Dvēseles būris


Jau kādu laiku ir vēlme uzrakstīt blogā lielu un detalizētu informāciju par nopietnu tēmu, bet, godīgi sakot, tam visam nav nekādas nozīmes, jo ziņas un notikumi paslīd garām kā gaisīgie mākoņi saulainā vasaras dienā. Mēs ikdienā zaudējam mākslu, zaudējam sevi un pārvēršamies par bezpersoniskiem robotiem, lielā tādu pašu metāllūžņu masā. Šoreiz par to.

Dzīvē viss notiek pa apli. Mēs varam pamest kādu vietu, lai pēc īsāka vai garāka laika tur atgrieztos. Mēs tāpat varam neredzēt ilgi kādu cilvēku, lai nejauši satiktu to atkal negaidītā brīdī. Ikdienas steigā skrienam uz savu nāvi, pa starpai cenšoties izdarīt mūsu iztēlē veidotas tik svarīgas lietas, par kurām kāds garāmgājējs tikai nosmīnēs, jo viņa uzburtā gaisa pils ir ar logiem uz citu pusi. Mainot realitāti, cenšamies pievērsties mākslai, klausīties dažādu mūziku un apmeklēt jaunas vai tik ierastas un sirdij tuvas vecās vietas. Elpa un iekšējie dvēseles saucieni rada eiforiju un reizē arī melanholiju, jo pat spilgtākajā brīdī zinām, ka nāks bezspēks un skumjas.

Līdzīgi kā sākt skatīties nu jau daudziem aizmirstās mākslinieku izstādes, kur atveroties durvīm, redzam ģēnija iekšējo pasauli, kur emocijas, jūtas, šaubas un neziņa mijas ar pašpārliecinātību, drosmi un kaislībām. Katrā no mums iekšā sēž mākslinieks, kuru daudzus gadus atpakaļ esam noslēguši būrī, uzlikuši sabiedrības važas un aiz kauna aizmirsām viņa vārdu. Bērns nekad neprasa, bet dara. Ja bērns kaut ko vēlās uzzīmēt, viņš to dara pat uz sienas vai uz svaigi nolakotas parketa grīdas. Tomēr apkārtējie nesaka atzinīgus vārdus, bet tikai ciniski aizrāda par nodarīto skādi mantām. Ar tām pašām mantām, kuras mēs metam virsū uz nu jau iebetonētu sarkofāgu, lai pārliecinātos, ka ieslodzītais mākslinieks nekad netiks ārā.

Tā mēs ejam pa jaunām vai pazīstamām pilsētas ielām, jūtam un dzirdam, bet baidāmies izrādīt savu patieso iekšējo pasauli. Paslīdam ar akmens seju garām tādiem pašiem cilvēkiem, kurus nekad vairs neieraudzīsim un par kuriem neviens nekad neuzzinās. Slīdēsim uz priekšu baidīdamies, bet ar klusu cerību sirdī, ka reiz iesprostotais mākslinieks spēs izlauzties un izkļūt brīvībā, lai izkrāsotu dzīvos toņos tik drūmu saulaino vasaras dienu.