Grāmata Savienotie trauki

Samērā rets gadījums, kad rakstu par kādu grāmatu, jo pēdējā laikā sanāk lasīt profesionālu literatūru, par kuru Latvijā interesejās, labi, ja cilvēki trīsdesmit. Tomēr tika atrasts brīdis, lai izlasītu kaut ko populārzinātnisku un ar ko varu padalīties ar lasītājiem. Turpmāk uzrakstīšu to, kas man patika Kaspara Kļaviņa grāmatā “Savienotie trauki”un kas likās samērā nepareizi.

Īsumā, grāmata ir par kultūras atšķirību starp Rietumiem un Austrumiem, uzsvaru liekot uz musulmaņu un arābu kultūru. Grāmata bija par atšķirīgu vēsturi, kultūru, pasaules uztveri, filosofiju un sabiedrības iekārtu. Autors savu aprakstu veidoja, skarot tādas tēmas kā reformācija, krusta kari, renesanse, koloniālisma laiks, ēdiena kultūra un izpratne par vēsturi. Lai neieslīgtu garos aprakstos, tad pacentīšos uzrakstīt īsi.

Kas patika? Grāmatā “Savienotie trauki” ļoti labi tika aprakstīta atšķirība starp kultūrām no reliģijas skatu punkta. Tika pieminēti daudzi vēstures fakti, par kuriem man iepriekš nebija zināms, piemēram, ka daudzi poļi reformācijas laikā bēga uz Osmaņu impēriju, lai izbēgtu no nāves soda par reliģiskiem uzskatiem pie sevis mājās. Grāmatā acīmredzami tika likts uzsvars uz teoloģiju, kas bija autora spēcīgākā puse. Ļoti labi bija sasaistīti vēstures notikumi abās civilizācijās, parādot likumsakarības un cēloņsakarības. Lieliski tika aprakstīta musulmaņu fundamentalistu rašānās iemesli un apstākļi. Vēl pozitīva lieta, ko var atzīmēt, ir latviešu rakstnieku sasaiste ar musulmaņu pasauli. Izlasot grāmatu, veidojas daudz labāka izpratne par Tuvajiem austrumiem, kas viennozīmīgi dod savu pienesumu miera nešanai pasaulē, jo informācija par citām kultūrām samazina spriedzi un naidīgu izturēšanos pret to. Grāmata noteikti būtu ietverama kā obligāta literatūra skolā.

Kas nepatika? Tagad visinteresantākais, jo lasītājiem vairāk patīk negatīva informācija nekā pozitīva. Grāmatas autors vairākkārt pieminēja komunistisku vai ļoti socialistisku skatījumu uz lietām, slavinot musulmaņu kultūru par to, ka tajā bija liela sociālā aizsardzība. Autors arī vairākkārt ļoti negatīvi izteicās par Rietumu kapitalismu. Pilnīgi piekrītu, ka katram var būt savi uzskati par ideoloģijām, bet grāmatā trūka objektīva skatījuma uz to, kāpēc sociālisms un stingri vertikālas pārvaldes musulmaņu valstis attīstījās būtiski lēnāk nekā kapitalistiskā Lielbritānija, kas beigu beigās arī pakļāva Osmaņu impēriju un pēc būtības kolonizēja lielāko daļu pasaules, kā arī Eiropa kopumā apsteidza visu pārējo pasauli gan ekonomiski, gan tehnoloģiski. Tieši tās valstis, kas atmeta reliģiju un izveidoja iekšienē bagātu politisko daudzveidību un cīņu, attīstājās vislabāk, savukārt musulaņu valstīs attīstība nenotika daudzejādā ziņā arī reliģijas dēļ. Vēl viens būtisks mīnuss ir autora vājās zināšanas ekonomiskajos procesos, jo pēc teikuma, ka Eiropā sāka pieaugt cenas, jo tirgotāji kļuva alkatīgi, man gribējās izsviest grāmatu pa logu, bet es to neizdarīju. Īsumā, cena ir atkarīga no pieprasījuma un piedāvājuma attiecības, savukārt tirgotāji tikai apkalpo klientu, piegādājot klientam vajadzīgo preci, pie tam, tirgū pastāv konkurence un alkatīgam tirgotājam ceļot cenu, klienti pie viņa neies, jo blakus būs tirgotājs ar zemāku cenu. Ja veidojās monopols, tad tas vairs nav par alkatību, bet par valsts varas uzurpēšanu, kas pieļāva monopola veidošanos. Vēl autors vairākas reizes uzsvēra, ka musulmaņiem nedrīkstēja aizdot naudu ar procentiem un autors vairākkārt pieminēja, ka naudas aizdošana ir ļaunums. Atkal par ekonomiku, procenti ir tikai un vienīgi maksa par pakalpojumu un nauda ir tāda pati prece kā maiza vai piens, kuru cenā ietilpst samaksa par pakalpojumu (piegāde, ražošana, glabāšana utt.). Pie tam, iesaku autoram iepazīties ar Islamic banking and finance tēmu, kur procentu vietā tiek izdomāta simts un viena komisija, kā arī citi obligātie pakalpojumi, kas pēc būtības arī ir procenti par naudas lietošanu tikai citādākā formā. Tādējādi musulmaņi nevis neaizdot naudu ar procentiem, bet apiet Korānā noteikto aizliegumu ar citiem rīkiem.

