Irākiešu bēgļi Lietuvā


Pēdējā laikā ļoti aktuāla tēma ir irākiešu bēgļi, kas caur Baltkrieviju, visdrīzāk ar Baltkrievijas varas atbalstu, nonāk un cenšas šķērsot Lietuvas robežu. Pie mums medijos ataino šo situāciju atrauti no kopējā konteksta. Šoreiz īsumā uzrakstīšu savu viedokli un pamatojumu, kāpēc ne tikai Lietuvai, bet arī Latvijai vajadzētu iesaistīties gan bēgļu uzņemšanā, gan palīdzībā Lietuvai.

Šeit neiztikt bez vēstures. 2001. gadā 11. septembrī notika milzīgs teroristiskais akts Ņujorkā un Vašingtonā, kad teroristi novirzīja lidmašīnas uz dažādiem objektiem, kā rezultātā nomira ļoti daudz cilvēku. Aizbildinoties ar šiem notikumiem, Amerikas Savienotās Valstis kopā ar sabiedrotajiem 2003. gadā iebruka Irākas teritorijā. Kā iemesls tika minēts, ka Irākas varas rīcībā ir nekonvencionāli ieroči, kas pēc tam netika apstiprināts. Starp sabiedrotajiem Irākā bija arī Latvijas un Lietuvas armijas. Kopumā Lietuva nosūtīja 850 militāras personas, savukārt Latvija 1150. [1]

Rezultātā reģions uzsprāga un tur joprojām notiek asiņainas cīņas starp neskaitāmajiem grupējumiem, kurus atbalsta Irāna, Saudu Arābija, Turcija, Amerikas Savienotās Valstis, Krievija, Izraēla un Katara. Papildus Irākas problēmai nāca klāt karš Sīrijā un teroristiskās organizācijas “Islāma valsts” rašanās. Irākas karā pēc vispieticīgākajām aplēsēm dzīvību zaudēja ne mazāk kā 100 000 civilo iedzīvotāju, bet ņemot vērā medicīnas sistēmas neesamību un milzīgo noziedzību, tad droši varam runāt par miljoniem. Nav nepieciešams pierādīt, ka Bagdāde nav tā labāka vieta uz pasaules kur dzīvot vai doties atvaļinājumā. Vēl pāris skaitļi, Irākas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc saražotā apjoma 2020. gadā bija 9 255 USD, savukārt Lietuvas IKP uz vienu iedzīvotāju bija 36 732 USD. Kā redzam, tad starpība ir aptuveni 4 reizes. Pie tam Lietuvā ir laba medicīnas un izglītības sistēma, kā arī augsts drošības līmenis un zema noziedzība. Līdzīgi ir Latvijā.

Tādā veidā nonākam pie secinājuma, ka gan Lietuva, gan Latvija karoja Irākā, pie tam pats karš un tā iemesli ir ļoti diskutabli. Kara rezultātā mira un cieta ļoti liels skaits civilo iedzīvotāju. Tagad šie iedzīvotāji nonāk līdz Lietuvas robežai ar cerību paglābties no kara izpostītās zemes, ko postīja tajā skaitā arī Lietuvas un Latvijas armijas. Ar ko atbild Lietuva, vai tā ir gatava izpirkt savu vainu ar efektīvu bēgļu uzņemšanu un nodrošināšanu tiem ar visu nepieciešamo, tajā skaitā izstrādājot efektīvu integrācijas mehānismu. Nē, Lietuva pieņem likumu, kas būtiski ierobežo bēgļu tiesības, apzinoties, ka ar likumu tiek pārkāptas cilvēktiesības, samazinot bēgļu tiesības pārsūdzēt Lietuvas varas iestāžu lēmumus attiecībā pret viņiem. [2]

Mans viedoklis ir tāds, ka gan Latvija, gan Lietuva ir daļēji atbildīga par to, kāda Irāka ir šodien, tāpēc tikai humāni un pareizi būtu uz bēgļiem paskatīties no cilvēciskā skatu punkta, nevis tikai kā uz problēmu, jo galu galā visi ir tikai cilvēki, pie tam, daudzi ar bērniem. Vai mums ir nepieciešams darba spēks un jauni iedzīvotāji, ņemot vērā, ka mums desmitiem gadu strauji samazinās iedzīvotāju skaits un ir ļoti zema dzimstība. Noteikti kā ir nepieciešami. Tie paši bēgļi, ja ne pirmajā, tad noteikti otrajā paaudzē var kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, izejot cauri mūsu izglītības sistēmai. Kopumā Lietuvā šogad jau ir nonākuši ap 2500 bēgļiem. Mums katru mēnesi mirst ap 2200 cilvēkiem, bet piedzimst ap 1100 veidojot katru mēnesi iedzīvotāju samazinājumu par vairāk nekā 1000 cilvēkiem. Domāju, ka būtu tikai pareizi paņemt daļu bēgļu no Lietuvas pie sevis, jo mēs varam viņiem palīdzēt.

