Vārda brīvība kā strīda ābols

Nepārtraukti notiek strīdi un diskusijas par vārda brīvību presē, sociālos tīklos, dažādās organizācijās un valstī kopumā. Iesaistoties ar cilvēku diskusijā par vārda brīvību, vienmēr tiek lauzti šķēpi un sisti vairogi tāpēc, ka šis ir tik plašs jēdziens, ka tā interpretācija ir bezgalīga un var tikt apskatīta no dažādiem rakursiem. Šajā rakstā es ļoti īsi uzrakstīšu savas pārdomas par vārda brīvību.

Daudziem patīk citēt Latvijas Satversme 100. pantu, kurā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Tāpat tiek noteikts, ka cenzūra ir aizliegta. Šis ir deklaratīvs pants, kas nav piepildīts ar plašāku saturu, jo neregulē vārda brīvības robežas. Daudz precīzāks ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām, kuru pilnībā ir ratificējusi Latvija. Šī pakta 19. pantā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību; šīs tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt jebkāda veida informāciju un idejas neatkarīgi no robežas vai nu mutiski, vai rakstiski, vai drukātā veidā, mākslas formā vai izmantojot jebkuru citu viņa izvēlētu mediju. Kā redzams, šis regulējums paplašina vārda brīvības skaidrojumu un attiecina to uz mākslu un tiesībām izvēlēties jebkuru mediju, kas varbūt gan sociālie tīkli, gan radio un televīzija. Tomēr nevienas tiesības nevar būt bez ierobežojuma pret ļaunprātīgu to izmantošanu. Tajā pašā pakta 19. pantā noteikts, ka vārda brīvības tiesību izmantošana ir saistīta ar īpašiem pienākumiem un atbildību. Tāpēc uz to var attiecināt noteiktus ierobežojumus, taču tie ir tikai tādi, kādi ir noteikti likumā un ir nepieciešami. Šie ierobežojumi var būt, aizsargājot citu cilvēku tiesības un reputāciju, kā arī aizsargājot valsts drošību vai sabiedrisko kārtību, vai sabiedrības veselību vai morāli. Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 20. pantā ir noteikti ietvari, nosakot, kas vairs netiek uzskatīts par vārda brīvību un ir aizliedzams. Tā ir kara propaganda un jebkāda nacionāla, rases vai reliģiska naida aizstāvēšana, kas ir kurināšana uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību. Tagad par tiesisko regulējumu ir skaidrs, protams, tas ir daudz plašāks, jo to regulē arī citi tiesību akti un šeit es apskatīju tikai dažus, lai radītu priekšstatu par tēmu.

Viens ir tiesiskais regulējums, bet pavisam kaut kas cits ir mērķis un būtība. Ideja par vārda brīvību tagadējā formā radās jau 18. gadsimtā, tomēr Eiropā tā kļuva vitāli svarīga pēc Otrā pasaules kara. Kas notiek, kad kāds autoritārs līderis vēlas pārņemt varu, viņš pirmām kārtām pārņem kontroli par radio vai televīziju un sāk sistemātiski ierobežot tiesības izteikties visiem, kuru viedoklis nesakrīt ar autoritāra līdera viedokli. Rezultātā tiek pārtraukta brīva diskusija par valsts turpmāko attīstību, pieļautajām kļūdām un efektīviem attīstības virzieniem. Tiek veidota vide, kas raksturīga organizētās noziedzības pasaulē, kur par vissvarīgāko uzskata klusēšanas kodeksu, kad visi zina viens par otra noziegumiem, bet neviens par tiem nerunā un neliecina tiesā. Tāpat kā organizētās noziedzības pasaulē, arī vārda brīvības pārkāpuma gadījumā, informēšana par patiesību tiek sodīta jau no valsts puses.