Kopumā man grāmata patika. Neskatoties uz manu kritiku, visiem iesaku izlasīt šo grāmatu, jo tā noteikti iedos jums papildus zināšanas un radīs labu izpratni par kultūras atšķirībām, par kurām būtu labi zināt jebkuram cilvēkam, lai izbēgtu no medijos popularizētās propogandas pret musulmaņiem, jo nevisi teroristi ir mususmaņi, kristiešu teroristu vēsturē bija krietni vairāk.

 

Grāmatas jēdziens

Blogu pasaulē ir viens liels un apjomīgs atzars, tas ir grāmatu blogi. Cilvēki raksta par savām izlasītajām grāmatām un reizēm ir apbrīnas vērts blogera izlasīto grāmatu apjoms, kas tiek apskatīts. Es noteikti nevarētu sevi saukt par aktīvu grāmatu lasītāju, jo ikdienas darbs tiek pavadīts lasot vai rakstot dažāda veida dokumentus, tāpēc vakaros apņemšanās lasīt daiļliteratūru ir samēra maza. Šajā ierakstā nolēmu īsi apskatīt grāmata jēdzienu, lai labāk izprastu grāmatu blogu atzaru no tehniskās puses.

Vārdnīcā var atrast šādu grāmatas jēdziena skaidrojumu, “pārnēsājams, rakstisks iemūžinājums“. Mūsdienās to varētu papildināt ar elektroniskajām grāmatām, kas vairs nav materiālas, bet noteikti ir saglabājušas transportētspēju, tas ir, tikt nodotas no “rokas rokā”. Ja agrāk grāmata pati par sevi bija vērtībā, tad mūsdienās attīstoties tehnoloģijām, lielāku vērtību iegūst grāmatā ietvertā informācija, nevis vāks vai grāmatas ārējais noformējums.

Ilgu laiku grāmatas tika rakstītas uz ādas, koku mizām un audekla. Pēc tam no Ķīnas tika ieviests papīrs un grāmatas varēja sākt drukāt masveidā, kas arī notika 15. gs. pēc drukājamās mašīnas izgudrošanas.

Tomēr grāmata nav tikai pārnēsājamais, rakstisks iemūžinājums, grāmata ir daļa no autora, tā ir pasaule, kura ir ietverta nematerialājā telpā, uz kuru durvis tiek vērtas vaļā caur neskaitāmiem burtiem un teikumiem. Grāmatā ir autora velmes un kaisles, nedrošība, bailes, mīlestība un naids. Skatīties uz grāmatu kā uz parastu lietu, būtu tāpat, ka skatīties uz debesīm, kas ir apmākušās un neredzēt, ka aiz tām spīd saule.

Zeiboltu Jēkabs grāmata “Liktenis”

Internetā ir atrodāma informācija par Zeibotu Jēkabu. Arī par grāmatu “Liktenis” jau ir rakstīta atsauksme no lasītājas, kas viegli atrodama blogu pasaulē, līdz ar to pārrakstīt jau minēto nav vērts, tāpēc izteikšu savu viedokli par šo grāmatu, kas tika lasīta vairākus gadus atpakaļ un nejauši atrasta vakar, pārskatot plašos grāmatu plauktus.

