Dzejolis – Kas ir apgaismība?


Izdevās sacerēt zemāk uzrakstīto dzejoli par mūžigo jautājumu, uz kuru Imanuels Kants ir sniedzis savā grāmātā atbildi. Grāmata ar tādu pašu nosaukumu.

 

Kas ir apgaismība?

Kāpēc mūžam dzīvot maldos?

Kāpēc gaismu neredzēt?

Būvēt pilis sapņos saldos,

Apgūt dzīvi neiespēt.

Tūkstots rakstu lasīt varam,

Daudzus gadus mācīties

Un vienalga ko tik daram,

Sanāk māņos maldīties.

Apgaismību atrast grūti,

Ja ar prātu nedomāt

Pieredze un darbi sūri

Līdzēs ceļu izrotāt.

Gaismā beidzot priekškars kritīs,

Lietas īstas redzēsim,

Sāpec, bēdas nikni sitīs,

Dzīvot dzīvi paspēsim.

Advertisements

Cilpas ap mūsu pasauli


Šoreiz gribas uzrakstīt par kaut ko vienkāršu, acīmredzamu, bet tajā pašā laikā nemanāmu no ikdienas rūpju skatapunkta. Katru dienu mēs mostamies, mazāgajamies, ģērbjamies, ejam uz darīt kaut kādas savas lietas, piemēram, strādāt, tad atnākam atpakaļ, ēdam, kaut ko lasām vai skatāmies un ejam gulēt. Tā notiek katru dienu. Kur paliek laiks un vai mēs vispār to pamanām?

Cilvēks lielāko daļu dzīves pavada savā fantāziju un sapņu pasaulē. Mēs dzīvojam nākotnes sapņos, cenšoties risināt tagadnes problēmas. Pie tam, prāts tik ļoti visu automatizē, ka mēs pārstājam pamanīt elementārākās lietas. Kurš, piemēram, atceras, kā viņš tīrīja zobus trīs dienas atpakaļ, vai gatavoja ēst nedēļu atpakaļ? Visdrīzāk neviens no lasītājiem to neatcerēsies, jo mēs to daram automatizētā stāvoklī, patiesībā atrodoties iedomu pasaulē, kurā norisinās kaut kādi tikai mums zināmi procesi. Piemēram, var plānot bloga rakstīšanu un vienlaicīgi skriet. Šajā procesā skriešana būs automātiskas darbības, ko ķermenis ir pieradis darīt neskaitāmas reizes un pats interesantākais, ka domājot par blogu, visdrīzāk tuvākajā nākotnē tu atkal skriesi.

Tādējādi tiek veidotas cilpas, no kurām mēs tikai ar milzīgu piepūli varam tikt ārā, jo prāts tik ļoti visu optimizē, ka jebkura jauna un citādāka lieta kļūst neērta, izraisoša bailes un šķietami vispār nevajadzīga mūsu dzīvē. Viegli pateikt, tad jau jāsāk darīt kaut ko lietas labā, bet iespējams, ka kaut kā jauna sākšana ir kārtējā cilpa, un notiek regulāri, kā iekšējs protests pret ierasto, kas beidzas ar neizbēgamo atgriešanos iepriekšējā punktā.

Nesasniedzamā objektivitāte


Vārds “objektīvs” skaidrojošā vārdnīcā tiek skaidrots dažādi un pretrunīgi. Viens variants ir, kā objektīvs ir tāds, kas eksistē neatkarīgi no cilvēka apziņas un atrodas ārpus tās. Savukārt otrs variants, ka objektīvs ir tāds, kura uzskati, rīcība, runa atbilst īstenībai, tāds, kura uzskatos nav subjektīvas attieksmes, aizspriedumu. Abi protams ir filosofiski skaidrojumi un abi ir tik pat pareizi kā nepareizi. Pirmais variants mums pasaka, ka cilvēks pēc būtības nevar būt objektīvs savā pasaules skatījumā, jo viss tiek uztverts un vērtēts caur savas pieredzes un zināšanu prizmu. Savukārt otrs variants izsaka pieņēmumu, ka cilvēka uzskati vai rīcība var būt ārpus savas pieredzes un zināšanām. Lasītāji, kas interesējās par Imanuēla Kanta darbiem un ir lasījuši Tīrā prāta kritiku, noteikti saskata, ka skaidrojošā vārdnīcā “objektīvs” tiek skaidrots tieši ar vācu filosofijas palīdzību un šoreiz tieši par objektivitāti.

