Cik brīva ir Latvija?

Dzīvojot Latvijā, mēs bieži skatāmies uz notiekošajiem procesiem no iekšienes. Tā ir problēma, jo bieži tiek palaista garām lielā bilde, kā mēs izskatāmies uz pasaules fona. Dažādi ar pandēmiju saistītie ierobežojumi mums liek justies apspiestiem savās tiesībās, tomēr tā nav un to palīdzēs redzēt īss apskats, kur Latvija patiesībā ir.

Starptautiska nevalstiskā organizācija Freedom House šogad Latvijai ir piešķīrusi 89 punktus no simts, kas ir par diviem punktiem vairāk nekā pagājušajā gadā. Absolūtā brīvība skaitās 100 punkti, savukārt absolūta diktatūra ir 1 punkts. Skatoties detalizētāk, politiskās brīvības Latvijā tiek vērtētas ar 37 punktiem no 40, bet pilsoniskā brīvība ar 52 punktiem no 60. Salīdzinājumam pilnīga politiskā un pilsoniskā brīvība ir Somijā, savukārt Lietuvai ir 90 punkti un Igaunijai 94 punkti. Lai saprastu kontrastu, tad kaimiņiem Baltkrieviem ir tikai 11 punkti, praktiski nav nekādu brīvību un Krievijā 20 punkti. Šeit arī redzam tiešu sakarību starp politiskām un pilsoniskām brīvībām un labklājību. Jo sabiedrība ir brīvāka, jo tās iedzīvotājiem ir augstāks dzīves līmenis un pārticība, jo brīvības ir mazāk, jo lielāka nabadzība, korupcija un represijas. Atkāpei, kaut kad biju rakstījis par Botsvānu, tā ir saņēmusi 72 punktu, kas to ierindo brīvu valstu pulkā.

Kaut arī Freedom House nav publicējis plašāku atskaiti par 2020. gadu, varam paskatīties galvenās problēmas 2019. gadā, kas joprojām būs aktuālas:

• nepilsoņu jautājums un viendzimuma pāru attiecību tiesiskā regulējuma neesamība;
• neefektīva cīņa ar korupciju;
• slikta valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanas pārskatāmība;
• NEPLP padomes politizēšana un Krievijas kanālu ierobežošana;
• izglītības sistēmā tiek uzspiests valsts viedoklis un tiek ierobežota iespēja minoritātēm mācīties viņu valodā;
• tiesu sistēma nav pilnīgi neatkarīga un pakļauta korupcijai;
• tiesu sistēma nav efektīva;
• ļoti liels ieslodzīto skaits proporcionāli iedzīvotāju skaitam;
• romu tautas diskriminācija;
• augsta vardarbība ģimenēs;
• augsts nabadzības risks.

Vēl viens kritērijs, lai noteiktu, cik brīva ir Latvija, var palīdzēt starptautiska organizācija Reporters without boarders. Viņi preses brīvību Latvijā ierindo 22. vietā no 180 valstīm. Salīdzinājumā, Somija ir otrajā vietā, Lietuva 28., Igaunija 14., Krievija 149. un Baltkrievija 153. vietā. Līdz ar to kopumā Latvijā ir brīvība prese un mēs varam baudīt viedokļu un informācijas dažādību. Pie tam mums ir iespēja arī pašiem paust viedokli, nebaidoties no represijām no valsts puses. Botsvāna starp citu ir 39. vietā.

Ņemot vērā šajā rakstā minēto informāciju, varam izdarīt secinājumu, ka Latvija ir samērā brīva valsts gan politisko, gan pilsonisko brīvību jomā. Tāpat mums ir samērā brīva prese. Svarīgais, ko mums jāprasa no Saeimas un valdības, lai tiktu saglabāts virziens uz rādītāju uzlabojumiem, jo augstāki būs rādītāji, jo lielāka mums būs labklājība.

