Filosofija – fenomeni


Turpinot svētku tēmu par Vācu filosofiju, grūti apstāties. Tā aizrauj un nelaiž vaļā kā milzīga metāla skava, kas cieši aptver visu saprātu. Lūk viena termina apraksts.

Fenomeni ir I. Kanta lietots termins, ar kuru viņš apzīmēja fiziskas lietas, kādas tās izskatās priekš mūsu saprāta, nevis kādas tās ir pašas par sevi. Iepriekšminētais saskan ar mūsdienu pētījumiem, ka mūsu redze sastāv 90% no iztēles un tikai 10% no acu uztvertās gaismas. Protams, ka šis sadalījums ir domāts par informācijas apstrādi smadzenēs, bet tomēr, jau 18. gs. beigās filosofija nonāca pie tāda paša secinājuma, varbūt ne tik precīza.

Advertisements

Deguna gals


Šodien lasot dažāda veida informāciju, pamanīju vienu interesantu citātu: “Lai redzētu to, kas notiek degungalā, vajadzīga nepārtraukta piepūle” (Džordžs Orvels vai īstajā vārdā Eriks Arturs Blērs, kurš piedzima 25.06.1903. un nomira 21.01.1950.). Visi ļoti labi pazīst rakstnieka izcilos darbus “Dzīvnieku fera” un “1984”.

Augstāk minētais citāts ir daudz dziļāks nekā varētu šķist no pirmā iespaida. Mums katru dienu ir jāpaveic liels un sarežģīts intelektuāls darbs, lai nošķirtu mūsu prāta radīto ilūziju un objektīvās realitātes, kas nepārtraukti tiek deformēta ar iepriekšminēto prātu. Mēs neredzam patiesībā notiekošo, kas ir mūsu degungalā. Mēs uztveram dzīvi pavisam citādāk, nekā tā ir patiesībā. Dzīve notiek fantāziju pasaulē, kurā mēs esam daudz labāki, izglītotāki, varošāki, nekā patiesībā un tikai saskaroties ar neordināriem notikumiem, ar kuriem neesam raduši saskarties ikdienā, mēs atklājam savu patieso būtību citiem un pats svarīgākais sev. Ja rodas problēmas, bieži rīkojamies tādā veidā, kādu uzskatām par nepieņemamu mierīgos apstākļos un noteikti par to nosodītu citus tā darām, saskaroties ar problēmām un risku, mēs darām tādas lietas, kādas nebūtu darījuši pat visdrosmīgākās fantāzijās. Lūk arī atbilde, stumjam sevi ārā no komforta zonas, lai beidzot ieraudzītu savu degungalu.

Tālais ceļš līdz mērķim


target

Šoreiz nolēmu samērā īsi aprakstīt domu, kas man bija ienākusi vakar.

Bieži rodas sajūta, ka mēs neesam sanieguši īsto mērķi. Sākot realizēt kādu ieceri, vienmēr tiek uzbūvēta fantāziju un sapņu aina, kas projecē ideālo ieceres realizāciju, tomēr dzīvē pastāv vairāki neskaitāmi faktori, kuri nekad neļaus sapņiem īstenoties pilnā apmērā. Līdz ar to mēs nekad nesasniegsim izvirzīto mērķi, bet vienmēr varam tam tuvoties ar pēc iespējas ar augstāku kvalitatīvo izpildījumu.

Otrs gadījums, kad var iestāties izmisums vai pasliktināties garstāvoklis ir doma nevis par izvirzītā mērķā ideālās sasniegšanas neiespējamību, bet pats process, kas stāv priekšā, lai pietuvinātos vēlamajām mērķīm. Piemēram, var bēdāties par to, ka privātās lidmašīnas iegāde nav iespējama un šāds mērķi nav sasniedzams, no otras puses var bēdāties par pašu procesu, jo lai iegādātos privātu lidmašīnu, ir jāveic liels darbību kopums uzņēmoties apjomīgu dažāda riska daudzumu, kas pietuvinās izvirzītā mērķa sasniegšanai.

Tad rodas samērā filosofisks jautājums: kas mūs biedē un apbēdina vairāk, mērķa sasniegšanas neiespejamība vai sasniegšanas process?

Kā nošķirt pozitīvas lietas no negatīvajām


Nolēmu, ka jāuzraksta kaut kas interesants un varētu pievērsties mūžīgo patiesību un vērtību meklējuma ceļiem, kas noteikti ir daudz vieglāk lasāmi nekā Eiropas ekonomiskā krīze vai Diskriminācija utt.

Atbildot uz jautājumu, kā nošķirt pozitīvo no negatīvā, var pievērsties filosofijas tehnikai, ko piekopa Imanuels Kants. Lai sasniegtu mērķi, nepieciešams izanalizēt un apskatīt katru virsraksta vārdu un tad vienā rindokopā salikt visu ķēdi, saslēdzot to ar ciešu atslēgu.

Nošķiršana nozīmē kaut kā atdalīšana vai norobežošana. Viennozīmīgi, ka sākotnējs lielums pirms nošķiršanas ir lielāks un veido vienu veselu. Līdz ar to nošķirot pozitīvo no negatīvā, mēs prezumējam, ka pozitīvais un negatīvais ir viens vesels, pretējā gadījumā nošķiršana nebūtu iespējama.

Vārds lieta varbūt materiāla un arī nemateriāla, kā, piemēram, doma vai ideja, kas tomēr pastāv un eksistē mūsu materiālajā pasaulē. Idejas var patenetēt un tās aizsargā likums. Līdz ar to lieta pati par sevi nevar būt pozitīva vai negatīva, jo tā vienkārši pastāv telpā un laikā. Pie tam, ja no lietas netiek izdalīts pozitīvais un negatīvais, td tas nozīmē, ka lieta ir absolūta, gan laba, gan slikta, gan materiāla, gan nemateriāla.

Pozitīvs nozīmē kaut ko labu un izmantojamu tieši mums, kas nes zināmas preferences vai palīdz atrisināt kādu uzdevumu. Noteikt pozitīva lieta ir subjektīvs jēdziens, jo katram indivīdam ir sava izpratne un pasaules uztvere par labo un ļauno, par balto un melno. Arī negatīvajam ir līdzīgas īpašības, pie tam, kas vienam ir pozitīvs, otram var būt pilnīgi pretēji negatīvi, piemēram, medībās medniekam ir ierocis, kas priekš mednieka ir pozitīvi, it sevišķi ja uz viņu skrien meža cūka, toties mežacūkai, fakts, ka mednieks ir bruņots, nevarētu atnest kaut ko labu un priekš meža cūkas šis fakts ir nāvējošs, un ņemot vērā, ka lielākā daļa mežacūku nav ar pašnavnieciskām tieksmēm, tad var secināt, ka tas ir negatīvs fakts.

Līdz ar to, nošķirt pozitīvo no negatīvā var tikai un vienīgi pats cilvēks, jo tas ir subjektīvs jautājums, kuru var atbildēt vienīgi konkrēts indivīds, konkrēto apstākļu ietekmē, pie tam šādu atbildi var sniegt gan par materiālām, gan par nemateriālām lietām, kas nozīmē, ka virsrakstā uzdotais jautājums ir universāls un piemērots katrai dzīves situācijai.