Mūsu kultūrā kā viena no cēlakajām un sabiedrības atbalstošām rīcībām tiek uzskatīta taisnīga rīcīga. Daudzi ir dzirdējuši frāzi, ka spriedums var būt likumīgs, bet ne taisnīgs, vai arī rīcība atbilst likumam, bet nav taisnīga. Tieši objektivitāte ļauj izvērtēt situāciju pilnīgi un redzēt vienādi visas notikumā iesaistītās puses, kas ļauj pieņemt objektīvu un taisnīgu lēmumu. Kā noskaidrojām iepriekš, tas pēc būtības nav iespējams. Tieši tāpēc objektivitāte kā nesasniedzama vienība, tiek uztverta tik cēli un tīri un pēc kā visi tiecas un uz ko visi cer. Šeit uzreiz jāsaprot, ka lielākā daļa cilvēku objektivitāti uztver kā viņiem labvēlīga lēmuma pieņemšanu, jo skatoties uz notikumiem caur viņu individuālo prizmu, visi notikumi ir objektīvi, ja tie ir labvēlīgi tieši noteiktajam cilvēkam. Tas ir pašsaprotami, jo paskatīties uz lietām no otras puses, nozīmē izkāpt ārā no savas apziņas, atmest visu iepriekš uzkrāto pieredzi un izmest ārā visas zināšanas. Tādējādi mēs vienmēr dzīvosim netaisnīgā un neobjektīvā pasaulē, jo nav neviena cilvēka uz pasaules, kurš spētu iziet ārpus savas apziņas un būt patiesi objektīvs.

Ņemot vērā augstāk minēto problemātiku, sabiedrība ir izdomājusi citu mēru, kā noteikt, vai lēmums ir taisnīgs vai nē. Ja cilvēks uzvar strīdā un gūst no tā materiālu labumu, tad subjektīvi priekš tā cilvēka lēmums bija taisnīgs un objaktīvs, savukārt, ja cilvēks zaudē un tieši otrādi zaudē arī materiālo labumu, tad lēmums bija negodīgs un netaisnīgs. Un šeit notiek paradokss. Ja sabiedrībā visaugstāk tiek vērtēta objektivitāte un taisnīgums, pēc kā vajadzētu tiekties jebkurā lietā un dzīves situācija, patiesībā cilvēks vienmēr būs subjektīvs un netaisnīgs un tieksies pēc netaisnības, vadoties pēc savām materiālajām vai reizēm arī nemateriālajām interesēm.

Šis ieraksts parāda to, ka visa sabiedrība dzīvo melos un ilūzijās, ka kaut kas mūsu pasaulē var būt objektīvs, jo viss notiekošais nav uztverams objektīvi, jo tas atrodas ārpus cilvēka apziņas, tādējādi arī tiekšānās pēc objektivitātes var būt kā nesasniedzams mērķis, kuram nekad nebūs lemts īstenoties.

Ziemeļu vējš vakara stundā


Tumsa un ārā apbrīnojami gaiši spīd, nu jau, dilstošais mēness. Sēžu pie atverta loga un dzeru tēju, jo ir samērā karsts, kaut arī laukā joprojām ir auksts ziemas vakars. Pēc iepriekšējā raksta un komentāriem, vēlos uzrakstīt kaut ko vienkāršu, brīvu un vieglu, kā mazās sniega pārslas, kas vakar pavadīja aizejošo ciklonu.

Uzrakstīšu godīgi, tēmu par seksu un attiecībām lasa daudz vairāk cilvēku, nekā tēmas par politiku, filosofiju un citām lietām. Patiesībā grūti izskaidrot, kāpēc tieši par šo tēmu ir vislielākā interese, iespējams, tas uztrauc cilvēkus visvairāk, kas nozīmē, ka tur ir vislielākās problēmas. Par to kādreiz vēlāk.

Vēl interesantas lietas notiek politikā, “cīnamies” par neiekļūšanu Moneyval melnajā sarakstā, lai nebūtu vienā saimē ar Irānu, Alžīriju, Nikaragvu un citām valstīm. Visa šī brēka un ņemšanās notiek viena iemesla dēļ, agrām Moneyval vērtēja tikai tiesisko regulējumu, bet nesen izdomāja pavērtēt arī reālos procesus un izrādās, ka Latvijā lielā mērā viss ir kārtībā ar dokumentāciju un tiesisko regulējumu, bet ir ļoti vāji izstrādāti procesi, par ko liecina gan korupcijas skandāli, gan to neesamība pratiski visās publisko iepirkumu jomās. Starp citu esmu pamanījis, ka esam kļuvuši ļoti augstprātīgi, lūk, esam Eiropas Savienībā, civilizētā pasaule, Rietumi, OECD utt. un iekļūšana vienā sarakstā ar Irānu tiek uztverts kā milzīgs apkaunojums.

Patiesībā, ja paskatās uz Irānas IKP, tad tie bija 20 100 USD uz vienu iedzīvotāju 2017. gadā (CIA Factbook), bet Latvijai bija 27 700 USD 2017. gadā (CIA Factbook). Mūsu ekonomiskas attīstība ir daudz tuvāka Irānai, nekā, piemēram, Ziedrijai, kur IKP bija 51 200 USD uz vienu iedzīvotāju 2017. gadā (CIA Factbook). Varbūt patiesībā tā nebūs kļūda, ja nokļūsim Moneyval sarakstā, bet tikai un vienīgi lietas nostāsies savās vietās, jo visu laiku esam bijuši Krievijas un citu bijušo PSRS republiku veļas mašīna?

