Turpinot dzejoļu tēmu


Kaut kā pēdējā laikā parādijās velme dzejot, iespējams, ka tas ir saistīts ar silto laiku, vai arī pamazām esmu pieradis pie pārmaiņām, kas ir notikušas. Lūdzu vēl viens dzejolis, kas bija domāts kā turpinājums iepriekšējamam. Lai atrastu saikni ar iepriekšējo dzejoli, ir stipri jāpiedomā, bet tā noteikti ir.

Lietū uz sola

Blāva laternas gaisma trīcoši spīd
Pār pelēku asfalta ielu
Tikai gaismas stari caur ūdeni mirdz
Tu jūti visapkārt sev sienu

Pat nevajag spēlēt ar dziestošiem ziediem
Jo laika kā vienmēr ir maz
Un labirints vienmēr šķērslis priekiem
No metāla cilvēks nav kalts

Un sēdi tu lietū parkā uz sola
Patību citiem ar interesi pētot
Redzams ir viss – ikkatra joma
Kā grāmatas cilvēkus lasot.

Beidzot dzejolis


Jau vairāk kā pusgadu nebiju uzrakstījis nevienu dzejoli, šodien izdomāju, ka ir jāizraujās no tukšuma bedres lirikas pasaulē. Uzrakstīju tiešām dziļu un pārdomas vērtu dzejoli izmantojot daudz simbolus, lai būtu par ko aizdomāties.

 

Vidējais slānis

Līdz debesīm celties ar sāpēm ikdienu,

Sev un līdzīgo grupai par niecīgu prieku,

Meklēt un rosīties, staigāt un braukt,

Sev virsū masu kultūras ideālus aut,

Bet beigās iekrist ledainā upē aiz slāpēm

Neirozes kronim liekot virsū sarkaniem māliem,

Raganas, deimoni starp ūdeni peldēs,

Baltā puķe dzesošā skatienā ziedēs

Viegli gribēt visu saldo, kā nav

Lūkoties aiz sienas, kas citam pagalmā stāv

Spēlēt pie kāda nevis izdomāt pašiem,

Apņēmību rokot dziļi vēzēniem plašiem.