Izdzīvojušā kļūda (Survivorship bias)


Šodien nolēmu uzrakstīt kaut ko vieglu un interesantu. Nedaudz par izdzīvojušā kļūdu, kas ir viens no prāta māņiem jeb loģikas deformācijām, kas noved mūs pie nepareiziem rezultātiem un bieži rada smagas sekas. Es bieži diskusijā izmantoju šo kā argumentu, lai aizstāvētu savu viedokli. Pamēģiniet arī jūs pastrīdēties šajā jomā ar cilvēkiem un redzēsiet, cik ļoti grūti ir pārliecināt viņus par pretējo. Tas tikai liecina par to, ka liela daļa cilvēku dzīvo pavisam citā, neeksistējošā pasaulē.

Vienkāršiem vārdiem aprakstot, izdzīvojušā kļūda loģikā ir tad, kad tiek analizēti veikmīgie gadījumi, nepiešķirot lielu vērību tiem gadījumiem, kuri bija neveiksmīgi. Internetā par šo var atrast milzīgu materiālu daudzumu, savukārt es par to rakstu, lai rosinātu cilvēkus vispār meklēt informāciju par loģiku.

Sadzīvē esam bieži dzirdējuši šādu frāzi, smēķēšana nav kaitīga, mans vectēvs visu mūžu smēķēja un nodzīvoja līdz astoņdesmit gadiem. Šajā piemērā atpagalvojums pats par sevi norāda uz to, ka arguments ir nepareiz, jo vēctēvs tiek minēts kā piemērs, kas norāda, ka pārējie viņa vecuma cilvēki jau ir miruši. Ja pieņemsim, ka vectēvs tiešām nodzīvoja līdz astoņdesmit gadiem, tad objektīvam rezultātam mums būtu nepieciešams paņemt statistiku un paskatīties, cik cilvēki ir miruši, kas bija smēķējuši tik pat ilgi un izrādītos, ka to skaits ir daudz lielāks, bet vectēvs ir tikai laimīgs izņēmums no kopējās statistikas.

Vēl viens ļoti populārs mīts ir par mācīšanos. Bieži dzirdam frāzi, nav jēgas mācīties, piemēram, ir miljonārs, kurš kļuva bagāts ar 6 klašu izglītību. Forša atruna, lai neko nedarītu, bet patiesībā mums vajadzētu ņemt statistiku un skatīties, cik lieli ienākumi ir cilvēkiem ar pamatskolas izglītību, vai pat nepabeigtu pamatskolas izglītību. Uzrakstīšu priekšā, ļoti zemi un liela daļa ir vismaz reizi mūžā bijuši notiesāti par kaut kādu noziedzīgu nodarījumu, un cik no tiem ir ar alkohola un narkotiku atkarību, ir vairāk retorisks jautājums.

Rezultātā varam secināt, ja kāds cilvēks savā runā lieto vārdus, “visi taču tā dara…”, “es zinu vienu cilvēku, kuram izdevās…”, “nav jēgas, jo nevienam nesanāk…”, tad ziniet, ka visdrīzāk kopējā konstrukcijā ir izdzīvojušā kļūda, kas noved pie pilnīgi nepareiziem loģiskiem secinājumiem. Ar šo ir jācīnās katru dienu, lai pašiem pieņemtu pareizu lēmumu un dzīvotu reālajā pasaulē, nevis māņos.

Jo tālāk jo trakāk – agrāk tā nebija


Bieži varam dzirdēt teikumu, ka agrāk tā nebija, vai arī šodien cilvēki paliek aizvien stulbāki, salīdzinājumā ar agrākiem laikiem. Mūžīgā tēma par to, ka senos laikos zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Kā tad ir patiesībā un kāpēc mūsos rodas šāda sajūta, un kā pret to cīnīties?

Patiesība ir ļoti vienkārša, cilvēki ar katru gadu kļūst gudrāki, ja mēra vidējo intelekta līmeni. Šī raksta ietvaros izvairīšos no jebkādiem pierādījumiem un atsaucēm, ja kāds vēlas, var pameklēt pats dažādu starptautisko organizāciju pētījumus. Kopējais intelekts pieaug līdz ar tehnoloģiju attīstību un, kļūstot informācijai pieejamākai, cilvēks spēj daudz kvalitatīvāk izveidot savās smadzenēs vīziju par apkārtējo pasauli. Papildus tam, pašlaik ir daudz vieglāk ceļot, spēlēt datorspēles, komunicēt ar lielu skaitu cilvēku un iepazīt dažādas kultūras. Līdz ar to cilvēks spēj pieņemt uz lielāku informācijas apjomu pamatotu lēmumu, kas nozīmē, ka ilgtermiņā lēmums vedīs līdz efektīvākai mērķa sasniegšanai.