Nobeigumā varu tikai uzrakstīt, ka problēma bieži ir iespēja kaut ko iegūt un kaut ko iemācīties. Tāpat problēma bieži ir izdevība mazināt pagātnē nodarīto. Viss ir atkarīgs no mums kopumā un valsts varu atsevišķi, vai šis bēgļu jautājums izvērtīsies par humānisma paraugu un labas prakses piemēru visai pasaulei vai pretēji par kārtējo cilvēku pazemošanu, apspiešanu un viņu cilvēktiesību pārkāpšanu, sūtot tos atpakaļ, kur viņiem draud nāve, bads un trūkums, turpinot 2003. gadā iesākto.

[1] https://history.army.mil/html/books/059/59-3-1/CMH_59-3-1.pdf

[2] https://www.reuters.com/world/europe/lithuanian-parliament-votes-allow-mass-detention-asylum-seekers-2021-07-13/

Feminisms – bez puķēm un ļoti svarīgs


Jau kādu laiku vēlējot uzrakstīt par ļoti svarīgu tēmu mūsdienās, kas skar lielu iedzīvotāju masu, precīzāk, aptuveni pusi. Šī tēma iet kopā ar 8. martu, kas ir starptautiskā sieviešu diena. Par to rakstīju pagājušajā gadā, kad detalizēti izklāstīju savu pozīciju saistībā ar šīs dienas atzīmēšanu un puķu dāvināšanas aplamību. Tāpēc turpinot aizsākto tradīciju, šajā rakstā nedaudz par feminismu no vīriešu skatu punkta, jo šis rakurs vienmēr paliek nepiedodami aizmirsts.

Vārds sieviete ir ļoti daudzšķautnains. No vienas puses tas var nozīmēt bioloģisko dzimumu, no otras puses sociālo stāvokli. Jāatgādina, ka agrāk sievietes bija būtiski ierobežotas savās tiesībās, kā, piemēram, tiesības vēlēt, kas Francijā tika piešķirtas tikai 1945. gadā vai tiesības šķirties, kas, piemēram, Maltā tika piešķirtas tikai 2011. gada oktobrī. Arī mūsdienās atbilstoši ANO datiem 2.7 miljardu sieviešu dzīvo praktiski bez lielas daļas būtisku tiesību. Piemēram, Pakistānā arī šodien sieviete pirms laulībām pieder savai ģimenei un, gadījumā, ja sieviete apprecas ar vīrieti, kuru nav akceptējusi sievietes ģimene, sievietei draud nāves sods, ko izpildīs kāds no viņas ģimenes locekļiem un praktiski tāds noziegums netiks izmeklēts no varas iestāžu puses.

Kā redzam, tad feminisms un cīņa par sieviešu tiesībām bija un ir aktuāla tēma. Tie, kas pret to iestājās, vai nu nezina faktisko situāciju sieviešu tiesību jomā, vai arī slepus vēlas būt izredzētiem pēc dzimšanas fakta un vērst vardarbību pret sievietēm. Starp citu, mani personīgie novērojumi liecina, ka feminisma idejas starp vīriešiem kļūst aizvien populārākas, jo patiesībā sirds dziļumos neviens nevēlas kādu apspiest un šeit viennozīmīgi ir svarīga loma jau no bērnības audzināšanas procesam un izglītošanai ne tikai skolā, bet arī ģimenē.