Izpratnei par to, kādā laikā grāmata tika rakstīta, jāpiemin, ka autora dzīves gadi bija no 1867. – 1924. gadam. Grāmata pirmo reizi tika publicēta 1897. gadā  izdevumā “Mājas viesis” un atkārtoti tika publicēta 1927. gadā, ko veica izdevniecība “Valters un Rapa”. Par romāna vērtību norāda fakts, ka pirmais izdevums 1897. gadā tika publicēts ar lieliem cenzūras svītrojumiem, kas norāda uz to, ka darbā ir skartas sociālās un sabiedrībai būtiskas problēmas, par kurām valsts vara, kas toreiz bija Kreivijas impērija kopā ar vietējo vāciešu dominējošo lobiju nevēlējās celt gaismā un raisīt par tām diskusijas, jo no vienas puses visi grāmatā aprakstītie varoņi bija Krievijas impērijas pilsoņi, no otras puses liela daļa no tiem bija būtiski apspiesta un pakļauta augtākai sabiedrības kārtai, ko veidoja vācieši. Romānā tika atainota sociālā nevienlīdzība un vaciešu dominējošais stāvoklis, kas tika parādīts ar muižkunga aizliegumu vecākiem palīdzēt Jānim, kurš devās mācīties uz universitāti, nepalikdams laukos strādāt pie muižkunga. Arī garīdzniecība ar Pāvila un viņa tēva tēliem tika atainota ļoti negatīvās nokrāsās, kur baznīca bija garīdznieku labklājības nodrošināšanas rīks, nevis organizācija, kuras mērķis ir palīdzēt cilvēkiem. Grāmatā tika aprakstīta nabadzība un grūtības, kas bija jāpārvar galvenajam varonim, lai sasniegtu mērķi kļūt par izglītotu un sabiedrībā cienījamu cilvēku. Ar Jāni grāmatas autors ir aprakstījis lielā mērā pats sevi, jo Zeibots Jēkabs arī kļuva par skolotāju samērā grūtos apstākļos un ievesmu noteikti ir ņēmis no savas personīgās pieredzes.

Šī grāmata ir kā vēstījums no pagātnes visiem tiem, kas brauc no laukiem uz Rīgu vai no Latvijas uz kādu Rietumeiropas valsti studēt un ir spiesti dzīvot trūcīgos apstākļos, smagi strādāt, lai izdzīvotu un izmācītos. Kaut arī šī grāmata nav obligātajā skolas programmā, to noteikti ir vērts izlasīt katram, lai palielinātu izpratni gan par vēsturi, gan rastu iedvesmu cīnīties par savu mērķu sasniegšanu.

Klods Frederiks Bastiā – “Likums”

Grāmatas ir īpaša tēma, kurai jāpieiet nopietni un ar vislielāko rūpību, jo grāmatas uzrakstīšana no cilvēka prasa veltīt tam daudz laika un spēka, kas nozīmē, ka arī grāmatu analizējot un apskatot, ir jāpieliek pūles, vismaz aiz cieņas pret autoru. Tieši tāpēc savā blogā grāmatas apskatu ļoti reti, uzmanību pievēršot vienīgi, pēc manām domām, vērtīgām grāmatām, kas spēj mainīt pasaules uztveri un padziļināt skatījumu uz lietām. Apskatāmo grāmatu tieši tā var raksturot, jo lielākā daļa filosofisko darbu paplašina cilvēka spēju iedziļināties nemateriālajā objektā.

Klods Frederiks Bastiā piedzima 1801. gadā un dzīvoja Francijā līdz pat savai nāvei 1850. gadā. Darbā Bastiā analizē likumu pēc tā mērķa un pielietojuma sabiedrībā. Ļoti interesants viņa filosofiskais darbs “Likums” ir ar to, ka tas tapa pēc tādu filosofu, kā Žana Žaka Ruso, Monteskjē un Gillauma Reināla darbiem, kas pavēra Bastiā iespēju analizēt sabiedrības attistību jau pēc Lielās Franču revolūcijas. Darbā viņš asi kritizēja sociālismu un likuma izmantošanu pretēji tā mērķim. Bastiā uzskatīja, ka vienīgais likuma mērķis ir netaisnības novēršana, lai sabiedrība būtu pēc iespējas taisnīgāka.