Avoti:
https://freedomhouse.org/country/latvia/freedom-world/2020
https://rsf.org/en/ranking#

Rakstīts un nerakstīts likums

Rakstot vienu darbu, sanāca pārdomāt par tēmu, kas ir likums un priekš kam tas ir vajadzīgs. Par šo tēmu ir neskaitāmas grāmatas un zinātniskie raksti, tāpēc šeit izteikšu ļoti īsas atziņas un secinājumus.

Droši vien katrs no mums ir dzirdējis frāzi, ka godīgiem cilvēkiem likums nav vajadzīgs. Jo civilizētāka ir sabiedrība, jo vieglāk ir vienoties par uzvedības un savstarpēju attiecību minimumu starp cilvēkiem. Savukārt pirmatnējā sabiedrībā likums un taisnība piederēja tam, kurš bija spēcīgāks un kuram bija lielāka armija.

Vēlāk cilvēki sāka likumus pierakstīt. Tādā veidā valdniekam bija vieglāk risināt strīdus starp padotajiem. Vēsturiski likums vienmēr nāca no augšas, ja jautājumu skata no pārvaldes perspektīvas, līdz ar to likums kalpoja valdnieka interesēs un valdniekam pietuvināto personu interesēs. Jo zemāk likums nolaidās līdz parastajiem cilvēkiem, jo singrāks tas kļuva. To ļoti labi ataino kārtu sabiedrība, kad par līdzīgiem pārkāpumiem visstingrāk tika sodīti zemākās kārtas pārstāvji.

Pievēršoties rakstītiem un nerakstītiem likumiem, prātā nāk salīdzinājums starp Anglo Sakšu un Ģermāņu tiesību loku. 18. gs. un 19.gs. ļoti aktīvi attīstījās pasaules tirdzniecība, ar ko visvairāk nodarbojās holandieši, angļi un spāņi. Uzvaru pasaules tidzniecībā guva angļi, ko pierāda to milzīgais koloniju apmērs un nodrošināja spēcīgākā jūras flote tajā laikā. Angļi vienmēr izcēla neatkarīgus, spēcīgus un patstāvīgus cilvēkus, kuri arī uzvarēja starptautiskajā konkurencē. Tie, kas ir pazīstami ar viņu tiesību sistēmu, zina, ka liela daļa jautājumu tiek risināta, pamatojoties uz tradīcijām un principiem. Arī darījumos tieši angļiem pastāvēja tāds neoficiāls tiesību institūts kā džentelmeņu vienošanās, kura nepildīšanai nebija juridisku seku, toties tas uz mūžu sagrāva cilvēka reputāciju, kas faktiski bija vēl bargāks sods.

Ja likums nav rakstīts, tad tā ievērošana ir katra cilvēka brīva griba no vienas puses, savukārt no otras puses nerakstītu likumu ir daudz grūtāk apiet un neievērot, jo tradīcijas ir daudz sarežģītāk grozīt. Ja kaut kas ir rakstīts likumā, tad to var pamainīt, bet kā var pamainīt to, kas ir visiem zināms, visiem pieņemts, bet nekur nav fiksēts. Šāda pieeja uzliek lielāku atbildību, jo nav iespējams slēpties aiz likuma burta. Tieši tāpēc jautājumi, kas saistīti ar cilvēka brīvību un tiesībām faktiski ir principu veidā izteiktas atziņas, kuras nav rakstītas, piemēram, dabisko tiesību skola, jo kā tikai šie principi tiek ietverti kādā no rakstiskiem likumiem, tā uzreiz tie var tikt grozīti un mainīti, koriģēti un laboti.

Tikai spēcīgs un brīvs cilvēks spēj uzņemties un izpildīt savas saistības, šādam cilvēkam nav vajadzīgs likums, lai izpildītu apsolīto visaugstākajā kvalitātē, savukārt priekš negodīgiem un vājiem cilvēkiem likums ir kā glābšanas riņķis vai siena, aiz kuras paslēp savas savtīgās un negodīgās velmes un rīcību.