Tomēr mani pēdējā laikā uztrauc vairāk Platons, jo ilgāku laiku to lasu vakaros un pašlaik Sokrāts dialogā ar Harmidu cenšās noskaidrot vārda “saprātīgums” jēga, kas nemaz tik viegli nebija no filosofiskā skatu punkta. Visiem novēlu daudz lasīt filosofiju, jo tā reāli attīsta prātu un pasaules uztveri.

Filosofija – fenomeni


Turpinot svētku tēmu par Vācu filosofiju, grūti apstāties. Tā aizrauj un nelaiž vaļā kā milzīga metāla skava, kas cieši aptver visu saprātu. Lūk viena termina apraksts.

Fenomeni ir I. Kanta lietots termins, ar kuru viņš apzīmēja fiziskas lietas, kādas tās izskatās priekš mūsu saprāta, nevis kādas tās ir pašas par sevi. Iepriekšminētais saskan ar mūsdienu pētījumiem, ka mūsu redze sastāv 90% no iztēles un tikai 10% no acu uztvertās gaismas. Protams, ka šis sadalījums ir domāts par informācijas apstrādi smadzenēs, bet tomēr, jau 18. gs. beigās filosofija nonāca pie tāda paša secinājuma, varbūt ne tik precīza.

Deguna gals


Šodien lasot dažāda veida informāciju, pamanīju vienu interesantu citātu: “Lai redzētu to, kas notiek degungalā, vajadzīga nepārtraukta piepūle” (Džordžs Orvels vai īstajā vārdā Eriks Arturs Blērs, kurš piedzima 25.06.1903. un nomira 21.01.1950.). Visi ļoti labi pazīst rakstnieka izcilos darbus “Dzīvnieku fera” un “1984”.

Augstāk minētais citāts ir daudz dziļāks nekā varētu šķist no pirmā iespaida. Mums katru dienu ir jāpaveic liels un sarežģīts intelektuāls darbs, lai nošķirtu mūsu prāta radīto ilūziju un objektīvās realitātes, kas nepārtraukti tiek deformēta ar iepriekšminēto prātu. Mēs neredzam patiesībā notiekošo, kas ir mūsu degungalā. Mēs uztveram dzīvi pavisam citādāk, nekā tā ir patiesībā. Dzīve notiek fantāziju pasaulē, kurā mēs esam daudz labāki, izglītotāki, varošāki, nekā patiesībā un tikai saskaroties ar neordināriem notikumiem, ar kuriem neesam raduši saskarties ikdienā, mēs atklājam savu patieso būtību citiem un pats svarīgākais sev. Ja rodas problēmas, bieži rīkojamies tādā veidā, kādu uzskatām par nepieņemamu mierīgos apstākļos un noteikti par to nosodītu citus tā darām, saskaroties ar problēmām un risku, mēs darām tādas lietas, kādas nebūtu darījuši pat visdrosmīgākās fantāzijās. Lūk arī atbilde, stumjam sevi ārā no komforta zonas, lai beidzot ieraudzītu savu degungalu.

Tālais ceļš līdz mērķim


target

Šoreiz nolēmu samērā īsi aprakstīt domu, kas man bija ienākusi vakar.

Bieži rodas sajūta, ka mēs neesam sanieguši īsto mērķi. Sākot realizēt kādu ieceri, vienmēr tiek uzbūvēta fantāziju un sapņu aina, kas projecē ideālo ieceres realizāciju, tomēr dzīvē pastāv vairāki neskaitāmi faktori, kuri nekad neļaus sapņiem īstenoties pilnā apmērā. Līdz ar to mēs nekad nesasniegsim izvirzīto mērķi, bet vienmēr varam tam tuvoties ar pēc iespējas ar augstāku kvalitatīvo izpildījumu.

Otrs gadījums, kad var iestāties izmisums vai pasliktināties garstāvoklis ir doma nevis par izvirzītā mērķā ideālās sasniegšanas neiespējamību, bet pats process, kas stāv priekšā, lai pietuvinātos vēlamajām mērķīm. Piemēram, var bēdāties par to, ka privātās lidmašīnas iegāde nav iespējama un šāds mērķi nav sasniedzams, no otras puses var bēdāties par pašu procesu, jo lai iegādātos privātu lidmašīnu, ir jāveic liels darbību kopums uzņēmoties apjomīgu dažāda riska daudzumu, kas pietuvinās izvirzītā mērķa sasniegšanai.

Tad rodas samērā filosofisks jautājums: kas mūs biedē un apbēdina vairāk, mērķa sasniegšanas neiespejamība vai sasniegšanas process?