Katru gadu Latvija sadalās divās diametrāli pretējās grupās, tie, kas ir par Leģionāru piemiņas dienas atzīmēšanu, iešanu pie Brīvības pieminekļa un tie, kas ir pret šo piemiņas dienu kā tādu. Katrai pusei ir sava pozīcija un savi argumenti, kas visdrīzāk ir pareizi un kopsaucēju abas puses šajā jautājumā nekad neatradīs. Šeit pamēģināšu šo lietu apskatīt no veselā saprāta puses.
Politiksi ļoti izdevīgi ir sabiedrību dalītu pēc iespējas mazākās slēgtās grupās. Leģionāru piemiņas dienu atzīmēšanu ļoti veikli izmanto bijušie komunisti no nacionalistiskām partijām un no komunistiskajām partijām, kas, kā efektīvs rīks, nodrošina nacionalistu atrašānos pie varas un komunistu atrašanos Eiropas parlamentā. Situāciju var nosaukt win – win, jo zaudētāji galu galā ir sadalītās sabiedrības locekļi, kuri balsto par noteikto politisko spēku, nevis tāpēc, ka politiskais spēks ir cīnījies par nodokļu samazināšanu, ceļu būvi, labvēlīgas biznesa vides radīšanu, bet gan cīnījies pret kaut kādiem mistiskiem pagātnes rēgiem, par kuriem patiesībā milzīga daļa informācijas joprojām ir noslepenota gan Krievijas, gan Lielbritānijas arhīvos un, kuru atvēršana apgrieztu visu pasauli otrādi. Piemēram, retais, kurš zina, ka vēl nedēļu pēc faktiskās uzvaras pār Vāciju, PSRS un ASV karspēks karoja savā starpā un liela daļa bilžu ar kopīgiem karogiem uzņemtas vēlāk, un tādu fakti ir ļoti daudz un tos var atrast, piemēram, karavīru atmiņās, kuras izklāstītas grāmatās, bet kuras nav izdotas lielā tirāžā.
Kādai mums jābūt attieksmei saistībā ar Leģionāru piemiņas dienu, neskatoties uz to, kāds ir mūsu viedoklis par šo dienu un notikumiem, kas tiek atzīmēti? Latvijas Satversmes 1. pantā ir rakstīts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, savukārt 100. pantā ir rakstīts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus un, ka cenzūra ir aizliegta. Tas, ka mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, mums uzliek par pienākumu izteikt savu viedokli un ieklausīties citu cilvēku viedoklī, pie tam diskusijai jānotiek ne vardarbīgā, bet tieši otrādi intelektuālā veidā, izrādot visiem iesaistītajiem cieņu un dodot iespēju vienādi izteikties. Savukārt vārda brīvība ir ne tikai tiesības izteikt savu viedokli, bet pienākums ļaut to izteikt arī cilvēkam, kura viedoklis ir pilnīgi pretējs tavējam un, kuram tu pilnīgi nepiekrīt. Vienīgais instruments, kas ir atļauts, lai kādu pārliecinātu par sava viedokļa pareizību, ir argumentēšana un izskaidrošana bez personīgiem apvainojumiem, lai neviens no diskusijā iesaistītajiem nejustos aizvainots. Šāds jautājuma risināšanas veids ir augstākā sabiedrības pārvaldes un diskusijas forma, kur nepieciešams, lai visi sabiedrības locekļi būtu izglītoti un ar augstu kultūras līmeni. Vai tāds ir Latvijas saibiedrībai, jā viennozīmīgi. Esmu ļoti asi diskutējis ar daudziem cilvēkiem par visdažādākām tēmām un šī diskusija lielākoties palika tieši iepriekš aprakstītajos rāmjos, par ko ir liels prieks.
Ļoti spilgts piemērs, cik svarīga ir vārda brīvība un cik svarīgi ir noliekot malā emocijas, aizstāvēt vispārīgu principu. ASV augstākajā tiesā bija izskatīta lieta National Socialist Party of America v. Village of Skokie, kur neo nacisti vēlējās sarīkot savu gājienu pilsētā, kurā liela daļa iedzīvotāju bija ēbreji un, kur vietējā tiesa aizliedza šo gājienu. Tomēr ASV Augstākā tiesa, kur daļa tiesnešu bija ēbreji, nolēma, ka šāds aizliegums ir pretēji ASV konstitūcijā noteiktajām tiesībām uz vārda brīvību, jo katram iedzīvotājam ir tiesības paust savu viedokli un rezultātā gājiens tika atļauts.
Sākumā var šķist, ka ASV piemērā princips par vārda brīvību ir pareizs kopumā, bet, lūk, uz šo konkrēto gadījumu ar Leģionāru piemiņas dienu atzīmēšanu vai 9. maija svinībām, tomēr nebūtu attiecināms, jo šeit ir “īpaši” apstākļi. Tomēr, nē, tas ir attiecināms visur un vienmēr, jo likuma normām ir viena svarīga īpašība, tā ir, ka likuma norma tiek piemērota neierobežotu reižu skaitu, kamēr šī norma ir spēkā. Šāda pieeja ilgtermiņā ir izdevīga visai sabiedrībai, jo ļauj redzēt, cik sabiedrība ir atšķirīga un kādas problēmas vai jautājumi to uztrauc un ir aktuāli. Un tikai pareizi formulējot problēmu, ir iespējams to ātri un efektīvi atrisināt, vai vismaz censties to darīt.
Nobeigumā vēlos atzīmēt, ka Latvijā sabiedrība kopumā ir toleranta un iecietīga, bet tas nenozīmē, ka šo līmeni nevajag attīstīt vēl vairāk, jo tikai strīdā dzimst patiesība un tikai dažādībā ir spēks.
sarkanakmens 