Cits stūrakmens ir ideju daudzveidība. Brīvas uzskatu paušanas rezultātā mēs redzam un dzirdam ļoti daudzus cilvēkus, kuru pasaules uzskats un viedoklis būtiski nesakrīt ar mūsējo. Varam redzēt gan nacionālismu, gan komunismu, gan reliģiskās dogma, gan idejas par globalizāciju un liberālu sabiedrību. Instinktīvi daudziem cilvēkiem rodas vēlme aizliegt citādāk domājošiem paust savu viedokli. Tā ir racionāla vēlme, jo prasa daudz mazāku enerģijas patēriņu, nekā bezgalīga citu pārliecināšana par sava viedokļa pareizību un efektivitāti. Tomēr tieši viedokļu daudzveidība rezultātā izglīto sabiedrību un līdzsvaro sabiedrisko domu, kas summāri ir centriska un ļoti nosvērta. Piemēram, sabiedrībā, kurā ir atklāta diskusija, politiķi reaģēs uz vairākuma viedokli, ka lielākā daļa sabiedrības ir pret baznīcas iejaukšanos valsts pārvaldē, pret komunistiskajām idejām, pret nacionālismu, kā cilvēku diskriminēšanas mehānismu un par brīvu tirgu. Ja diskusijas nav, tad mūsu pašu piemērs ir dzīvot gadu desmitiem ar komunistisko ideoloģiju bez tiesībām to kritizēt vai atteikties no tās. Secinājums ir vienkāršs, vārda brīvība ir ekonomiski izdevīgāka, nekā vārda brīvības ierobežošana, jo tā neļauj sabiedrībai izdiskutēt un vienoties par optimālāko attīstības virzienu.

Vārda brīvības ierobežošana, lai novērstu kara propagandu un jebkāda nacionāla, rases vai reliģiska naida aizstāvēšanu, kas ir kurināšana uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību ir racionāla un pareiza. Samērā vienkārši ir kādu cilvēku grupu noskaņot uz vardarbību un veicināt tās attīstīšanos. Labs piemērs ir holokausts, kad ar propagandas palīdzību tika veicināta vardarbība pret noteiktām cilvēku grupām – ebrejiem, čigāniem un gejiem. Tāpat ar propagandas palīdzību ilgu laiku pastāvēja cilvēku verdzība visā pasaulē, kas pie mums izpaudās kā dzimtbūšana. Lai novērstu šādas parādības nākotnē, tika noteikta robeža, kur beidzas vārda brīvība un sākas administratīvā vai kriminālatbildība. Pie tam, nav aizliegts publiski paust nepatiku pret kādu no sabiedrības grupām, aizliegts tieši aicināt uz to tiesību ierobežošanu vai kādu prettiesisku darbību veikšanu.

Nobeigumā var apkopot rakstā minēto, vārda brīvība ir aizsargājama, jo tas nodrošina viedokļu dažādību, mazina autoritāra režīma iespējamību un nodrošina efektīvu valsts attīstību. Savukārt ierobežojumi ir noteikti, lai sargātu valsts un sabiedrības drošību, neļaujot kādam cilvēkam vai cilvēku grupai aicināt uz prettiesiskām darbībām, tajā pašā laikā neaizliedzot paust savu personisko attieksmi pret citiem.

Melna ādas krāsa? Uzrādiet dokumentus!!!

Vācijā, Koblencā Administratīvā tiesā atļāva pārbaudīt personas apliecinošos dokumentus pamatojoties vien uz ādas krāsu. Kā skaidro policija, tad viņu uzdevums ir gādāt, lai Vācijā neiebrauktu nelegālie imigranti un vislielākās aizdomas raisa tieši personas ar melnu ādas krāsu. (informācija tika ņemta no The Local)

Ļoti strīdīgs lēmums, jo gadījumā, ja nāktos pārstāvēt kādu no pusēm: policiju vai melnādainu personu, tad argumentu būtu vairāk kā pietiekams katrai no pusēm. Būtu vietā minēt gan Eiropas savienības pamattiesību hartu, gan Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un pamatojums būtu ļoti spēcīgs. No otras puses cilvēktiesības var tikt ierobežotas gadījumā, ja valstij priekš tā ir leģitīms mērķis un tas tiek noteikt likumā.

Konkrētajā gadījumā redzama klasiska diskriminācija, kad dēļ personas ādas krāsas tiek piemērota dažāda attieksme, tomēr šāda rīcība nav cilvēktiesību pārkāpums.