Tika kritizēta likuma izmantošana laupīšanas nolūkā, kā, piemēram, protekcionīsms, nodevas, brīvā tirgus ierobežošana utt. Starp citu pēc manām domām, darbs joprojām ir ļoti aktuāls, jo arī mūsdienās likums tiek izmantots attīstības bremzēšanai, piemēram, Eiropas Savienības kvotu sistēma, kas mākslīgi spiež samazināt rūpnieciskos apjomus, tādējādi būtiski mazinot konkurenci, vai visu sfēru licencēšanas sistēma katrā valstī, kas arī pēc būtības ir vērsta uz protekcionismu un konkurences ierobežošanu. Bastiā savā darbā liek uzdod ļoti racionālu jautājumu, kas ir likums un, cik tālu ar likumu vispār ir nepieciešams regulēt kādu dzīves jomu, kā arī viņš apgalvo, un šis apgalvojums varētu būt patiess, ka visas sfēras, kur nav valsts iejaukšanās, attīstās ļoti ātri un efektīvi, kas vedina uz domām, ka, lai ekonomika attīstītos, būtu jāsamazina valsts esamība daudzās jomās.

Ņemot vērā, ka Bastiā pārstāvēja rūpnieku un tirgotāju aprindas, ko vienā vardā varētu saukt par buržuāziju, tad viņš ļoti asi iestājās pret sociālismu un komunismu, tomēr šajā jautājumā pilnībā viņam nav iespējams piekrist, jo pirmais un otrais pasaules karš pierādīja, ka sociālajai aizsardzībai ir jābūt, bet, kam es varētu piekrist, ka tai vajadzētu būt prātīgi sabalansētai un ļoti limitētai, lai tā neradītu pārlieku lielu slogu uz ekonomiku.

Nobeigumā varu pateikt, ka šo grāmatu ir vērts izlasīt ikvienam, gan topošajiem juristiem, gan jebkuram izglītotam cilvēkam, jo tur tiek padziļināti analizēts likums pēc tā mērķa un uzdevuma, tādējādi atklājot valsts sistēmas pamatelementu, no kā tiek būvēts viss pārējais. Izlasot šo grāmatu, ir iespējams palielināt izpratni par valstī un pasaulē notiekošajiem procesiem un daudz precizāk tos analizēt. Grāmatu novērtēju ļoti pozitīvi.

Pirmais grāmatas teikums

Pašlaik populāri blogos ir ievietot postu par to, kāds ir pirmais teikums grāmatai, kuru tu tagad lasi. Nolēmu atbalstīt šo ideju un lūk:

“Premjerministrs atradās Čekvīras studijā.” (Antony Jay and Jonathan Lynn, Yes, Prime Minister)

Laulības līgums

Kaut arī laulības līgums, kļūst aiz vien populārāks mūsu sabiedrībā un noslēgto laulības līgumu skaits katru gadu pieaug, šoreiz nolēmu uzrakstīt nevis par laulības līguma juridiskajiem aspektiem, bet par grāmatu, kuru man sanāca izlasīt šajā nedēļā, proti, Onerē de Balzaks “Laulības līgums”.

Nedaudz par pašu grāmatu, kā lietu. Grāmata “Laulības līgums” tika uzrakstīta 1835. gadā un ir reālisma aizsākumu paraugs franču literartūrā. Literārais prozas darbs sastāv no 6 daļām un grāmatas sižets pēc būtības sadalās divās daļās: pirms laulības līguma noslēgšanas un pēc tā.

Nevēlos pašlaik atstāstīt sižetu, lai katram būtu interesanti pašam izlasīt “Laulības līgumu”, bet izteikšu savas domas par grāmatas sizētu un atziņas. Interesanti, ka par katru no atziņām varētu uzrakstīt vismaz vienu postu blogā.

