Blogs kā laika ekonomijas rīks


Pēdējā laikā sanāca rakstīt par nopietnām tēmām, kur bija nepieciešama iedziļināšanās, vēstures faktu pieminēšana un analīze. Šoreiz darba dienas vakarā vēlos uzrakstīt kaut ko vienkāršu un, kas var būt vienkāršāks par īsām pārdomām.

Viena no bloga tematikām, kuru agri vai vēlu skar jebkurš blogeris, ir atbilde uz jautājumu, kāpēc es rakstu blogu. Atbilde uz šo samērā filosofisku jautājumu var tikt ietverta vienā rakstā, vai arī vīties cauri visai daiļradei. Man patīk iztiept šo prieku, jo vienmēr atbalstīju dzīves saukli, labāk nebeidzamas šausmas, nekā šausmīgas beigas. Tomēr tieksme pēc mūžības dara savu.

Reizēm ir nācies runāt ar cilvēkiem transportā vai kaut kur ejot. Laika parasti tādos brīžos ir gaužām maz, jo visi skrien mūžīgā steigā, lai noķertu un satvertu milzīgo laimes asti. Lūk, sarunas laikā vairākkārt dažādiem cilvēkiem esmu teicis šādu frāzi, es par to jau esmu rakstījis, paskaties manā blogā tādu un tādu rakstu. Cilvēks pēc mana aicinājuma izlasa un pēc tam izsaka savu viedokli. Tas tiešām palīdz aiztaupīt daudz laika un apspriest tēmu daudz padziļinātāk. Būtisks ieguvums, kādam norādīt savu blogu kā informācijas avotu par savu viedokli, ir izklāstītās domas struktūras esamība. Ne par velti ir teikts, ka tikai uzrakstītā doma ir pabeigta doma. Rakstot, es varu apskatīt jautājumu no vairākām pusēm, ievākt informāciju no kādas datubāzes, pievienot kādu citātu utt. Sarunas laikā, skrienot, tādas iespējas pagaidām nav, līdz ar to informācija tiek pasniegta mazākā apjomā, bez vispusēja izklāsta.

Tāpēc tieši tev, jā tev, kas lasa šos teikumus, iesaku sākt rakstīt. Vienalga ko un kādā apjomā, galvenais izliec savas domas rakstiskā veidā un dod citiem atsauci uz saviem rakstiem, jo tā tu spēsi daudz labāk pamatot savu viedokli un arī tevis paustajam būs lielāks svars.

Advertisements

Ķekša pēc


Viens no maniem uzstādījumiem ir uzrakstīt vismaz vienu rakstu mēnesī, ko es arī sistemātiski izpildu. Kaut arī laika ir maz un iedvesma ir aizbraukusi atvaļinājumā uz ilgu laiku, tomēr esmu šeit un rakstu. Izmantošu šo vienkāršo, bet populāro triku starp bloga rakstītājiem – ja nav par ko rakstīt, raksti par rakstīšanu.

Klasika ir regulāri atskatīties atpakaļ un izteikt atziņu, atbildot uz vienu īsu jautājumu, kāpēc es rakstu blogu. Ja palasa uzmanīgi iepriekšējos rakstus, kas rakstīti, piemēram, 2015. un 2016. gados, tad var redzēt, ka šī atbilde un tās atziņa un jēga, kā arī saturs nemitīgi mainās. Pārmaiņas noteikti ir pozitīvs rādītājs, jo tas nozīmē, ka bloga autors aug un attīstās.

Svarīgākais, ko centos ievērot visu laiku, sagatavojot rakstus, tā ir izvairīšanās no cikliskām lietām. Piemēram, ļoti viegli sākt rakstīt par sporta zāles apmeklēšanu, tomēr ļoti grūti pēc tam nokāpt no tās tēmas. Cilvēks ieciklējās, paplašina zināšanas par sporta zāli un viņam gribas ar to dalīties. Diemžēl monētas otrā puse ir redzes loka sašaurināšanās par pārējām tēmām. Līdz ar to nākas nepārtraukti meklēt viduceļu un risinājumus. Viens no efektīvākajiem līdzekļiem ir sevis sviešana ārā no komforta zonas. Ja kāds tagad lasa šo tekstu un jūtās komfortabli, tad pirmais ko var darīt, tas ir piecelties no krēsla vai gultas, nostāties puspietupiena pozā un tādā stāvoklī lasīt šo raksta atlikušo daļu. Komforta nebūs, un rezultātā tiks nostiprināti kāju muskuļi, tā tad ķermenis attīstīsies un kā jau minēts senā parunā, veselā miesā, vesels gars.

Par turpmāko. Noteikti uzrakstīšu kādu stāstu, par pamatu ņemot tiesas spriedumu. Pats tiesas nolēmums man jau ir atrasts, atliek tikai pievienot tam māksliniecisko sastāvdaļu un latviskot tajā minētos apstākļus, jo spriedumu ņēmu no Anglijas tiesas.

Plānos ir tupināt rakstīt un rakstīt, tikai pašlaik nav zināms apjoms, līdz ar to nekādus solījumus un mērķus sev neizvirzu, bet noteikti pieturēšos pie formāta –  vismaz viens raksts mēnesī. Protams, ja iedevesma izdomās atgriezties no dievs vien zin, kur tā ir aizbraukusi vai aizlidojusi, vai aizpeldējusi, rakstu būs vairāk. Bet pagaidām visiem novēlu patīkamas kāju un vēderu muskuļu sāpes, kad piecelsieties no puspietupiena pozas.

Bloga rakstīšana


silent_nature

Bloga rakstīšana ir kā svaiga gaisa malks pilsētas piedūmotās ielās. Tā traucās pāri ikdienas rūpēm un skriešanai. Katrs izlasītais raksts vai uzrakstītais teksts paver durvis pavisam citā, labākā un interesantākā pasaulē. Pēc sevis zinu, ka rakstot blogu, pēc katra uzrakstītā raksta, rodas lielāka velme rakstīt nākamo un tad vēl vienu un tā bez apstājas. Jebkurš, pat visnenozīmīgākais bloga ieraksts ir māklas darbs, ja vien tajā tiek ietveras domas un emocijas, izpausme un virziens. Ik pa laikam katram blogerim uznāk velme analizēt pašu bloga rakstīšanas procesu, lai atbildētu tikai un vienīgi uz vienu jautājumu, kāpēc es to daru. Ļoti interesanti ir uzdot sev šo jautājumu regulāri, jo atbildes katru reizi mainīsies, vienu dienu tā ir velme dalīties ar pasauli savās pārdomās, otru dienu tā ir velme informēt bloga lasītājus par kaut ko jaunu, bet trešo dienu tā ir mierīga sēdēšana vakarā pie tējas. Jebkurā gadījumā tas ir svarīgi un ir jāraksta, lai pēc mums nepaliktu tikai vējš, bet kaut kas vairāk.