Pirmkārt, tiesas spriedums pieskaitāms pie tiesu prakses, kas ir sekundārais tiesību avots un to var ņemt vērā interpretējot tiesību normu. Otrkārt leģitīms mērķis ir sabiedrības doršība, kā arī valsts labklājība, jo nekontrolēta imigrantu plūsma rada papildus slogu sociālajam budžetam, kā arī apdraud parastos iedzīvotājus, tāpēc ka starp nelegāliem imigrantiem var būt  pirāti, teroristi, cilvēku tirgotāji utt.

Līdz ar to Eiropā veidojās atšķirīga no ASV prakse, kad pie mums ādas krāsa nenozīmē kāda veida preferences, bet gan pozīciju, kas jāņem vērā izejot ārpus mājas, kas manuprāt ir pamatoti un pareizi, kamēr vien tiek ievērot samērīgums un leģitīmais mērķis.

Pozitīvā diskriminācija arī ir diskriminācija

Teorijā izšķir divu veidu diskrimināciju- parasto diskrimināciju un pozitīvo diskrimināciju. Parastā diskriminācija ir, kad salīdzināmi vienādā situācijā, kad faktiskie apstākļi ir vienādi, tiek piemērota citādāka attieksme pamatojoties uz rasi, dzimumu, reliģisko piederību utt. Pastāv arī netieša diskriminācija, kad viena personu grupa tiek nostādīta apzināti sliktākā situācijā nekā cita personu grupa, piemēram, “sociālos pabalstus drīkst saņemt tikai lauku iedzīvotāji, bet pilsētnieki nedrīkst”. LR Satversme aizliedz jebkāda veida diskrimināciju izņemot vienu- pozitīvo diskrimināciju.

Pozitīvo diskrimināciju neuzskata par diskrimināciju. Tāda prakse plaši tiek piemērota ES institūcijās, kad uz konkrētu amatu var pretendēt vienīgi noteikta ģeogrāfiska reģiona iedzīvotāji, piemēram, “izskatīsim CV tikai no Austrumeiropas”. Tiek uzskatīt, ka tāda veida diskriminācija sekmē integrāciju un taisnīgumu sabiedrībā. Tomēr es uzskatu , ka tā nav un tūlīt minēšu piemēru.

The Washington Post publicēja rakstu “Supreme Court agrees to reconsider use of race in college admission decisions”, kurā rakstīts, ka baltādainā ASV studente iesniedza pieteikumu tiesā par pozitīvās diskriminācijas atcelšanu koledžas komisijās izskatot iestāšanās testu rezultātus. Problēma ir tajā, ka esot diviem studentiem ar vienādu vērtējumu vai līdzīgu vērtējumu, priekšroka tika dota latņamerikāņiem vai nēģeriem. Līdz ar to vidusmēra students baltā krāsā zināja, ka izredzes viņam ir stipri mazākas. Varbūt mums tā nebūtu liela problēma un to varētu neapskatīt, tomēr arī Eiropā pozitīvā diskriminācija ir izplatīta.

Uzskatu, ka cīņā ar diskrimināciju, kas nav pieļaujama, jo visi esam dzimuši brīvi un vienlīdzīgi savās tiesībās. Iepriekšminētajā gadījumā piemērs rāda, ka nedrīkst iet galējībās un mēģinot risināt vienu problēmu, radīt jaunu. Katram cilvēkam jādot vienādas iespējas, pat, ja kāda personu grupa, kuru pārstāv kandidāts, vēstures notikumos ir cietusi un diskriminēta agrāk. Nevar virzīties uz priekšu ar tādām pašām metodēm, kādas tika piemērotas, lai radītu problēmu. Konkrētajā piemērā nēģeri ir ieguvuši brīvību un vienlīdzību tiesībās ASV. Tos neviens neslaktē un nededzina uz sārtiem. Tad jādot iespēja tiem konkurēt un cīnīties par vietām universitātē un jākontrolē, lai pret viņiem netiktu vērsta diskriminācija, bet sekmēt pozitīvo diskrimināciju, pēc manām domām, arī ir netaisnīgi un neattaisno mērķi. To var salīdzināt ar rindu pie kases veikalā, piemēram, visu Latgales iedzīvotājus vienmēr apkalpotu pirmo, jo reģions ir vistrūcīgākais, bet pārējiem jāgaida savu kārtu.

Lai veicās! Cīnaties pret jebkāda veida diskrimināciju!