Galvenais varonis Pols, kurš ir bagāts un bauda lielus panākumus Parīzes augstākās sabiedrības aprindās, tomēr atceroties savu bērnību viņš atgriežas Bordo pilsētā, kur satiek sievieti ar kuru vēlās ņemt par sievu. Pats grāmatas sižets ir triviāls un ļoti ikdienišķs, bet autoram izdevās izveidot ļoti aizraujo;su un saistoši litereāro darbu no tik vienkāršas tēmas. Grāmatā tiek pretnostatītas divas dzīves, vien aprecoties vadoties tikai no emocijām un atdodot laulībai visu sevi un visu savu mantu, kas beigu beigās noved pie lielākās dzīves traģēdijas, un otra dzīves, kad laulība tiek noslēgt ar aprēķinu bez mīlestības un citām emocijām, tādā gadījumā iegūstot mantu un stāvokli sabiedrībā. Ar šādu pretnostatījumu autoram izdevies parādīt, kādā eiforijā un ārprātā ieslīgst cilvēks, kurš notic, ka laulība var tikt slēgt aiz mīlestības un uzticas akli cilvēkiem, kuriem ir pavisam citi, ļoti sautīgi nodomi attiecībā uz laulību. Grāmatas atziņa ir tāda, ka laulību jāuztver, kā biznesa projektu ar smalku aprēķinu un atklātu ieguvumu, jo kaisle un mīlestība pāriet, bet mantiskās attiecības paliek visu laulības laiku.

Kaut arī grāmata rakstīta 1835. gadā, mūsdienās tā ir ļoti aktuāla, jo mūsdienās arī ir iespējams noslēgt laulības līgumu un reģistrēt to LR Uzņēmumu reģistrā, gan par mantas kopību, gan par mantas šķirtību pirms vai pēc laulības noslēgšanas. Daudziem cilvēkiem laulības līgums šķiet kā neuzticības izteikšana vīram vai sievai, bet neieslīgstot ilūzijās un sapņos var atklāt, ka mums nav ne mazākā pamata pilnībā uzticēties otrau pusei, jo katram cilvēkam šajā dzīvē ir tikai un vienīgi savas privātās intereses, kas kāda konflikta gadījumā pilnā apmērā tiks realizētas.

Grāmtā man ļoti patika aprakstītais process, kad divi notāri cīnijās par laulības līguma punktiem un katrs centās ietvert tajā kādu noteikumu, kas būtiski uzlabotu sava pārstāvamā pozīciju šķiršanas vai nāves gadījumā. Tika demonstrēts, ka diskusijas par laulības līgumu ir vairāk līdzīgas divu uzņēmēju lietošķajām pārrunām par kopīga uzņēmuma izveidi, nekā divu mīlnieku aklās fantāzijas. Ar līguma noslēgšanas procesu Onorē de Balzakam veiksmīgi izdevās atklāt sieviešu lomu 19. gadsimta Francijas sabiedrībā, kad pati līgava pat nezināja un nepiedalījās laulības līguma noslēgšanās, to viņas vietā darīja aizbildņi, līdz ar to tika uzsvērta vecāku loma sabiedrībā, kā arī tas, ka bērns ir tikai un vienīgi investīcija vai tirgošanās objekts, nevis dzīvs cilvēks.

Frāze, kas man palika atmiņā no grāmatas ir šāda: bagātie precās, lai vairotu savu bagātību, nabagi precas, lai izdzīvotu. Šāda frāze, liek aizdomāties katram, ar kādu mērķi tiek nodibinātas juridiskās attiecības starp abiem cilvēkiem, bet parasti ir viens no iepriekšminētajiem iemesleiem, jo jūtas un emocijas grāmtā tiek uzsvērtas kā trūkums veiksmīgai laulības dzīvei, kas traucē un pavērdzina padarot brīvu rīcībā to, kurš saglabā vēstu prātu un seko aprēķinam.

Visiem iesaku izlasīt šo grāmatu, lai katrs pats atrastu sev interesējošās atziņas, ar kurām ir pārbagāta Onorē de Balzaka grāmata “Laulības līgums”, šo grāmatu viegli var atrast internetā gan angļu, gan krievu valodā un protams arī franču valodā ar nosaukumu Le Contrat de mariage. Šis darbs nav aizsargāts ar autortiesībām, tāpēc pavisam legāli to var lejuplādēt un iepazīties ar to bez maksas.