Veselais saprāts


Runājot ar cilvēkiem, skatoties TV un lasot ziņas, liekas, ka veselais saprāts ir atrodams tikai dažiem cilvēkiem, profesionālajos izdevumos vai arī biznesa ziņu portālos un kanālos. Visur citur sajūta, ka idioti intervē idiotus, kurus pēc tam citi idioti komentē un apspriež, savukārt tos idiotus, kuri kaut ko komentē, pēta citi idioti, veicot iedzīvotāju aptaujas, lai pēc tam citiem idiotiem parādītu kā lielākā daļa iedzīvotāju arī ir idioti un visi idioti ir konformisti. Iepriekšminētais izskatās nedaudz skarbi, toties pēc manām domām patiesi. Aicinu nebūt manis aprakstīto cilvēku vidū un lai tas notiktu, domājam domājam un vēlreiz domājam paši.

Advertisements

Mēs dzīvojam paralēlās pasaulēs un realitātē


paralel_worlds

Beidzot saņēmos uzrakstīt kaut ko lielu un ievērības cienīgu, lai paplašinātu redzes loku, skatoties uz apkārt notiekošo. Uzreiz vēlos pateikt, ka rakstīju zemāk esošo tekstu, balstoties uz savu personīgo un citu cilvēku pieredzi, pārdomām, lasīto un skatīto.

Daudzās filmās un grāmatās tiek izvirzītas terorijas un aprakstītas paralēlās pasaules, par kurām ceļo visdažādākie varoņi, nokļūstot visneparastākajās situācijās. Uzdevu sev jautājumu, vai tas ir iespējams nepielietojot tehnoloģijas un neejot cauri dažādiem apļveidīgajiem enerēģijas laukiem. Galu galā visu izvērtējot nonācu pie interesantiem secinājumiem, bet visu pēc kārtas.

Pasaule, kurā mēs dzīvojam, sastāv no dažādām materiālām lietām un gaismas staru lūzuma rezultātā, nonākot tiem acu ābolā, smadzenes izveido attēlu, kas tiek nodots mūsu smadzenēm, lai ievākto informāciju apstrādātu un saglabātu. Līdz ar to, mūsu smadzenēs tiek izveidota vesela vizuālā pasaule, kurai tiek pievienota skaņa un cita veida informācija, kas nāk no mūsu maņu orgāniem. Pēc būtības apkārtējā pasaule tiek izveidota mūsu smadzenēs, bet pašas lietas mēs nemaz neredzam, bet redzam tikai informāciju par tām. Piemēram, ja mēs skatamies uz galdu , pēc tam aizstāsam acis, tad galds tiek noņemts, mums nezinot, kamēr mēs neatvērsim acis un neiegūsim informāciju par to, ka galds ir noņemts, mūsu pasaulē galds atradīsies iepriekšējā vietā, savukārt, ja esot ar aizstāsītām acīm, mēs smadzenēs galdu pārvietosim, tad mūsu pasaulē galds izmainīs novietojumu, kaut arī realitātē galds paliks iepriekšējā vietā.

Ņemot vērā iepriekšminēto, secinām, ka katrs dzīvo savā pasaulē, kura ir uzprojecēta katra indivīda smadzenēs un ir atkarīga no viņu maņu orgāniem, iepriekšējās pierdzes un emocijās, ar kādām tiek uztverts apkārt notiekošais. Līdz ar to, skatoties uz katru cilvēku, varam paskatīties uz būtni no citas pasaules, jo viņa uztvere viennozīmīgi atšķiras no mūsējās. Tas nozīmē, ka ejot garām cilvēkiem pūlī, mēs itkā lidojām gar paralēlām pasaulēm, kā to varētu darīt kosmosa kuģis, lidojot starp planētām un to pavadoņiem.

