Kartelis būvniecībā – kurš atbildīgs


Kādu laiku atpakaļ Konkurences padome pieņēma lēmumu par soda uzlikšanu vairākiem komersantiem, kuri veic būvdarbus un piedalās publiskajos iepirkumos. Vakar raidījumā Kārtības rullis tika skarts šis jautājums, tomēr klāt uzaicinātie politiķi, atbildot uz šo jautājumu no vadītāja puses, sāka peldēt, izvairoties no tiešām atbildēm un cenšoties no vienas puses vainu pārlikt uz uzņēmējiem, no otras puses pasniegt visu tā, ka tas kaut kā nejauši pats no sevi gadījies. Šoreiz īsas pārdomas, kurš vispār ir atbildīgs par karteli un kā sistēma strādā.

Kartelis, vienkāršiem vārdiem rakstot, ir divu vai vairāku komersantu vienošanās par preces vai pakalpojuma cenu vai apjomu. Tāpat kartelis var sadalīt tirgu vai publisko iepirkumu gadījumā, pašus iepirkumus. Ņemot vērā, ka uzvar zemākā cena, tad vienošanās starp karteļa dalībniekiem ir ļoti vienkārša. Kartelis ir prettiesisks veidojums un par to ir paredzēta likumā noteikta atbildība, tomēr šajā gadījumā ir vēl citas vainīgās puses.

Publisko iepirkumu rīko vai nu iestāde vai pašvaldība. Abos gadījumos tas ir iepirkuma process, kas ir detalizēti reglamentēts. Pēc būtības no vienas puses ir nodokļu maksātāju nauda, no otras puses ir uzņēmējs un starp tiem ir valsts institūcija vai pašvaldība, kurām jāizmanto nodokļu maksātāju nauda pēc iespējas racionālāk un taupīgāk. Kā notiek privātajā biznesā? Valdes loceklis atskaitās dalībniekiem vai akcionāriem par katru iztērēto eiro un situācijā, kad valdes loceklis nav rīkojies kā rūpīgs saimnieks, pret to var celt civiltiesisko prasību. Principā publiskajā jomā, kur valdes locekļa vietā ir iestāde vai pašvaldība, sistēma ir līdzīga un prasība būtu ceļama, bet šeit darbojās pavisam citi principi, jo nauda ir nodokļu maksātāju nevis privāta un neviens patiesībā nav ieinteresēts tās atgūšanā pats no sevis.

Kā vajadzēja rīkoties ierēdņiem, ja viņi tiešām būtu ieinteresēti iztērēt nodokļu maksātāju naudu saudzīgi un rūpīgi? Neesot speciālistam kādā jomā, viens no paņēmieniem kā kaut ko izvērtēt, ir salīdzināšana. Daudzi no mums nezina cik maksā uzbūvēt māju, bet katrs no mums var atrast jaunbūves cenu vai paskatīties kādu privātu projektu. Gadījumā, ja Latvijā nav būvēts nekas līdzīgs, tad vienmēr var paskatīties Lietuvas un Igaunijas publiskos iepirkumus vai privātā sektora cenu. Tāpat var piesaistīt neatkarīgu ekspertu, kurš noteiks cenu iecerētajam projektam. Līdz ar to piedāvātās cenas sadārdzinājumu par 20% vai 30% vai pat 40% uzreiz var konstatēt pat neesot būvdarbu speciālistam. Secinājums ir viens, vai nu tas netika izdarīts aizmāršības dēļ katrā no publiskajiem iepirkumiem, kuros piedalījās kartelī iesaistītie būvnieki vai arī tika palūgts to nedarīt, iespējams par attiecīgo samaksu, ko neskaidru apstākļu dēļ Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs pārtrauca izmeklēt.

Redzam, ka atbildība ir abās pusēs, vienā pusē ir karteļa izveidošana un tirgus sadalīšana, otrā pusē ir bezrūpīga nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšana. Kāpēc politiķi ir tik izvairīgi par to runāt? Ļoti vienkārši, mums ir maza politiskā mainība, pašvaldībā regulāri uzvar vieni un tie paši cilvēki un par priekšsēdētājiem viņi sēž bieži ilgāk par divdesmit gadiem. Mainoties politiskiem spēkiem un esot reālai politiskai konkurence, viss aparāts strādātu daudz labāk, jo zinātu, ka atnākot jaunajiem spēkiem, var nākties atbildēt par neizdarībām. Savukārt, ja visi sēž gadu desmitiem savās vietās, tad viss notiek kā smērēts un par atbildību var neuztraukties.

 

Konkurences jēga un nozīme


Par konkurences tiesībām esmu samērā daudz lasījis, rakstijis un interesējies kopumā. Neskarot notiekošo atkritumu apsaimniekošanas biznesā, uzrakstīšu par vispārīgiem principiem, kāpēc konkurence gandrīz vienmēr ir labāka par monopolu vai karteli.

Konkurence ir sacensības starp diviem vai vairākiem dalībniekiem. Ekonomikā konkurences telpu sauc par tirgu, kur katrs komersants cenšās uzvarēt otru, piedāvājot labāku, lētāku un izdevīgāku preci vai pakalpojumu patērētājam. Tieši konkurences apstākļos centrā ir patērētājs, jo viņam ir nauda un ir izvēles iespēja. Ja viens komersants sniedz neapmierinošu pakalpojumu, vienmēr ir iespēja aiziet pie cita, tādējādi motivējot komersantus strādāt patērētāja interesēs.

