Tēli mūsu galvās

Samērā interesanti ir padomāt par to, kā veidojas mūsu apziņa. Mēs dzīvojam un smadzenes nepārtraukti uzņem jaunu informāciju, izmantojot visas esošās maņas. Viss datu apjoms tiek apstrādāts un mums veidojas kaut kāds pasaules redzējums par visām notiekošām lietām. Pie tam smadzeņu darbībai ir raksturīgs pasaules nepārtrauktības princips. Visam, ko smadzenes uztver, jābūt vienotā sistēmā, kur nevar būt tukši caurumi. Ja mēs redzam kādu notikumu, mēs redzam to pilnībā un priekš mums nav pārtraukumu, kaut arī patiesībā mūsu rīcībā var būt nepilna informācija. Tas ir stāsts par to, kuru avārijas daļu esat redzējis, tāds viedoklis arī jums būs. Ja redzat notriektu cilvēku, šķiet, ka autovadītājs ir vainīgs, savukārt, ja būtu ieradušies tur minūti ātrāk, redzētu, ka cilvēks skrēja pāri ielai neatļautā vietā un patiesībā vainīgs ir tieši notriektais cilvēks un neuzzinot visus apstākļus, tā arī nodzīvosiet dzīvi ar savu situācijas redzējumu. Šoreiz par tēliem mūsu galvās.

Mēs nepazīstam nevienu cilvēku, vienīgi tā cilvēka tēlu, kādu smadzenes ir uzzīmējušas. Ja pat, pats cilvēks sevi īsti nezina, jo tikai nonākot kādā situācijā, var uzzināt kā mēs patiesībā tajā rīkosimies, apkārtējie cilvēki par mums zina vēl mazāk. Tas nozīmē, ka ir pilnīgi bezjēdzīgi prasīt cilvēkiem, lai viņi par sevi kaut ko pastāsta, jo viņu stāsts būs tāds, lai, pirmkārt, atbilstu sociālām un morāles normām, otrkārt, tiktu balstīts uz cilvēka izpratni par sevi, kaut arī pats cilvēks daudzas lietas nemaz nezina. Līdz ar to mēs dzīvojam pieņēmumos un stereotipos. Piemēram, visi ārsti ir labi un izcili cilvēki, visi jaunieši ir citādāki nekā iepriekšējā paaudze, visas sievietes grib bērnus un ģimeni, visi vīrieši grib tikai seksu, visi skolotāji spēj bērniem labi iemācīt priekšmetu, visi politiķi zog, visi tiesneši ir cilvēki ar augstām morāles normām, visi čigāni zog, visi migranti brauc sēdēt uz pabalstiem, visas skaistas sievietes mīl bezjēdzīgus intīmos sakarus un visi bagātie ārzemnieki ir gudri un izsmalcināti. Šo sarakstu var turpināt bezgalīgi, bet tieši tā smadzenēs tiek veidoti tēli. Kad iepazīstamies ar kādu cilvēku, pirmās minūtes cilvēks uzdod jautājumus, lai otru ieliktu kaut kādā kategorijā un piedēvētu jaunajam paziņam šīs kategorijas īpašības. To smadzenes dara, lai ekonomētu resursus, jo daudz vienkāršāk ir kategorizēt, nekā radīt jaunu kategoriju. Rezultātā mēs dzīvojam pasaulē, kas sastāv no noteiktiem tēliem, kuru nemaz nav tik daudz un visi cilvēki mūsu smadzenēs tiek aprobežoti ar šiem tēliem, jo nokļūst kādā no kategorijām. Interesanti, ja kāds no cilvēkiem, kuru mēs esam ielikuši noteiktā kategorijā, rīkojas citādāk, nekā mēs sagaidām, tad mūsu smadzenes nevis maina cilvēka kategoriju, bet cenšas izskaidrot, kāpēc šoreiz rīcība ir citādāka, jo smadzenēm nepatīk kļūdīties. Bieži esat dzirdējuši, kad cilvēks izdzirdot kaut ko citādāku, nekā konkrētam cilvēkam ar viņa kategoriju vajadzētu darīt, pasaka, piemēram, visi tiesneši ir kārtīgi cilvēki, bet šim ir atkarība no alkohola, vai visi migranti grib dzīvot uz pabalstiem, bet šis nāk no ļoti laba valsts reģiona un izglītotas ģimenes, visas skaistas sievietes mīl bezjēdzīgu intīmos sakarus, bet šī ir izņēmums, jo gāja svētdienas skolā utt.

