Gredzeni mūsu prātos


ri_01

Sen neesmu rakstijis šāda veida pārdomas, jo ar tām ļoti grūti pateikt kaut ko svaigu un saistošu citiem, kā, piemēram, ierakstā par pingvīniem. Bet tomēr, nedaudz par gredzeniem.

Tie, kuri regulāri lasa manu blogu, noteikti sapratīs, ka šeit netiks rakstīts par gredzeniem kā par juvelierizstrādājumiem, bet gan par prāta gredzeniem. Ja daudziem laulības gredzens ir kā simbols dzīves izmaiņām, jaunība pirms un pieaugošo dzīve pēc, tad manā gadījumā pārdomas ir vērstas par notikumu un domu gredzeniem. Prāts ir tā veidots, ka cilvēks ātri pierod pie labā un pozitīvie notikumi paliek spilgtākā atmiņā, bet negatīvie aizmirstās. Šādā veidā prāts taupa enerģiju un ļauj mums ikdienā ieslēgt autopilotu, piemēram, kad ejam uz darbu, mēs nedomājam un neanalizējam ceļu, bet gan izdarām darbības, kuras darijām iepriekš 1000x un darīsim arī turpmāk. Lūk arī veidojas gredzens, izejam no rīta un atnākam atpakaļ vakarā. Ja paskatās uz literārajiem darbiem, tad lielākā daļa arī tiek rakstīta pēc gredzenveidīgas kompozīcijas. Ja gredzens netiek atainots ģeogrāfiskajās vietās, tad noteikti būs attēlots emocionālajā pasaulē.

Gredzens simbolizē mūžību, nebeidzamību un bezgalīgu ceļu, drošu un ērtu. Bet diemžēl, lai attīstītos, mums nepārtraukti ir jalauž gredzeni, jo tie mūs novārdzina emocionāli un notrulina garīgi. Gredzens padara dzīvi komfortablāku, bet attīstība ir iespējama tikai un vienīgi, kad spējam izmet sevi ārpus konforta zonas.