Ēnu ekonomikas pūķis


Samērā daudz, runājot par ekonomisko attīstību un budžetu, tiek runāts par ēnu ekonomikas apkarošanu. Skaidrs, ka mēdijos neviens neuzdrošināsies pateikt reālo ēnu ekonomikas funkciju, jo lielākā daļā “ekspertu” diemžēl maz saprot no ekonomikas un dzīvo kaut kādu saukļu un steriotipu pasaulē. Šeit ieskatā nelielas pārdomas par ēnu ekonomiku.

Man vienmēr patīk skatīties uz jautājumiem no veselā saprāta puses un nevienu ar ekonomiku saistītu parādību mēs nevar apstātīt kā absolūti pozitīvu vai negatīvu. Ekonimikā viss strādā ķēdē un katram mehānisms ir sava nozīme un mērķis. Vēl Imanuels Kants rakstīja, ka vienīgais veids, kā valsts var kļūt konkurētspējīgāka, ir iedot cilvēkiem lielāku rīcības brīvību un pēc teorijas, jo lielāka brīvība cilvēkiem, jo efektīvāk attīstās valsts.

Katrs cilvēks, veicot kaut kādu darījumu, skatās, kas viņam šajā gadījumā ir izdevīgs. Ja kāds vēlas nopirkt kādu preci par 1 euro, tad pircējam nav nepieciešama valsts aizsardzība pret slikto kvalitāti, ja izmaksas par valsts aizsardzību paaugstinātu preces cenu, piemēram, līdz 1.3 euro, jo sliktas kvalitātes gadījumā vienkāršāk ir nopirkt citu preci. Savukārt, ja prece ir pārtika vai medikamenti, tad arī 1.6 euro ir saprātīga cena, lai būtu drošam, ka tiek ievērotas pārtikas glabāšanas normas utt. Līdz ar to nepieciešams noteikt kaut kādu limitu un preču un pakalpojumu grupu, kad valsts vispār neveic nekādu piespiedu aizsardzību un kontroli, jo tā pēc būtības nav nepieciešama vai arī ir pārāk dārga. Arī pašlaik ir iespējams daudzas preces nopirkt privāti, kad darījums netiek reģistrēts, tādējādi cilvēki paši dabīgā veidā regulē iepriekšminēto jautājumu. Problēma ir tāda, ka valsts padara šādus cilvēkus par likuma pārkāpējiem, kas atkal nav racionāli.

Ar ēnu ekonomiku tiek risināti vairāki jautājumi un viens no tiem ir atalgojums. Ja nodokļu slogs ir pārāk liels, tad cilvēki sāk meklēt iespēju no tā izvairīties, jo uzskata šādu maksājumu par netaisnīgu vai šāds maksājums ne nesamērīgs biznesa modelim, pēc kura sabiedrībā ir pieprasījums, bet nav naudas samaksāt pilnu cenu. Šajā gadījumā ēnu ekonomika atkal ir kā mehānisms, lai kompensētu nepārdomātu un netaisnīgu valsts nodokļu politiku. Līdz ar to nav racionāli no cilvēkiem prasīt vairāk, nekā viņi uzskata par taisnīgu un ir spējīgi maksāt, jo pretējā gadījumā visi iesaistītie tiek padarīti par likuma pārkāpējiem, bet maksājumi budžetā tik un tā netiek veikti.

Rakstot par korupciju, atceros, ka lasīju vienu grāmatu, kur tika padziļināti apskatīti korupcijas iemesli. Viens no tiem tika minēts, kā korupcija ir efektīvs līdzeklis, lai apietu sarežģītu un smagnēju valsts administratīvo aparātu. Vēl viena korupcijas izpausme ir apzināta sarežģīta un smagnēja valsts administratīvā aparāta veidošana no korupcijā iesaistīto ierēdņu puses, ko mēs redzam pēc katras nodokļu reformas, jo tādējādi ierēdņi palielina pieprasījumu pēc korupcijas pakalpojumiem. Līdz ar to samazināt valsts aparātu un vienkāršot jebkuras administratīvās funkcijas ir veids kā mazināt korupciju.

Nobeigumam redzams, ka ēnu ekonomika ir tikai un vienīgi valsts politikas sekas un pavirša attieksme pret likumdošanas procesu, kad tiek pieņemti administratīvā sloga palielinoši likumi. Ēnu ekonomikai ir pozitīvi efekti, tā ir daudzu ekonomisku procesu padarīšana par iespējamiem vispār un tai ir administratīvā sloga samazinošs efekts. Valstij būtu jāuzliek apgrozījuma limiti un jānosaka darbības apmēra veidi, līdz kuram un kad valsts vispār neiejaucās cilvēku savstarpējās attiecībās, dodot cilvēkiem izvēles iespējas saistībā ar valsts aizsardzības izmantošanu. Piemēram, ja es pērku ķebli par 10 euro, man ir tiesības nemaksāt nodokļus, bet, ja es gribu valsts aizsardzību, piemēram, tiesas veidā, tad es samaksāju nodokli 3 euro. Šajā gadījumā administrēšanas izmaksas no valsts puses būtiski samazinās, visi cilvēki pārstātu būt likuma pārkāpēji un valsts aparāta izmaksas samazinās. Vai šāda pieeja valsts aparātam būtu izdevīga, noteikti nē, bet par to citreiz.

Advertisements