Kas notiek, kad ir monopols? Komersantam ir garantēts patērētāju skaits, kuri jebkurā gadījumā izmantos monopola stāvoklī esošā komersanta pakalpojumus. Tas nozīmē, ka komersantam peļņas gūšanai nav nepieciešams ieviest jaunas tehnoloģijas, uzlabot klientu apkalpošanu, nodrošināt preci vai pakalpojumu ar augstu kvalitāti, kā arī baidīties no sliktas reputācijas un patērētāju sūdzībām. Šajā gadījumā patērētājam ir nauda, bet zūd izvēles iespējas. Pie tam monopols vienmēr uzliek nesamērīgi augstas cenas, jo cena veidojās nevis no pieprasījuma un piedāvājuma formulas, jo pieprasījums ir stabils, bet no vidējā patērētāja maksātspējas līmeņa. Ļoti labs piemērs cenu noteikšanai bija kaut kad senāka intervijā paustais saistībā ar elektrības cenas noteikšanu elektroautomašīnu uzpildes stacijās, kad komersantam faktiski ir monopolstāvoklis un komersanta pārstāvis stāstija, ka viņi nosaka cenu skatoties uz degvielas cenu un aprēķinu, cik patērētājs ir spējīgs samaksāt par šo pakalpojumu, nekur nebija minēts par pašizmaksu vai faktisko elektrības cenu, jo pakalpojuma cenā elektrības cenas praktiski nebija. Ja pieņemsim situāciju, ka šajā segmentā izveidosies konkurence, cenas noteikšanas loģika krasi mainīsies.

Komersants, kas atrodas monopolstāvoklī vienmēr ar visiem iespējamajiem līdzekļiem cenšās šo stāvokli saglabāt, jo tas ir ekonomiski izdevīgi, tāpēc, ka pie minimālām izmaksām var gūt milzīgu peļņu, ceļot cenu par pakalpojumu līdz bezgalībai. Jāņem vērā, ka atšķirībā no situācijas, kad tirgū ir konkurence un komersants var gūt peļņu no pārdošanas apjoma, monopola situācijā komersants ir ieinteresēts sniegt pakalopjumu pēc iespējas mazākā apmērā par ļoti augstu cenu, jo tas samazina pakalpojuma sniegšanas izmaksas, ļaujot saglabāt iepriekšējo peļņas līmeni.

Kartelis ir nedaudz citādāks ekonomisks formējums, bet ar līdzīgu mērķi, kāds ir monopolam. Kartelis ir vairāku komersantu prettiesiska vienošanās ar mērķi sadalīt tirgu, noteikt vienotu cenu vai vienoties par noteiktu preces vai pakalpojuma apjomu, kas tiek piedāvāts tirgū. Karteļa mērķis ir samazināt ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas izmaksas un palielināt peļņu, kā arī izslēgt jaunu komersantu ienākšanu tirgū. Piemēram, tirgū ir divi komersanti, kas sniedz specifiskus pārvadāšanas pakalpojumus. Šiem komersantiem ir izdevīgi vienoties, lai pakalpojuma cena būtu abiem vienāda un stipri augstāka, nekā tā būtu brīvas konkurences apstākļos, tādējādi samazinot izmaksas un nodrošinot stabilu peļņu bez inovācijām un pakalpojuma sniegšanas kvalitātes pieauguma. Šajā gadījumā vizuāli izskatīsies, ka tirgū ir vairāki komersanti, kas konkurē savā starpā, bet reāli būs vienota cenu un apjoma noteikšanas politika, kuras mērķis būt maksimāli daudz iegūt no patērētājiem naudu.

Svarīgi atzīmē, ka monopols un kartelis ir negatīvs pēc savas būtības. Monopols nav prettiesisks no likuma viedokļa, savukārt kartelis ir aizliegts gan Latvijas līmenī, gan Eiropas Savienības līmenī. Papildus tam, jāatceras, ka kartelis un monopols vienmēr cīnīsies par sava stāvokļa saglabāšanu, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, piemēram, tiesību normu lobēšana, korupcija, politisko partiju atbalstīšana, ekspertu un pasūtījuma rakstu pirkšana utt. Nav grūti atrast rakstus, kur, piemēram, mobilo sakaru operātora apvienošanos ar stacionāro sakaru operātoru slavē un pamato ar nepieciešamību izveidot vienu lielu tirgus spēlētāju, lai tādējādi paaugstinātu kvalitāti un nodrošinātu attīstību, kaut arī realitātē šāda apvienošanās vienkārši samazinātu konkurenci ar visām no tā izrietošajām sekām.

Ņemot vērā visu šajā rakstā minēti, iesaku jebkuras ziņas, kurās figurē konkurences ierobežošana, skatīties caur prizmu, ka konkurence ir laba, bet tās neesamību slikta. Tas ir ļoti vienkāršs tests, lai noteiktu, kā interesēs runā noteiktais eksperts vai darbojās noteiktais politiķis.