Pārdomas par vīrusu, attālinātu darbu un citām lietām


Kaut arī pavasara saule aizvien biežāk apspīd dzīvojāmo telpu logus, patīkami izgaismojot uz plauktiem sakrājušos putekļus, tomēr nav iespējams pilnībā izbaudīt pilsētas dzīvi, kas saistīta ar kafeinīcu un restorānu apmeklēšanu. Tam visam par iemeslu ir koronavīruss un ar to saistītie ierobežojumi. Neskatoties uz to, ka mājās nākas pavadīt vairāk laika, tieši bloga rakstīšanai ir aizvien grūtāk atrast spēkus un motivāciju, jo arī bez tā pie datora tiek pavadīts ilgs laiks. Līdz ar to, ar pēdējiem spēkiem un vēl nezaudēto ievdesmu uzrakstīšu savas pārdomas par šo visnotaļ neparastu un reizēm interesantu periodu.

Darbs no mājām varētu tikai izklausīties forši un zinu vairākus cilvēkus, kas vienmēr to ir vēlējušies darīt, bet kaut kādu apstākļu dēļ viņiem tas neizdevās. Tagad beidzot ir pienācis laiks, kad šādi cilvēki var realizēt savas senākās velmes. Es noteikti nepiederu pie iepriekšminētās cilvēku grupas, jo ceļš no mājām uz darbu un atpakaļ ir kā robežšķirtne starp divām pilnīgi dažādām pasaulēm, kur vienā var nodarboties ar to kas patīk, bet otrā jāpilda izvirzītie uzdevumi un jāsasniedz uzstādītie mērķi, kas ne vienmēr sakrīt ar to, ko noteiktā brīdī gribētos darīt. Protams, darbs no mājām ļauj labāk izgulēties, bet mazāka svaigā gaisa un saules starpu deva negatīvi kompensē laba miega ieguvumus.

No valdības puses ir rekomendācijas cilvēkiem neiet no mājām un pēc iespējas mazāk fiziski kontaktēties ar cilvēkiem, savukārt noteikti nav aizliegts staigāt pa ielu, parkiem un mežu, tāpēc tas ir jāizmanto. Tāpat sporta klubu neesamība cilvēkus rosina vairāk nodarboties ar sportu ārā, kas ir pozitīvi pats par sevi. Šādu skrējēju un vingrotāju ir parādījies ļoti daudz.

Par esošajiem ierobežojumiem gan var nedaudz pasmieties. Veikalos ir ieviests 2 metru noteikums, kad viens cilvēks otram nedrīkst tuvoties vairāk par šo distanci. No otras puses, neviens arī nesoda un nekontrolē, tāpēc, ja pat kāds ļoti vēlēsies šo noteikumu ievērot un pats neies nevienam klāt, noteikti kāds cits pienāks no mugurpuses, lai ātri paķeru greipfrūtu vai kādu citu preci. No otras puses, sapmērā neloģiski ir ievērot 2 metru distanci veikalā un, uzreiz izejot no tā, iekāpt sabiedriskajā transportā, kur ne tuvu nav 2 metru distance, bet reizēm par 50 centimetru distanci ir grūti ievērot. Parodoksāli ir tas, ka samazinoties cilvēku skaitam, Rīgas satiksme izdomāja samazināt sabiedriskā transporta daudzumu, lai nodrošinātu tā labāku aizpildīšanu un efektivizētu pārvadājumus. Tieši visu valdības pasākumu mērķis ir samazināt cilvēku saskarsmi vienam ar otru, bet transporta pakalpojuma sniedzējs seko instinktīvai, bet šajos apstākļos nepareizai loģikai.

Par pašiem ierobežojumiem. Šeit ļoti interesanti būs pavērot cilvēku rīcību. Ja ierobežojumu sākumā, lielākā daļa cilvēku saprot to nepieciešamību un atbalsta sēdēšanu mājās, tad grūti ir prognozēt cilvēku rīcību, kad laukā būs virs pluss 10 grādiem pēc Celsija un saslimušo skaits nepieaugs vai pieaugs pa 3 cilvēkiem dienā, jo masveida cilvēku izolācija noteikti dos savus pozitīvos rezultātus. Tajā brīdī, kad lielākā daļa sāks domāt, ka viss ir aiz muguras un visi ierobežojumi būtu jāatceļ, tad iespējams sāksies salimšanas otrais vilnis, jo palielināsies cilvēku saskarsme vienam ar otru. Redzēsim kā būs realitātē, bet jautājumi ir, un pētījumi, kurus internetā var atrast lielā daudzumā, ļauj izdarīt visdažādākos pieņēmumus un raisa visdažādākās šaubas.

Starp citu, manā ieskātā, mērķis, kāpēc cilvēki tiek aicināti izolēties no apkārtējās vides, ir nevis, lai pasargātu cilvēkus no saslimšanas, bet lai nepārslogotu medicīnas iestādes. Kāpēc tas ir svarīgi? Kaut arī liela cilvēku daļa nav riska grupā, kad vīruss varētu radīt nopietnas veselības sekas, pati par sevi medicīnas sistēmas pārslodze, kā tas notiek Itālijā, var liegt iespēju jebkuram izmantot medicīnas pakalpojumus citu slimību ārstēšanai un tādā gadījumā, jebkura cita trauma vai saslimšana, kas nav saistīta ar koronavīrusu, bet kuras ārstēšanai nepieciešami medicīnas pakalpojumi, var būt nepieejami un cilvēki mirs vienkārši no tā, ka laicīgi nav saņēmuši nepieciešamo medicīnas palīdzību. Līdz ar to valdības mēri un aicinājumi ir loģiski no daudzām pusēm un ir jēga tos ievērot.

Īsumā tādas ir manas pārdomas par šo tēmu. Tiešām šī situācija ir kaut kas jauns un katram no mums ir iespēja iejusties kādas postapokalipses grāmatas vai filmas sižetā, lai izbaudītu, kā tas ir īstenībā. Šis vīruss viennozīmīgi mainīs pasauli. Tiks mainīts cilvēku saprāts un attieksme pret notiekošām lietām. Šis ir noteikti labākais laiks, lai valstij kardināli uzlabotu medicīnas sistēmu, bet cilvēkiem pašdisciplīnu.