Mūsos rodas sajūta par to, ka agrāk bija labāk, tikai un vienīgi mūsu smaadzeņu darbības īpatnību dēļ. Labo un pozitīvo smadzenes atcerās daudz labāk, nekā negatīvo un slikto, tāpēc filtrējot dāžada veida atmiņas par notikumiem un pieredzi, smadzenēs veidojās pozitīvāka aina par pagātni, nekā tā ir patiesībā, tieši tāpēc senie laiki mūsu smadzenēs ir zaļāki un zilāki. Papildus tam, cilvēki nepārtraukti mirst un cilvēkiem ar labāku izglītību un veselīgāku dzīvesveidu vidēji ir lielākas iespējas nodzīvot ilgāk, kā arī viņi nepārtraukti iztur dabisko atlasi darba tirgū. Līdz ar to, skatoties uz vecāka gājuma cilvēkiem, mēs redzam tikai labākos no labākajiem, jo pārējie ir jau miruši. Tāpēc arī jauniem cilvēkiem var rasties ilūzija, ka agrāk skolās mācija labāk un pārtika bija veselīgāka. Realītātē, ja paskatāmies kā mainās vidējais izglītības līmenis un dzīves ilgums, tad redzam, ka tas pieaug attiecībā pret iepriekšējo periodu un šeit es ieteiktu skatīties plašāku statistiku par Latvijas datiem, lai redzēto kopējo ainu.

Cīnīties pret ilūzijām un sapņiem var ļoti vienkārši, ar statistiku un pētījumiem. Es jau agrāk esmu publicējis dažāda veida statistiku un pētījumu aprakstus, līdz ar to varat pasmelties tur avotus priekš savas personīgās izpētes. Zinātniskā pieeja lietām vienmēr spēj izkristalizēt realitāti no dogmām un mītiem. Tāpēc aicinu visus, ziņu vietā lasīt zinātnisko literatūru, un tad vienā brīdī sapratīsiet, ka dzīvojam labākā un gudrākā pasaulē, nekā tā bija jebkuru laika periodu atpakaļ, jo tik daudz atklājumu un tik daudz zinātnieku un pētnieku kā šodien, nekad iepriekš skaitliskā izteiksmē nav bijis.

 

Ilūzija


cosm_01

Kādā pētījumā ir teikts, ka cilvēka uztvere, kas tiek īstenota caur redzi, sastāv no 10% redzamā un 90% mūsu iztēles, kas veidot ilūziju par mums apkārt esošo pasauli. Patiesībā neviens no mums īsti nekad nav redzējis īsto pasauli tādu kāda tā ir, bez emocionālā fona. Kāpēc tas tā notiek? To var izskaidrot ar to, ka kaut kādā evolūcijas stadijā, šāda pasaules uztvere palīdzēja cilvēkiem apvienoties vienota mērķa sasniegšanai, kas izpaudās, kā organizēšanās grupā, lai konkurētu ar citiem homīdiem par teritoriju un resursiem. Ja mēs redzētu pasauli tādu kāda tā patiesībā ir un nespētu sapņot un iztēloties mūsu nākotni, tad tāda cilvēku apvienība nebūtu ilgstoša un spējīga pastāvēt ilgstošu laiku, līdz ar to homīdu grupa, kura sastāvēja no indivīdiem, kuriem bija attīstīta iztēle, varēja darboties efektīvāk par tiem, kuriem iztēle bija zemākā attīstības stadijā vai nebija vispār. Lūk, kāpēc mēs dzīvojam ilūziju pasaulē, kuras nemaz nav. Mēs skatāmies uz lietām un redzam tās tādas, kādas tās patiesībā nav. Jautājums, kur īsti mēs dzīvojam? Reālajā pasaulē vai iztēlē, ko veido dažādas prāta ilūzijas?