Kartelis būvniecībā – kurš atbildīgs


Kādu laiku atpakaļ Konkurences padome pieņēma lēmumu par soda uzlikšanu vairākiem komersantiem, kuri veic būvdarbus un piedalās publiskajos iepirkumos. Vakar raidījumā Kārtības rullis tika skarts šis jautājums, tomēr klāt uzaicinātie politiķi, atbildot uz šo jautājumu no vadītāja puses, sāka peldēt, izvairoties no tiešām atbildēm un cenšoties no vienas puses vainu pārlikt uz uzņēmējiem, no otras puses pasniegt visu tā, ka tas kaut kā nejauši pats no sevi gadījies. Šoreiz īsas pārdomas, kurš vispār ir atbildīgs par karteli un kā sistēma strādā.

Kartelis, vienkāršiem vārdiem rakstot, ir divu vai vairāku komersantu vienošanās par preces vai pakalpojuma cenu vai apjomu. Tāpat kartelis var sadalīt tirgu vai publisko iepirkumu gadījumā, pašus iepirkumus. Ņemot vērā, ka uzvar zemākā cena, tad vienošanās starp karteļa dalībniekiem ir ļoti vienkārša. Kartelis ir prettiesisks veidojums un par to ir paredzēta likumā noteikta atbildība, tomēr šajā gadījumā ir vēl citas vainīgās puses.

Publisko iepirkumu rīko vai nu iestāde vai pašvaldība. Abos gadījumos tas ir iepirkuma process, kas ir detalizēti reglamentēts. Pēc būtības no vienas puses ir nodokļu maksātāju nauda, no otras puses ir uzņēmējs un starp tiem ir valsts institūcija vai pašvaldība, kurām jāizmanto nodokļu maksātāju nauda pēc iespējas racionālāk un taupīgāk. Kā notiek privātajā biznesā? Valdes loceklis atskaitās dalībniekiem vai akcionāriem par katru iztērēto eiro un situācijā, kad valdes loceklis nav rīkojies kā rūpīgs saimnieks, pret to var celt civiltiesisko prasību. Principā publiskajā jomā, kur valdes locekļa vietā ir iestāde vai pašvaldība, sistēma ir līdzīga un prasība būtu ceļama, bet šeit darbojās pavisam citi principi, jo nauda ir nodokļu maksātāju nevis privāta un neviens patiesībā nav ieinteresēts tās atgūšanā pats no sevis.

Kā vajadzēja rīkoties ierēdņiem, ja viņi tiešām būtu ieinteresēti iztērēt nodokļu maksātāju naudu saudzīgi un rūpīgi? Neesot speciālistam kādā jomā, viens no paņēmieniem kā kaut ko izvērtēt, ir salīdzināšana. Daudzi no mums nezina cik maksā uzbūvēt māju, bet katrs no mums var atrast jaunbūves cenu vai paskatīties kādu privātu projektu. Gadījumā, ja Latvijā nav būvēts nekas līdzīgs, tad vienmēr var paskatīties Lietuvas un Igaunijas publiskos iepirkumus vai privātā sektora cenu. Tāpat var piesaistīt neatkarīgu ekspertu, kurš noteiks cenu iecerētajam projektam. Līdz ar to piedāvātās cenas sadārdzinājumu par 20% vai 30% vai pat 40% uzreiz var konstatēt pat neesot būvdarbu speciālistam. Secinājums ir viens, vai nu tas netika izdarīts aizmāršības dēļ katrā no publiskajiem iepirkumiem, kuros piedalījās kartelī iesaistītie būvnieki vai arī tika palūgts to nedarīt, iespējams par attiecīgo samaksu, ko neskaidru apstākļu dēļ Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs pārtrauca izmeklēt.

Redzam, ka atbildība ir abās pusēs, vienā pusē ir karteļa izveidošana un tirgus sadalīšana, otrā pusē ir bezrūpīga nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšana. Kāpēc politiķi ir tik izvairīgi par to runāt? Ļoti vienkārši, mums ir maza politiskā mainība, pašvaldībā regulāri uzvar vieni un tie paši cilvēki un par priekšsēdētājiem viņi sēž bieži ilgāk par divdesmit gadiem. Mainoties politiskiem spēkiem un esot reālai politiskai konkurence, viss aparāts strādātu daudz labāk, jo zinātu, ka atnākot jaunajiem spēkiem, var nākties atbildēt par neizdarībām. Savukārt, ja visi sēž gadu desmitiem savās vietās, tad viss notiek kā smērēts un par atbildību var neuztraukties.