla valsts ir risinājums vājajām valsts institūcijām? Noteikti nē, jo vienai vājai valsts institūcijai – prezidentam, tiek dotas vēl lielākas pilnvaras, tādējādi sekmējot esošo problēmu padziļināšano, bet noteikti ne risināšanu. Valsts varas centralizācija vienmēr noved pie korupcijas pieauguma un valsts varas ātras novecošanas. Šādos gadījumos vienmēr nostrādā ilūzija, ka atnāks kāds un visu sakārtos, bet patiesībā, ja gribam kaut ko mainīt, tad pašiem to vien jādara, izmantojot visus likumā noteiktos mehānismus.

Ļoti svarīgi, lai šāda kaite – valsts varas centralizācija, nepārmestos uz Eiropas valstīm, jo cilvēka brīvību un vienādas tiesības uz valstī esošajiem resursies, vissekmīgāk nodrošina tieši demokrātija un republikas modelis, kaut arī tas nav ideāls, bet kā jau teica Vinstons Čērčils, labāku neviens nav izdomājis.

Advertisements

Konstitūciju klasifikācija


Turpinot iepriekš iesākto tēmu par konstitūcionālajām tiesībām nolēmu uzrakstīt, kā mēs varam klasificēt konstitūcijas vispār un LR Satversmi. Klasiskais teiciens, ka mums nepieciešams zināt savas tiesības, lai tās varētu aizsargāt, nozīmē, ka bez izņēmuma katram cilvēkam ir jāzina gan savas valsts konstitūcijas tekstu, gan būtību, jo tajā ir ietvērti galvenie ekonomikas un sociālās dzīves noteikumi un principi.

Klasisks konstitūciju iedalījums ir šāds:

1) federālas vai unitāras valsts konstitūcija;

2) rakstīta vai nerakstīta;

3) cieta vai fleksibila;

4) ar augstāko juridisko spēku vai neesot ar augstāko juridisko spēku;

5) ar izteikti dalītu valsts varu vai vairāk nedalītu valsts varu;

6) veca vai jauna.

Apskatot dažādas konstitūcijas var izdalīt federālas vai unitāras. Vācijas konstitūcija ir federālas valsts konstitūcija, kas nozīmē, ka liela valsts varas daļa ir nodota federācijas subjektiem, savukārt Latvijās ir unitāras valsts konstitūcija, un pamatā visa vara koncentrējās vienā līmenī, bet pašvaldībām ir samērā maz kompetences apmērs.

LR Satversme ir rakstītā formātā, kas nozīmē, ka mums ir rakstīta konstitīcija, pie tam viss ir apvienots vienā dokumentā atšķirībā, piemēram, no Lielbritānijas, kur nav vienota rakstīta dekumenta, bet ir vesela grupa ar dažādos gados un pat gadsimtos izdotajiem aktiem.

Latvijā ir cieta konstitūcija, kas nozīmē, ka to nevar grozīt kā parastu likumu, jo lai veiktu grozījumus LR Satversmē, nepieciešams kvalificētais balstu vairākums, ne mazāk kā divas trešdaļas no klātešo deputātu, pie tam sēdē jāpiedalās ne mazāk par divām trešdaļām ievēlēto Saeimas deputātu.

Monarhija Latvijas teritorijā beidz pastāvēt līdz ar Krievijas impērijas sabrukšanu, Latvija jau no saviem pirmsākumiem bija demokrātiska un LR Satversmei ir visaugstākais juridiskais spēks starp visiem tiesību aktiem, gan starptautiskajiem, gan valsts izdotajiem. Pēc manām domāma, augstāk par LR Satversmi ir vienīgi tautas izteiktā griba referendumā. Gadījumā, ja valsts iekārta ir monarhija, tad konstitūcijai var arī nebūt augstākais juridiskais spēks, piemēram, Irānas Islama Republikā, kur augstāks juridiskais spēks ir Korānam.

Latvijas konstitūcija ir veca, jo tikai pieņemta pirms Otrā pasaules kara un ir viena no vecākajām Eiropā, par ko, protams, varam lepoties, jo vismaz mūsu valstī ir divas nemainīgas vērtības – lata vērtība un konstitūcija, kas, pēc manām domām, ir liels sasniegums.

Turpmāk, kad būs vairāk brīva laika, apskatīšu un uzrakstīšu dažādas ziņas par konstitūciju pēc iespējas īsāk un konkrētāk, lai varētu viegli uztvert sniegto informāciju un pārdomas.

Kas ir konstitucionalisms?


Pēdējā laikā ļoti maz tiek veltīts šim blogam, jo darbi nestāv un noslogotība palielinās ar katru dienu uz pieaugošo pusi. Tāpēc rakstīšu retāk toties kvalitatīvi, lai bloga lasītājiem būtu gan interesnati, gan rastos iespēja uzzināt jaunu informāciju, ne tikai par subjektīvās realitātes uztveres jomām, bet par praktiskām un nepieciešamām lietām.

Bieži televīzijā tiek minēts vārds konstitūcija, vai Latvijas gadījumā LR Satversme, gan par tautas likuma ierosināšanas tiesībām, gan par grozījumiem LR Satversmē sakarā ar preambulas izmaiņu. Jāpiebilst, ka pēdējais ir pēc manām domām, politiski motivēts un robežojas ar populismu, jo konstitūcijas teksts ir tikai daļa no konstitūcijas un noteikti neatspoguļo to pilnā apmērā, jo konsitūcija sastāv arī no demokrātiskas valsts un cilvēktiesību principiem, kuri nav pilnā apmērā ietverti LR Satversmes rakstītā tekstā.

Savukārt, lai runātu tālāk par konstitūciju nākamajos postos, pirmām kārtām jāapskata Konstitucionalisma doktrīnu, lai pasvītrotu konstitūcijas nepieciešamību mūsdienu valstī. Konstitucionalisma doktrīna nosaka valsts varas tiesiskumu, kā arī valsts varas dalīšanu trīs atzaros, lai tā netiktu koncentrēta vienās rokās un ierobežotu varas ļaunprātīgu izmantošanu gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā.

Konsitucionalisma galvenā doma ir izpildvaras atskaitīšanās mehānisms likumdevēja varai, kas Latvijas gadījumā ir Ministru Kabineta atskaitīšanās Saeimai, savukārt Saeima atskaitās par pieņemtiem likumiem vēlētāju priekšā, tādējādi tiek iztenota tautas kontrole pār valsti kopumā. Ar iepriekšminēto mehānismu tiek garantēts, ka valsts ievēros cilvēktiesības, jo pretējā gadījumā likumdevēja vara tiks nomainīta ar vēlēšanu palīdzību.

Svarīgi atzīmēt, ka būtiski ir nodalīt ne tikai likumdevēja varu no izpildvaras, bet jābūt nodalītai arī tiesu varai. Latvijā tiesu vara ir vairāk nodalīta no pārējām varām, nekā, piemēram, izpildvara no likumdēvēja varas dēļ sistēmas, kad ievēlēto partiju koolīcijas veido valdības ministru sarakstu.

Apkopojot iepriekšrakstīto, konstitucionalisma princips ir atgriezeniskas saistes veidošana starp tautu un valsts varu, lai mazinātu iespējas valsts varai rīkoties autonomi, neņemot vērā tautas gribu un viedokli, kas viennozīmīgi noved ne tikai pie revolūcijas, bet arī pie ekonomiskā krituma.

Cerams izdevās vienkārši un interesanti izskaidrot doktrīnu pēc kuras tika veidota LR Satversme. Nākamajos postos apskatīšu citus jautājumus saistītus ar dažādu valstu konstitūcijām.