Kā uzvarēt strīdā vai diskusijā?


Mēs katru dienu ar kādu diskutājam un strīdamies, vai tie ir ģimenes locekļi, kolēģi, draugi, sadarbības partneri vai cilvēki uz ielas. Sākoties kādai diskusijai vai strīdam, uzreiz var redzēt, kura no pusēm ir pieredzējusi un trenēta strīdiem vai diskusijai un kura zaudē strīdam vai diskusijai pa īstam vēl nesākoties. Šoreiz īsi uzrakstīšu par to, kādus taktiskus manevrus var izmantot, lai uzvarētu strīdu.

Provokācija. Ļoti lietderīgi garas diskusijas sākumā uzdot kādu provocējošu jautājumu, lai saprastu kāds pretējā pusē ir cilvēka tips, vai viņš ir tendēts uz humoru, vai ir agresīvs, kāds ir viņa intelekta līmenis, cik labi viņš ir gatavs diskusijai utt. Īsāk sakot, lai ievāktu informāciju. Šajā rakstā visi piemēri būs par kosmosu. Piemēram, uzdodam jautājumu, uz kuru visi zina atbildi, vai kosmoss vispār eksistē? Ja cilvēks atbild ar humoru, slikti, tas nozīmē, ka cilvēkam ir augsts intelekta līmenis un viņš jūtas droši par tēmu. Ja atbild agresīvi vai nievājoši, tad secinājums ir pretējs.

Oponenta atvēršana. Tas tiek darīts vienkārši. Jāuzdot vairāki atvērti jautājumi, lai saņemtu no oponenta informāciju par viņa pozīciju un argumentiem, ar kuriem pēc tam var sākt strādāt. Piemēram, cik ilgi vēl pastāvēs saules sistēma? Kur atrodas saules sistēma attiecībā pret visu galaktiku? Tas ļaus novērtēt oponenta zināšanu līmeni un turpmāko soļu izvēli.

Tēmas paplašināšana vai sašaurināšana. Ja oponents runā pārāk plaši par tēmu, visdrīzāk, detaļas viņš tik labi nepārzina, tāpēc ļoti pareizi būtu diskusiju novirzīt uz detaļām, par kurām tev ir labākas zināšanas. Piemēram, runājot par saules sistēmu kopumā, var teikt, bet manā ieskatā ne tikai saule, bet arī Jupiters būtiski ietekmē zemi ar savu gravitācijas lauku. Kāds ir Jupitera virsmas un kodola sastāvs? Šeit tiek panākti divi efekti, pirmais, tiek pārtverta sarunas iniciatīva un otrs, tiek radīts pamats parādīt, ka oponents nav tik kompetents šajā jautājumā, kas ļauj veidot apgalvojumus, kuriem oponents būs spiests piekrist jebkurā gadījumā. Otrs paņēmiens ir tēmas paplašināšana. Ja tu jūti, ka saruna virzās aizvien dziļākās detaļās, par kurām oponentam ir daudz lielākas zināšanas, tad vienīgais veids kā izvairīties no zaudējuma, ir tēmas paplašināšana, novirzot to pavisam citā plaknē. Piemēram, neskatoties uz to, ka Jupiteram ir zināma ietekme uz gravitācijas lauku, tomēr saulei dziestot, visas tuvākās planētas tiks iznīcinātas, pēc cik ilga laika tas varētu notikt?

Izsišana no sliedēm. Ja oponents ir iegājis viņam ērtā ritmā, sāk lietot pārliecinošus argumentus, kā arī jūt, ka tulīt būs uzvarējis, labs paņemiens ir izsist oponentu no līdzsvara ar kādi vispārzināmu patiesību. Ļoti labi ir uzbrukt oponenta piemēriem vai argumentam. Tas ļaus apturēt uzvaras gājienu un pavērs iespēju pārtvert iniciatīvu. Piemēram, uz apgalvojumu, ka Jupiters ietekmē zemi tik pat lielā apmērā kā Saturns, jo abas planēts ir lielas, var norādīt, ka analoģija nevar būt par pierādījumu. Tieši otrādi Jupitera un Saturna planētas sastāvs būtiski atšķiras, kas izslēdz vienādības zīmes likšanu abām planētām. Arguments, ka analoģija nav pierādījums darbojās jebkurā diskusijā ļoti efektīvi, jo pret šo ir maz pretargumentu.

Piekrītu, un… Piekrītu, bet… Lai uzvarētu diskusijā, ne vienmēr vajag apšaubīt un kritizēt jebkuru oponenta apgalvojumu. Reizēm tieši otrādi vajag piekrist, tādējādi oponentam dodot pozitīvas emocijas par it kā uzvaru, un tad iegrūst oponentu murgā. Svarīgi radīt situāciju, kad oponents nespēs tik viegli iebilst tavam apgalvojumam, jo tu taču piekrīti viņa paša teiktajam. Piemēram, piekrītu, ka saules sistēma ir neizpētīta un mums būtu jāsūta kosmosa kuģi uz visām planētām un tieši tāpēc, mums ir jāatliek un jāaptur visi plāni, lai labāk sagatavotos tik svarīgai misijai. Cits piemērs, piekrītu, bet noteikti nepieciešama papildus izpēte, lai tik svarīgs jautājums tiktu risināts bez kļūdām un zaudējumiem.

Kaunināšana. Ļoti labs paņēmiens, ja redzams, ka oponents sāk padoties vai ir padevies, bet nevēlas to atzīt. Bieži oponents sāks pāriet uz personību, lai vienkārši aizskārtu tevi un izsistu no līdzsvara. Tas parasti ir pēdējais mēģinājums kaut kā pagriezt situāciju sev par labu. Šādā gadījumā vislabākais ir atsaukties uz morāli un jebkuras diskusijas pamatprincipu – diskutē par idejām, nevis par cilvēku. Piemēram, oponents saka, ka vispār tev jau nav izglītība kosmosa zinātnēs un astronomija ir tikai tavs hobijs. Vai vēl brutālāk, paskaties uz sevi, kas tur esi, lai man te kaut ko stāstītu. Atbilde ļoti vienkārša, tava pāriešana uz personībām norāda tikai uz to, ka argumenti par diskusiju tev ir beigušies un tu esi zaudējis. Sabiedrībā nav pieņemts pāriet uz personību.

Šeit es aprakstīju dažus takstiskus soļus, kas būtiski uzlabo diskusijas prasmes un iespēju uzvarēt. Neapšaubāmi, ka jebkuras diskusijas pamatā jābūt zināšanu apmaiņai starp oponentiem un arī zināšanu pārsvars bieži ir faktors, kas ļauj uzvarēt diskusijā, tomēr ne vienmēr tavas zināšanas būs dziļākas par oponenta, tāpēc var izmantot dažādus paņēmienus, kas palīdzēs gūt uzvaru. Un, protams, pats svarīgākais priekš jebkuras uzvaras, prakse prakse un vēl reiz prakse. Trenējies visur un uz visiem, iesaistoties jebkāda veida diskusijās un strīdos ar mērķi uzvarēt un iemācīties kaut ko jaunu.