Labais mūsos ir sliktais


Sen neko neesmu rakstījis un man jau kaut kā pamazām sāka grauzt sirdsapziņa, ka esmu pametis novārtā bloga lasītājus. Tā ir, kad sāc pētīt un iedziļināties dažadās lietās, bet laika ir tikai tik cik ir un nākas kaut ko atlikt malā. Centīšos rakstīt biežāk, jo tas ļauj padomāt plašāk par vairākām lietām, kas iet ārpus ikdienas.

Pavisam nesen sanāc pusdienot ar vienu ļoti interesantu cilvēku un pusdienu laikā izvērsās saruna par sevis pilnveidošanu un uzlabošanu. Man teica, ka ir jārokas sevī, lai atrast sevī trūkumus, kurus pēc tam vajag uzlabot un tādējādi tu kļūsti labāks. Uz iepriekšminēto, es ieteicu vienu paņēmienu, kas ļoti nopietni attīsta un maina cilvēku, padara viņu spēcīgāku un stiprāku. Šis paņēmiens ir ļoti bīstams un tieši tāpēc tas nes neiedomājami augstus rezultātus. Es teicu, ka priekš sevis iepazīšanas un tikšanas prom no bailēm ir jāizdara viena lieta, jānodzīvo uz ielas, kā bezpajumtnieks vienu mēnesi. Staigājot, apmeklējot bezmaksas virtuves, dzīvojot patversmēs un cenšoties vienkārši izdzīvot.

Ko šāda metode dot? Tā noņem bailes no naudas zaudēšanas un palikšanas uz ielas. Šādas bailes ir katrā cilvēkā un tas ļauj viegli manipulēt ar jebkuru cilvēku, piemēram, samazinot algu vai tikai piedraudot ar to. Otrkārt, cilvēks kļūst spēcīgāks, jo ierauga pasauli tādu kāda tā ir, zaudējot ikdienā, prātā izveidoto ilūziju. Treškārt, cilvēks iziet zināmu dabīgo atlasi starp citiem ielas iemītniekiem cīņā par pamata vajadzību apmierināšanu un pierāda sev, ka spēj visu. Un pēdējais, cilvēkam mazinās sabiedrības viedokļa vērtība, jo esot pašā lejā sabiedrības viedoklis zaudē jebkādu svaru, tāpēc ka zemāk vairs nav kur krist. Cilvēks kļūst egoistiskāks un bezbailīgāks, kas viņam personīgi ir labāk, bet sabiedrībai kopumā sliktāk, jo šādu cilvēku ir ļoti grūti kontrolēt, kas ļauj viņam kontrolēt citus.

Lūk, labais, kas mūsos ir priekš sabiedrības, pārveršas sliktā, bet sliktais, kas ir mūsos, lai kapotu sabiedrībai, pārveršas mūms par labu. Vai es kādreiz pats to esmu darījis, nē neesmu, bet neizslēdzu šādu iespēju. Vai es to ieteiktu citiem, noteikti nē, jo tas tiešām ir bīstami. Ar šo vienkārši vēlos parādīt, ka ir vairākas pasaules un vairākas cilvēka puses, kurām mainoties, mainās cilvēks attiecībā pret sevi un pārējiem. Ja ir velme uz piedzīvojumiem, nav jātērē nauda dārgiem ceļojumiem vai izklaidēm, jo daudz asākas sajūtas ir tepat ārā.

Advertisements

Paliekošā iela


Pēdējā laikā nācās daudz laika pavadīt telpās. Pēc ilgāka brīža, izejot ārā uz ielas, sāc pamanīt, ka viss ir kaut kā neierasti un citādi, nekā bija iepriekš. Šāda sajūta rodas nevis tāpēc, ka ir mainījusies iela, bet uz brīdi esi mainījies tu pats. Pieņemot par aksiomu atziņu, ka cilvēka rīcība un lietu uztvere ir atkarīga no sociālās vides, kā arī to ietekmē apkārtējā vide kopumā, tad varam izdarīt secinājuma, ka iela bija un ir tāda pati, tikai ilgākais laiks, kas pavadīts ārpus tās, mainīja ielas uztveri tieši manī.

Izejot uz ielas, redzi, ka pa to iet tik pat nepazīstami cilvēki, kas bija arī agrāk. Pa to kursē sabiedriskais transports un brauc mašīnas. Nekas nav mainījies ilgu laiku, izņemot tevi pašu. Iela kā nebeidzamais cilvēku resurss, iepludina gājējus veikalos, mājās un pagalmos. Cilvēks nekad nevar būt vientuļš, jo iela vienmēr piedāvā iespēju satikt jebkurā brīdī kādu nepazīstamu cilvēku. Tā ir kā taisna bruģa vai asfalta upe, kura vienmēr ir dzīva un haotiski plūst dažādos virzienos.

Izejot ārā, vakara saule apspīdēja ietvi, garām traucās neskaitāmi cilvēki, atgriežoties no savām dienas nodarbēm. Viss tik trauksmains un interesants. Šajā brīdī sāk atgriezties ierastā ielas uztvere un viss nostājās savās vietās. Pārņem priecīgas izjūtas, kad skaties uz šo mūžam plūstošo organismu.