Nepārtrauktā izvēle


Sen neesmu rakstījis foršus un iedvesmojošus rakstus blogā un visdrīzāk pilnvertīga atgriešanās nebūs tik drīz. Tomēr šodien esmu šeit un varu uzrakstīt īsas pārdomas par nepārtrauktām izvēlēm, ko izdarām savā dzīvē.

Katru dienu mēs pieceļamies no rīt un kā minimums vienu izvēli izdarām pašā sākumā, celties no gultas vai palikt gulēt zem siltas un mīkstas segas. Nākamā izvēle ir par to, vai ēst brokasti un kādas brokastis ēst, tālāk par iziešanu no mājām un tā līdz bezgalībai. Svarīgākais visā ir tas, ka izvēloties kaut ko vienu, mums viennozīmīgi jāatsakās no kaut kā cita. Ja pieceļamies no gultas, mēs atsakamas no palikšanas tajā. Tā arī tiek veidota mūsu dzīve, nepātraukti izvēloties, kā iztērēt mūsu laiku. Cits to iztērē darbam un kādam hobijam, cits mācībām un ceļošanai, cits mājās sēdēšanai un televizora skatīšanai. Pilnībā katra izvēle veido mūs, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam jebkuras izvēles priekšā. Piemēram, izvēle šķērsot ceļu, kamēr luksoforā spīd sarkanā gaisma var būt pēdējā izvēle cilvēka mūžā, vai izvēle šoreiz iet pa citu ielas pusi var paglābt no krītošas lāstekas. Tieši tāpat ir ar mūsu izvēli laika aizpildīšanai. Ja izvēlamies darīt priekš sevis kaut ko jaunu, no kā mums ir bail, mēs attīstamies, ja darām to, par ko jūtamies droši un mierīgi, degradējam.

Šeit sanāk ļoti interesants paradokss. Ja mēs visu laiku attīstamies, tad principā mēs nodzīvojam garāku dzīvi nekā tie, kas nepārtraukti degradē, jo nestandarta momenti labāk paliek atmiņā, bet mūsu dzīve pēc būtības ir tikai mūsu atmiņa par momentiem, kas ir bijuši un nekad vairs neatkartosies.

Interesantākais ir tas, ka cilvēka dzīve apstājās, kad izvēļu vairs nav. Tikai mirušam cilvēkam izvēļu iespējas ir beigušās. Tieši tāpēc ir visu laiku jāanalizē savu dzīvi un visu laiku jāizdara izvēles, lai ar tām mainītu un uzlabotu savu dzīves gājumu.