Feminisms pēc definīcijas ir sociāla un politiska kustība, kurai par pamatu ir ideoloģija par sieviešu vienlīdzību politiskā, ekonomiskā un sociālā jomā. Politikā, tas nozīmē, būt faktiskām tiesībām vēlēt un tikt ievēlētām, veidot nevalstiskas organizācijas un partijas, piedalīties un rīkot gājienus un piketus. Nodrošināt tādu tiesisko vidi, lai likumā nebūtu diskriminācijas un valsts praksē aizsargātu sieviešu tiesības. Ekonomiskā, sievietēm jābūt tādām pašām tiesībām uz darbu, uzņēmējdarbību un īpašumu. Sievietei jābūt absolūtām tiesībām rīkoties ar savu īpašumu, ja pat tā atrodas laulībā vai dzīvo vecāku ģimenē. Sociālā jomā sievietei jābūt brīvai savā izvēlē. Neviens nedrīkst ierobežot sievietes brīvo izvēli kā dzīvot, kur dzīvot un ar ko dzīvot. Likumos nedrīkst būt noteikti nekādi ierobežojumi pēc dzimuma principa, kad sievietes faktiski tiek pielīdzinātas fiziskai lietai ar no tā izrietošām īpašuma tiesībām uz viņu kā mantu.

Kā jau tika minēts iepriekš, tad feminisma ideoloģijā sieviete ir nevis dzimums, bet sociālais stāvoklis plašākā tā nozīmē. Ļoti būtisks ir Simonas de Bovuāras (Simone Lucie Ernestine Marie Bertrand de Beauvoir) citāts no grāmatas “Otrais dzimums”, ka par sievieti nepiedzimst, par sievieti kļūst. Feminisms patiesībā ir par sievietes brīvību, nosakot, ka sievietei vienmēr jābūt par subjektu, nevis objektu. Patstāvīgu vienību, kura pati nosaka savu likteni.

Noteikti katram būtu jāzina tādi rakstnieču vārdi, kā Mērija Volstonkrafta (Mary Wollstonecraft), kas Anglijā faktiski uzsāka plašu diskusiju par sieviešu tiesībām ar saviem rakstu darbiem, no kuriem pazīstamākais ir “Sieviešu tiesību aizstāvēšana” vai Luisa Ditmar (Luise Dittmar), kas darbojās mūsdienu Vācijas teritorijā un deva lielu ieguldījumu tieši feminisma filosofiskajā plaknē. Šeit neminēšu citas autores, jo tie, kuriem tas šķitīs interesanti, internetā viegli atradīs informāciju.

Būtiski atzīmēt, ka sieviešu tiesības bieži ir daļa no lielākas tiesību pārkāpumu daļas. Piemēram, sieviešu tiesības var tikt pārkāptas uz rasu pamata. Ja sieviete ir verga statusā, viņai faktiski nav nekādu tiesību. Ja pieņemsim, ka lielākā daļa vergu nesenā pagātnē bija melnādaini cilvēki, tad varam apgalvot, ka melnādainajai sievietei bija mazāk tiesību, nekā baltādainajai sievietei, kaut arī pēdējā tāpat bija ļoti būtiski ierobežota savās tiesībās. Tas pats ir arī par ebreju sievietēm nacistiskajā Vācijā salīdzinājumā ar citām sievietēm. Rase, piederība kādai kastai, piederība kādai sociālai grupai, piederība kādai tautībai, var būt papildus tiesību ierobežojošs kritērijs. Tādējādi cīņa par cilvēku tiesībām kopumā ir arī cīņa par sieviešu tiesībām un no tā izriet, ka cīņa par sieviešu tiesībām, ir arī cīņa par cilvēka tiesībām kopumā. Šo ir svarīgi atzīmēt un uzsvērt, lai izskaidrotu, kāpēc vīriešiem ir jāiestājas par sieviešu tiesībām un sievietēm tajā pašā laikā jāiestājas par vīrieša tiesībām, ja tādas tiek pārkāptas, jo šīs lietas ir tieši saistītas.

Pēc samērā gara ievada, svarīgākais. Mācoties par feminismu un cīnoties par sieviešu tiesībām, kas ir daļa no cilvēktiesībām, jāsaprot ne tikai par ko notiek ciņa, bet arī pret ko. Cilvēktiesībās subjekts ir cilvēks, kura tiesības tiek pārkāptas. Tieši cilvēkam, ir tiesības izmantot valsts vai starptautiskus mehānismus, lai aizsargātu savas tiesības. Savukārt cilvēktiesību objekts ir valsts. Tieši valsts ir tā, no kuras ir jāaizsargā subjekts jeb cilvēks. Tas nozīmē, ka par sieviešu tiesību nodrošināšanu ir jāvēršas pret valsti. Sākumā pie likumdevēja, kuram ir pienākums pieņemt tādus likumus un radīt tādu tiesisko vidi, kur vīriešiem un sievietēm ir vienlīdzīgas tiesības un sociālas un ekonomiskas iespējas. Līdz ar to pati par sevi tādas vides nenodrošināšana ir cilvēktiesību pārkāpums. Pēc tam, ja cilvēktiesības ir faktiski aizskartas un ir radījušas zaudējumu, ir jāvēršas pret valsti tiesā. Tas nozīmē, ka visa feminisma darbība un enerģija pēc būtības ir jāvērš pret valsti kā cilvēktiesību objektu un sabiedrību, kā pilsoņu kopumu, kas ievēl likumdevēja varu un pastarpināti izpildvaru. Līdz ar to viens virziens ir faktiskā cīņa, otrs virziens sabiedrības izglītošana.