Nobeigumā var izdarīt secinājumu, lai iepazītu cilvēku, mums ir sākumā jācīnās ar sevi, jo smadzenes centīsies ekonomēt resursus un iemest cilvēku noteiktā kategorijā, lai nebūtu jāveic papildus piepūle pētot, bet uzreiz varētu izmantot iepriekš izstrādātu uzvedības modeli. Šāda pieeja strādā ikdienā, jo nav laika pētīt visus pārdevējus, policistus, ārstus, tiesnešus, garāmgājējus utt. Tomēr, komunicējot ar cilvēkiem, kuri mums tiešām ir interesanti, nepieciešams sasprindzināt koncentrēšanos un veidot jaunu tēlu bez nekādām kategorijām, jo tikai tad mēs izejam ārpus sava rāmja, un sākam iepazīt pasauli.

Rases, vai tās pastāv?

Rases jautājums ir ļoti provakatīva tēma, kas robežojās ar diskrimināciju, genocīdu un citām šausmām. Pētījumi, diskusijas un to secinājumi parasti ir ļoti slēgti un netiek plaši popularizēti. Tas ir loģiski, jo ir daudz cilvēku, kuri centīsies šo informāciju izmantot savos savtīgajos nolūkos, dalot cilvēkus pēc jebkuras atšķirīgas pazīmes un tādējādi cenošoties dominēt par tiem. Tomēr jautājums par rasēm ir ļoti interesants, jo nav skaidrs, kāpēc vieni cilvēki ir melni, citi balti un citi ar plakanākiem sejas vaibstiem. Ja uzmanīgi palasa dažādus tiesību aktus saistībā ar cilvēktiesībām, tad redzams, ka ir centieni noliegt rasu eksistēšanu, pasakot, ka visi cilvēki ir vienādi, kaut arī pareizāk būtu teikt vienlīdzīgi likuma priekšā. Par šo tēmu kādreiz uzrakstīšu no cita skatu punkta, bet šoreiz paanalizēšu tiesisko regulējumu.

Latvijas Republikas Satversmē ir teikts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas (91. pants). Eiropas Savienības pamattiesību hartā ir noteikts, ka aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases… (21. pants). Datu regulā (GDPR) ir noteikts, ka minētajiem personas datiem būtu jāaptver personas dati, kuri atklāj rases vai etnisko piederību, turklāt termina “rases piederība” izmatošana šajā regulā nenozīmē, ka Savienība atzīst teorijas, ar kuru palīdzību notiek mēģinājumi noteikt dažādu cilvēku rasu pastāvēšanu (preambula, 51. rindkopa).

Sanāk, ka tiesību aktos no vienas puses ir atzīts, ka pastāv dažādas rases un ir aizliegta diskriminācija pēc cilvēka piederības noteiktai rasei, no otras puses tiek noliegta jebkādas patiesas teorijas esamība par to, ka rases eksistē kā tādas. Kaut arī no politiskā skatu punkta strausa politika bieži ir labākais un efektīvākais līdzeklis, piemēram, teritoriālos strīdos, tomēr ir jautājumi, kuru ignorēšana var novest pie negatīvām sekām un tā ir bezjēdzīga, kaut vai medicīnas jomā, jo zinātne vienmēr ir viesusi gaismu cilvēku veidotajās dogmās.

