Dzejolis – Blogs


Acīmredzama lieta, par kuru vēl neesmu rakstījis lirisku darbu, tas ir blogs. Noteikti daudzi cilvēki, kuri raksta savus tekstus, kas viņiem ir ļoti svarīgi, aizdomājās arī par emocionālu sastāvdaļu šai nodarbei. Pacentos izlikt emocijas dzejā.

Blogs

Reizēm drūmas domas atnāk
Biežāk prieki sirdī līst
Par visu vairāk patīk rakstīt
Blogu rakstīt neapnīk

No sapņa sajūta ir tāla
Kā bremžu diski gaiši dzirkst
Teikumi no vārdiem sastāv
Domas grozā gribas pīt

Patīk vīzijas un gleznas
Mākslā reibums apvijas
Zinības tik retas senas
Rakstā rātni sakritīs

Taustiņš spiežas skaļi klabot
Jaunus skatus aprakstīt
Dvēseli un sevi labot
Bloga raksti palīdzēs

Parāds


Parāds

 Kad cilvēks atklāj lielo ragu

No kura krīt bez tāla gala

Viss ko tas vēlās katru dienu

Iegūst mantību ar prieku

Jautāts netiek it ne vārda

Par to kurš dāsno ragu valda

Tik mantkārīgi nemitīgi grābj

Vairāk vairāk neapstāj

Pēc laika atnāk melnā krāsā

Ar ragiem, nagiem, seju dāsnu

Lūk rēķins tev par visu doto

Ko tik mīli, ko tik lolo

Un acis plēšas gana plati

Asaras pār vaigu ātri

Krīt un sāpēs elpa raujas

Stingsti tu un ej pie kraujas

Par desmit reizēm lielāks parāds

Šo mantu apjoms netiks sakrāts

Un lēciens velna katla gaida

Ar smīnu atkal vecais smaida.

Ērkšķis


Ērkšķis

Tuksnesī augošs ērkšķis

Vientuļi plašumā stāv

Vējš to appūš ikdienu

Gadiem ūdens tuvumā nav

Skatiens ērkšķim tālēs

Caur dzeltenām smiltīm iet

Klusums mūžīgais kaimiņš

Bet nevar viņš asaras liet

Mākonis augstumā paslīd

Ēnu neviļus uzmetis

Saule to atkal karsē

Noplūkt-atļauju neviens nav palūdzis

Siluets


Tika uzrakstīts 2010. gada decembrī.

 

Siluets.

Caur matētu logu kustās

Parādās pēkšņi un pazūd

Gar logu horizontāli turās

Sevi aizsegā slepeni patur

Siluets staigā un sēž

Neredzot var tikai vērot

Tam grūtums uznāk ik biežs

Vīriets vai sieviete nevar pat pateikt

Neredzu viņu un neredz tas mani

Vērojam viens otru abi

Par visu tam radušies uzskati savi

Bet lūkojot abiem ir labi