Rases, vai tās pastāv?


Rases jautājums ir ļoti provakatīva tēma, kas robežojās ar diskrimināciju, genocīdu un citām šausmām. Pētījumi, diskusijas un to secinājumi parasti ir ļoti slēgti un netiek plaši popularizēti. Tas ir loģiski, jo ir daudz cilvēku, kuri centīsies šo informāciju izmantot savos savtīgajos nolūkos, dalot cilvēkus pēc jebkuras atšķirīgas pazīmes un tādējādi cenošoties dominēt par tiem. Tomēr jautājums par rasēm ir ļoti interesants, jo nav skaidrs, kāpēc vieni cilvēki ir melni, citi balti un citi ar plakanākiem sejas vaibstiem. Ja uzmanīgi palasa dažādus tiesību aktus saistībā ar cilvēktiesībām, tad redzams, ka ir centieni noliegt rasu eksistēšanu, pasakot, ka visi cilvēki ir vienādi, kaut arī pareizāk būtu teikt vienlīdzīgi likuma priekšā. Par šo tēmu kādreiz uzrakstīšu no cita skatu punkta, bet šoreiz paanalizēšu tiesisko regulējumu.

Latvijas Republikas Satversmē ir teikts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas (91. pants). Eiropas Savienības pamattiesību hartā ir noteikts, ka aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases… (21. pants). Datu regulā (GDPR) ir noteikts, ka minētajiem personas datiem būtu jāaptver personas dati, kuri atklāj rases vai etnisko piederību, turklāt termina “rases piederība” izmatošana šajā regulā nenozīmē, ka Savienība atzīst teorijas, ar kuru palīdzību notiek mēģinājumi noteikt dažādu cilvēku rasu pastāvēšanu (preambula, 51. rindkopa).

Sanāk, ka tiesību aktos no vienas puses ir atzīts, ka pastāv dažādas rases un ir aizliegta diskriminācija pēc cilvēka piederības noteiktai rasei, no otras puses tiek noliegta jebkādas patiesas teorijas esamība par to, ka rases eksistē kā tādas. Kaut arī no politiskā skatu punkta strausa politika bieži ir labākais un efektīvākais līdzeklis, piemēram, teritoriālos strīdos, tomēr ir jautājumi, kuru ignorēšana var novest pie negatīvām sekām un tā ir bezjēdzīga, kaut vai medicīnas jomā, jo zinātne vienmēr ir viesusi gaismu cilvēku veidotajās dogmās.

Zinātne ir skarba pret dogmām. Šeit ir daži piemēri, kas parāda, ka jautājuma ignorēšana nepadara to par neesošu. Medicīnas pētījumi, kā, piemēram, pētījumi par vakcīnu iedarbību uz cilvēkiem, kas pārstāv dažādas rases, parāda, ka vakcīnu iedarbības efektivitāte ir atkarīga no cilvēku rases (Associations between race, sex and immune response variations to rubella vaccination in two independent cohorts. Saite: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/24530932). Vēl interesantāks pētījums ir par cilvēku DNS, kur analizējot to, tika atklāts, ka visos cilvēkos, izņemot āfrikāņus, ir līdz 4% DNS, kas pieder nevis Homo sapiens, bet gan Homo neanderthalensis (How Neanderthals influenced human genetics at the crossroads of Asia and Europe. Saite: https://www.sciencedaily.com/releases/2017/10/171024130617.htm).

Līdz ar to kāda jautājuma noliegšana vai ignorēšana rada tikai liekus taboo, kas pēc būtības bremzē attīstību. Protams, daudziem ir bail runat par šo ne visai patīkamo tēmu, jo vēl dzīvojam Otrā pasaules kara ēnā, kur nacistiskā ideoloģija bija viens no cilvēku motivējošiem pamatiem. Es uzskatu, ka runāt par dažādām rasēm ir svarīgi tieši no zinātniskā viedokļa, lai varētu radīt efektīvas vakcīnas, pētīt vēsturi, kā arī veikt citus sociālus un bioloģisku pētījumus, kas vērsti uz dzīves kvalitātes uzlabošanu. Svarīgākais ir nevis izvairīties, bet gan izglītot cilvēkus un stāstīt, kāpēc mēs visi esam tik atšķirīgi un kāpēc tomēr visi kopā esam cilvēki, kuri ir vienlīdzīgi likuma priekšā. Tieši dažādība padara cilvēkus tiks spēcīgus atšķirībā no citām dzīvības formām.

Advertisements

Cilvēku stulbums


Bieži sanāk dzirdēt cilvēkus sabiedriskajā transportā vai komunicējot ar tiem. Ir vairākas lietas, kas man nepatīk lielā daļā cilvēkos – cilvēku stulbums.

Šausmīgi krīt uz nerviem cilvēki sabiedriskajā transportā. 6 tramvajā, kur kāds projektētājs izdomāja izveidot caurstaigājamos vagonu, vienmēr atrodas 15% pasažieru, kas iekāpj priekšējā vagonā un tad caur pilnu vagonu mēģina tikt uz pēdējo, jo viņam tā būs “izdevīgāk” kāpt ārā. Pa to laiku tiek izgrūstīti mierīgi stāvoši cilvēki un radīta neērtība. Uzskatu, ka tramvajs nav kilomentru garš un pat izkāpjot pa “neizdevīgām” durvīm, ir nepieciešami daži soļi laukā lai to kompensētu, pie tam uz ielas vietas ir nedaudz vairāk kā vagonā. Otrs cilvēku ieradums ir kāpt sabiedriskajā transportā ar nenovilktu nost mugursomu – rodas vienīgā velme to pasažieru pavilkt aiz somas un paraustīt (kas šad tad ir arī darīts). Protams, var teikt, ka tas ir sabiedrīskais transports, bet tomēr šeit izpaužas cilvēku stulbums un nevēlēšanās domāt ar galvu.

Otra lieta, kas liecina par cilvēka necilajām prāta spējām ir nepārtraukti uzdot jautājumu par acīmredzamām un saprotamām lietām, brīžos, kad labākā izvēle būtu paklusēt. Cilvēki aiz tā, ka nav pārliecināti par savām spējām un zināšanās, savus trūkumus vai bailes kompensē ar stulbiem jautājumiem un, ja kāds saka, ka stulbu jautājumu nav – neticiet tiem cilvēkiem. Un tā arī liekas, ka cilvēku stulbums ir nebeidzams, jo pierodot pie viena stulbuma izpausmes, tu neviļus atrodi kaut ko jaunu.

Nobeigumam varu pateikt, vislabākais rīts, kad esi piecēlies mājās un sēžot pie loga ar tasi tējas zini, ka šodien tu nebrauksi sabiedriskajā transportā un arī ar cilvēkiem, kuri ir samērā neadekvāti savā rīcībā un pēc būtības, nevajadzēs tikties. Dēļ tādiem rītiem ir vērts dzīvot.