Zinātne ir skarba pret dogmām. Šeit ir daži piemēri, kas parāda, ka jautājuma ignorēšana nepadara to par neesošu. Medicīnas pētījumi, kā, piemēram, pētījumi par vakcīnu iedarbību uz cilvēkiem, kas pārstāv dažādas rases, parāda, ka vakcīnu iedarbības efektivitāte ir atkarīga no cilvēku rases (Associations between race, sex and immune response variations to rubella vaccination in two independent cohorts. Saite: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/24530932). Vēl interesantāks pētījums ir par cilvēku DNS, kur analizējot to, tika atklāts, ka visos cilvēkos, izņemot āfrikāņus, ir līdz 4% DNS, kas pieder nevis Homo sapiens, bet gan Homo neanderthalensis (How Neanderthals influenced human genetics at the crossroads of Asia and Europe. Saite: https://www.sciencedaily.com/releases/2017/10/171024130617.htm).

Līdz ar to kāda jautājuma noliegšana vai ignorēšana rada tikai liekus taboo, kas pēc būtības bremzē attīstību. Protams, daudziem ir bail runat par šo ne visai patīkamo tēmu, jo vēl dzīvojam Otrā pasaules kara ēnā, kur nacistiskā ideoloģija bija viens no cilvēku motivējošiem pamatiem. Es uzskatu, ka runāt par dažādām rasēm ir svarīgi tieši no zinātniskā viedokļa, lai varētu radīt efektīvas vakcīnas, pētīt vēsturi, kā arī veikt citus sociālus un bioloģisku pētījumus, kas vērsti uz dzīves kvalitātes uzlabošanu. Svarīgākais ir nevis izvairīties, bet gan izglītot cilvēkus un stāstīt, kāpēc mēs visi esam tik atšķirīgi un kāpēc tomēr visi kopā esam cilvēki, kuri ir vienlīdzīgi likuma priekšā. Tieši dažādība padara cilvēkus tiks spēcīgus atšķirībā no citām dzīvības formām.

Cilvēku stulbums

Bieži sanāk dzirdēt cilvēkus sabiedriskajā transportā vai komunicējot ar tiem. Ir vairākas lietas, kas man nepatīk lielā daļā cilvēkos – cilvēku stulbums.

Šausmīgi krīt uz nerviem cilvēki sabiedriskajā transportā. 6 tramvajā, kur kāds projektētājs izdomāja izveidot caurstaigājamos vagonu, vienmēr atrodas 15% pasažieru, kas iekāpj priekšējā vagonā un tad caur pilnu vagonu mēģina tikt uz pēdējo, jo viņam tā būs “izdevīgāk” kāpt ārā. Pa to laiku tiek izgrūstīti mierīgi stāvoši cilvēki un radīta neērtība. Uzskatu, ka tramvajs nav kilomentru garš un pat izkāpjot pa “neizdevīgām” durvīm, ir nepieciešami daži soļi laukā lai to kompensētu, pie tam uz ielas vietas ir nedaudz vairāk kā vagonā. Otrs cilvēku ieradums ir kāpt sabiedriskajā transportā ar nenovilktu nost mugursomu – rodas vienīgā velme to pasažieru pavilkt aiz somas un paraustīt (kas šad tad ir arī darīts). Protams, var teikt, ka tas ir sabiedrīskais transports, bet tomēr šeit izpaužas cilvēku stulbums un nevēlēšanās domāt ar galvu.

Otra lieta, kas liecina par cilvēka necilajām prāta spējām ir nepārtraukti uzdot jautājumu par acīmredzamām un saprotamām lietām, brīžos, kad labākā izvēle būtu paklusēt. Cilvēki aiz tā, ka nav pārliecināti par savām spējām un zināšanās, savus trūkumus vai bailes kompensē ar stulbiem jautājumiem un, ja kāds saka, ka stulbu jautājumu nav – neticiet tiem cilvēkiem. Un tā arī liekas, ka cilvēku stulbums ir nebeidzams, jo pierodot pie viena stulbuma izpausmes, tu neviļus atrodi kaut ko jaunu.

Nobeigumam varu pateikt, vislabākais rīts, kad esi piecēlies mājās un sēžot pie loga ar tasi tējas zini, ka šodien tu nebrauksi sabiedriskajā transportā un arī ar cilvēkiem, kuri ir samērā neadekvāti savā rīcībā un pēc būtības, nevajadzēs tikties. Dēļ tādiem rītiem ir vērts dzīvot.