Kur šajā visā ir problēma? Reizēm sievietes pārprot feminismu un tā izvirzītos mērķus un vērtības. Sievietes izdara ļoti nopietnu kļūdu, kad nostājas pret vīriešiem, izsakot maldīgus apgalvojumus, ka tieši vīrieši apspiež sievietes un ierobežo viņu tiesības. Patiesībā tiesības ierobežo valsts, piemēram, neļaujot piedalīties valsts varas vēlēšanās vai neizmeklējot slepkavības, ko veic ģimenes locekļi, ja sieviete apprecas ar ģimenes neakceptētu vīrieti. Pēdējais piemērs labi demonstrē, ka paši vīrieši ir ieinteresēti sievietes brīvībā.

Kā tika rakstīts iepriekš, feminisms ir ideoloģija, kuru bieži izmanto pavisam citu mērķu sasniegšanai. Sievietes reizēm cenšas caur šo realizēt savas dusmas un bailes no vīriešiem, pasakot, ka visi vīrieši ir tirāni un sieviešu paverdzinātāji. Reizēm sievietes feminismu izmantot, lai “atspēlētos” visiem vīriešiem, piemēram, par kaut kādu agresijas aktu bērnībā vai jaunībā. Iemesls tam var būt, ģimenē saņemot nepareizu audzināšanu, kā rezultātā var rasties kompleksi, kad sievietei ir bailes no vīrieša vai arī ir ieaudzināts nicinājums pret vīriešiem. Šis ir ļoti bīstami priekš feminisma un šādu uzvedību sabiedrībā kopumā un cilvēktiesību aizsardzības jomā it īpaši vajag nepieļaut, pret to nostāties un nosodīt šādas izpausmes. Jautājums kāpēc? Atbilde vienkārša, tie kas iestājās par cilvēktiesību ierobežošanu, piemēram, autoritārie režīmi vai baznīca, izmantos šāda veida negatīvas vēršanās pret vīriešiem, lai novirzītu fokusu no cīņas par cilvēka brīvību un tiesībām uz konfrontāciju starp dzimumiem. It kā neliela atšķirība, bet šāda fokusa novirzīšana ļauj veikli izmantot seno kara principu “skaldi un valdi”.

Nobeigumā visu rakstīto var apkopot tā, ka sieviete nav dzimums cīņā par cilvēktiesību ievērošanu, bet sociālas stāvoklis. Sieviešu tiesību ierobežošana ir daļa no cilvēktiesību pārkāpšanas un to nevar skatīt nošķirti no citiem tiesību aizskārumiem. Līdz ar to secināms, ka vīrieši lielākoties nav pret sievietēm un par sieviešu tiesību ierobežošanu, bet pret to iestājas valsts un baznīca. Kā rezultātā jācīnās ir nevis pret vīriešiem, bet ar vīriešiem kopā pret valsti, izmantojot visus tiesiskos mehānismus, ja tā pārkāpj cilvēktiesības.

Neliela atkāpe. Nekad neesmu sapratis puķu dāvināšanu sievietēm 8. martā. Tas nevis samazina nevienlīdzību, bet tieši otrādi uzsver to. Aptuveni šādi varētu izskatīties puķu dāvināšana, še tev puķe, jo tu neesi tāda kā es. Un labākais, kad sāc sievietēm skaidrot kaut ko par feminismu, 8. marta nozīmi, atbilde ir šāda: “Jā, protams, bet tomēr puķes saņemt ir patīkami”. Secinājums ir viens, ja sievietes ir gatavas pieņemt puķes, kas ir nevienlīdzības simbols un par to priecāties, tad sabiedrībai ir vēl tāls ceļš ejams, līdz feminisma un cilvēktiesību izpratnes radīšanai.