Interesanti arī tas, ka ķermenim ievācot priekš smadzenēm dažāda veida informāciju, tiek izveidota unikāla pasaule, kurā cilvēks dzīvo. Smadzenes visu informāciju sakārto tādā veidā, lai mēs justos droši un varētu kontrolēt apkārt notiekošo, bet gadījumā, kad gadās neparedzēti apstākļi vai papildus stress, izveidotajā pasaulē smadzenēm ir jāveic korekcijas un pārveidojumus, kas nozīmē bezmiegu, depresiju, bailes, nogurumu, dusmas, izmisumu utt. Piemēram pārtraucot attiecības ar otru cilvēku, tiek pilnībā sagrauta pasaule, kurā mēs dzīvojam, jo otrs cilvēks bija neatņemama pasaules daļa un rezultātā, kamēr smadzenes veic nepieciešamos informācijas apkopjumus un modelē jaunu drošu un piepildītu pasaules moduli, mēs jūtam sarūgtinājumu, sāpes un ilgas pēc otra cilvēka. Tas ir līdzīgi, ka pilsētai atslēgt elektrību un, kamēr visi apradīs ar svecēm, paies laiks, kurā būs jūtams diskonforts.

Atliek izdarīt pēdējo secinājumu, ja mūsu izveidotās pasaules modulis, kas mūms neliek jūsties labi un omulīgi, tomēr nenoved mūs pie vēlamajiem mērķiem, vai sliktākajā gadījumā, ved mūs pilnīgi pretējā virzienā uz morālo un iekšējo iznīcību, tad iespējams mūms ir jāsagrauj mūsu esošo pasauli, jācenšās mainīt ierastais dzīves ritms un stils, lai smadzenēm sāktu piekļūt cita veida informācija un būtu pieejams cits materiāls, no kā būtvēt pasauli, kurā nākotnē nāksies dzīvot.

Vēja spārniem


Laiks skrien vēja spārniem uz priekšu, aiz sevis atstājot pagātnes notikumus un cilvēkus. Lieks tiko nesen tika publicēts pēdējais posts šajā blogā, bet jau ir pagājusi vesela nedēļa. Atskatoties uz pirmo ceturksni, tika publicēta dažāda informācija un manas pārdomas par visdažadākām lietām. Pašlaik netiek plānotas izmaiņas un līdz vasarai publicēšu līdzīga satura materiālu. Tāpēc gaidu lasītāju komentārus vai ierosinājumus. Ņemot vērā, ka pašlaik lasu literatūru vienīgi par tiesībām, tad viens vai vairāki posti tiks veltīti tiesību tēmai.

Sākums blogam


Čau!

Nolēmu ieviest savā dzīvē tādu lietu kā blogu, jo bieži ir velme kaut ko pateikti vai padalīties ar kādu informāciju vai viedokli, bet nesanāk ne laika, ne arī īstā cilveka pa rokai, kurš klausītu ne vienmēr tik interesantas tēmas. Šī iemesla dēļ un arī tāpēc, lai uzlabotu savu izteikšanās stilu un prasmi rakstot, dalīšos šad tad ar savām pārdomām un skatījumu uz dažādām lietām, pievienojot savu pieredzi.

Diena bija izdevusies laba, mierīga atpūta un pārdomas par visāda veida dzīves situācijām. Kaut kad jārīko morālo atslodzi un jāizanalizē paveiktais itkā noslēdzot kaut kādu nelielu dzīves posmu. Tā sadalot notikumus un izvirzot mazus uzdevumus, var sasniegt lielus mērķus, vismaz tāda cerība pasatāv, ka tā notiks. Vienmēr atskatoties atpakaļ nāk atmiņā daudzi cilvēki. Daži no tiem ir svarīgi, bet lielākā daļa paslīd garām kā pelēki makoņi debesīs, katru mirkli nākot aizvien jauniem un tik pat nemanāmiem. Uzdodu sev jautājumu, vai mana dzīve maz mainītos, ja tie nesvarīgie cilvēki nemaz nebūtu bijuši manā dzīvē? Laikam jau jāatzīst, ka būtu gan, jo katrs cilvēks sniedz nelielu pieredzi un maina mūsu skatījumu uz lietām. Pat viens, no pirmā iespaida, nenozīmīgs teikums, var mainīt mūsu domu gājienu un novest pie sarežģītiem un reizēm būtiskiem secinājumiem, kas var mainīt ne tikai iesākto dienu, bet ari visu dzīvi. Līdz ar to rādās, ka dzīvē nav nejaušību un viss darbojās kaut kādā lielā sarežģītā sistēmā, kurā esam kā zobrati un skrūves, kuras kopā veido mehānismu, kas virzās uz priekšu.

Uz doto mirkli domāju, ka iesākumam būs pietiekami un noteikti turpināšu pēc kāda laika, kad būs iedvesma un velme.

Ar cieņu bloga lasītājam.